1. aprīlis. Vai jūs kādu izjokojāt vai varbūt tikāt izjokoti paši? Ne visi cilvēki piekopj Smieklu dienas tradīciju, kas esot aizsākusies 16. gadsimta Francijā. Tolaik, reformējot laika skaitīšanu, par gada pirmo dienu pasludināts 1. janvāris, bet daļa cilvēku tomēr turpinājuši jauno gadu gaidīt kā agrāk, 1. aprīlī.
Viņi tad arī kļuvuši par izjokošanas un apcelšanas objektiem. Tā vai citādi, 1. aprīlis Mājai šķita piemērots datums, lai pievērstos tādām parādībām kā joki, humors un arī izjokošana. Pārdomās aicinājām dalīties psihoterapeiti Aigu Abožinu (Krīžu un psihoterapijas centrs «Taka»).
– Kāpēc apgalvo, ka tikai cilvēkiem piemīt spēja uztvert jokus?
– Tāpēc, ka vienīgi cilvēkiem ir apziņa un tikai ar apziņu mēs varam joku uztvert, iztulkot, un pēc tam noteikti psihes mehānismi rada emocionālu reakciju – cilvēks sāk kaut kā justies – priecāties, uzjautrināties, bet reizēm arī apvainoties un bēdāties.
– Kāda ir humora loma mūsu dzīvē?
– No psiholoģijas viedokļa humors ir psihiska aizsardzības reakcija. Mums ir daudz dažādu aizsardzības reakciju, tās mēdz būt primitīvākas un ne tik primitīvas, piemēram, aizmiršana, vēlme melot vai melošana sev, pārteikšanās. Arī slimošana var būt psihes aizsardzības reakcija – kad ķermenis it kā uzņemas psihes vietā to, ko tā nespēj panest. Arī humors ir psihes aizsardzības reakcija, tikai veselīga. Humors ir veids, kā paust agresiju pret pasauli un citiem cilvēkiem vai kā tikt galā ar iekšēju agresiju, kas mums ir pašiem pret sevi. Ar humora palīdzību mēs varam adekvātā, sociāli pieņemamā formā paust agresivitāti kā indivīdi vai kā grupa. Piemēram, viena grupa joko par otru – latvieši par igauņiem, pacienti par ārstiem, studenti par pasniedzējiem utt.
– Kādēļ joki tomēr bieži šķiet pārāk agresīvi un aizvainojoši, pat tik lielā mērā, ka to dēļ iesūdz tiesā?
– Ir divi veidi, kā jokot: mēs varam kopā jokot par to, kas ir apkārt, un varam ļoti tieši jokot par konkrētu cilvēku – tie jau nereti ir agresīvāki joki. Var būt tāds pavisam melns humors, kur agresija jau kā īlens duras ārā no maisa, un var būt arī maiga jokošana, kas palīdz mums abstrahēties: iziet ārā no savas pieredzes, vispārināt kaut kādu situāciju, un tad mēs varam saprast joku. Piemēram, joki par sievasmātēm šķiet smieklīgi arī sievietēm, kaut gan viņām pašām taču nav sievasmātes. Otrs elements, kas vajadzīgs, lai varētu joku saprast, ir iztēle. Jokojot par kādu noteiktu cilvēku, nevajag daudz iztēles, jo joka pamatā ir konkrēta pieredze, arī abstrahēšanās tur nemaz nav vajadzīga, un šādi joki var būt ļoti tieši agresīvi. Jokošanu var uztvert kā patiesības teikšanu. Patiesība mēdz būt skarba, bet, ietērptu joka formā, mēs to varam iedot otram sagremot. Tiesā iesūdz ne jau par pašu joku, bet par to ziņu, informāciju, ko joks satur, ja kādam tā ir sāpīga.
– Jokdaris sagatavo sev zināmu atkāpšanās ceļu – viņš vienmēr var teikt: nu, ko tu, es taču tikai pajokoju...
– Kad rodas vēlēšanās pateikt «es tikai pajokoju», tad vajadzētu pašam pārdomāt: kas īsti ar mani notika, ka man gribējās to joku pateikt; vai es pirms tam patiešām nemaz nenojautu, ka cilvēks par to apvainosies, vai tomēr mazliet nojautu; vai es varbūt varēju pateikt to visu savādāk – vienkārši, sirsnīgi un atklāti? Kas notiek mūsu attiecībās, ka man vajag šo sakāmo ietērpt joka formā, nevis pateikt tieši?
– Vai apvainošanās par 1. aprīļa vai citiem jokiem ir sliktais tonis, kas liecina, ka cilvēkam nav humora izjūtas?
– Mēs gan sakām «aprīļa joks», bet ar to drīzāk saprotam mānīšanos un izjokošanu. Cilvēka izjokošana un jokošana par kaut ko – tās tomēr ir atšķirīgas lietas. Ja divi cilvēki kopīgi jokojas par kaut ko, tad abi smejas un gūst prieku, joks viņus tuvina, liek sajust kopību. Stāstot anekdotes, mēs identificējamies ar kādu ļaužu grupu: mēs – latvieši, mēs – sievietes, mēs – studenti utt. Bet, ja viens cilvēks izjoko otru, tad viņam pār izjokojamo ir it kā zināma vara, viņš ir labāk informēts. Tas noliek otru zemākā pozīcijā. Ir arī TV šovi, kur cilvēku iesaista kaut kādās dīvainās situācijās un filmē ar slēpto kameru. Ļoti atšķirīgas emocijas var būt tam, kurš negaidīti nokļūst šova centrā kā dalībnieks, tam, kurš pats piedalās izjokošanā, un tam, kurš ir skatītāja lomā. Jokošana par cilvēkiem var būt pietiekami agresīva. Mums jārēķinās, ka izjokotais to var nesaprast, dusmoties, justies apkaunots, apbēdināts un tas viss var nākt atpakaļ pār jokotāja galvu.
– Vai tas nozīmē, ka, arī 1. aprīlī jokojot, jāievēro piesardzība un nevar sprēgāt uz nebēdu?
– No vienas puses, ir daļa sabiedrības, kas pieņem šo tradīciju, varētu teikt – bez vārdiem vienojas ik gadu šajā datumā cits citu izjokot un cenšas nezaudēt modrību, lai netiktu apmānīti paši, tā ir sava veida spēle, kas cilvēkus satuvina. Bet tajā pašā laikā ir jārespektē tie, kuri neievēro šo tradīciju, un arī labi jāpārdomā, cik mēs tālu ejam savos jokos, jo sevišķi, ja tie attiecas uz cilvēka veselību vai mantu.
– Dzīvē bieži gadās situācijas, kad īsti vietā ir laba anekdote. Daļa cilvēku prot to pastāstīt tā, ka visi smejas, kamēr citiem neizdodas. No kā tas varētu būt atkarīgs?
– Jokā ir jādzīvo. Tad, kad mēs to stāstām, jāieslēdz sava mīmika, žesti, balss tembrs, mums ir it kā jāpāriet no pieaugušo pozīcijas bērna pozīcijā. Ja personībai ir spēja šajā lomā ieiet, pastumt malā citas lomas, tad izdodas labi pasniegt joku. Anekdotes stāstīšana ir process, kurā nepieciešams zināms laiks, kad mēs sēžam un gaidām, kad saslēgsies abstrakcija un iztēle, nāks negaidīts atrisinājums, uzsprāgs prieks un tad mēs smiesimies.
Reizēm ir bēdīgi, ja kāds ilgi stāsta anekdoti, un izrādās, ka tā nemaz nav smieklīga – tas ir gluži kā sekss bez orgasma. Tam, kurš grib apgūt anekdošu stāstīšanas prasmi, jārēķinās ar zināmu risku: būs jāiziet no savas ierastās lomas, turklāt var gadīties, ka citi par viņa joku nesmiesies. Te nu jādomā pašam, vai ir vērts riskēt. Un, protams, nozīme ir arī anekdotes saturam: nereti, lai to saprastu, ir jāzina vēsturiski fakti, jāzina, kas ir anekdotē minētie personāži, jāiejūtas citu tautu kultūrā. Kad anekdotes palaiž pasaulē, tās dzīvo savu dzīvi, mainās nianses un varoņi.
– Kas veido cilvēka humora izjūtu – ar to piedzimst vai iegūst dzīves laikā?
– Zinātnes pašreizējās atziņas ir tādas, ka spēja izprast joku rodas socializācijas laikā, cilvēkam augot. Bērns redz, vai un kā jokojas pieaugušie, kas viņam apkārt, vai joki ir viegli vai smagi un nežēlīgi – viņš to visu uzsūc sevī. Savukārt spēja veikt abstrakciju un iztēloties ir iedzimta. Ir svarīgi, ka ģimenē pastāv emocionāla telpa smiekliem un jokiem, varbūt mazliet arī apcelšanai. Taču jābūt līdzsvaram – arī nopietnajām lietām nepieciešama sava telpa. Ir būtiski saprast, kāpēc mēs tajā brīdī jokojam, vai tā mēs mēģinām situāciju padarīt vieglāku vai arī caur joku īstenībā bēgam, jo negribam iedziļināties realitātē, kur ir problēmas. Ja viens vēlas nopietni dalīties savās problēmās, bet otrs tikai atjokojas, var rasties sajūta par distanci un nesapratni. Protams, ja mums ģimenē ir bērni, mēs viņiem mācām lietot humoru, lai iepriecinātu sevi un citus un arī, lai panestu smagumu ikdienā. Ērihs Marija Remarks ir teicis: «Smieties ir labāk nekā raudāt. It īpaši, ja nelīdz ne viens, ne otrs.» Reizēm var paskatīties uz dzīvi arī tā. Protams, ir brīži, kad der grimt bezizejā, jo arī tur var atrast spēku, idejas un citus resursus, lai atkal paceltos. Bet ir labi pasmieties par ikdienišķām mazām ķibelēm, kuru dēļ nav vērts dziļi skumt. Ja kādam ir zems pašvērtējums, tad par katru savu kļūdiņu viņam ir tendence sevi grauzt, nosodīt, pārdzīvot. Tad ir labi, ja cilvēks attīsta sevī spēju pasmieties par likstām, kādam par tām ar humoru pastāstīt. Spēja pasmieties par sevi atspoguļo zināmu personības veselīgumu.
– Ko darīt tam, kurš par jokiem ātri un viegli apvainojas – vai tas ir trūkums?
– Tā ir paša cilvēka izvēle. Viņš var uzreiz pateikt citiem: ar mani nejokojiet! Var eksperimentēt: dot vai nedot otram ziņu, ka joks viņu ir aizvainojis. Protams, der padomāt – ja mani aizvaino visi joki, ko man pēdējā laikā stāsta, tad kas ar mani notiek, kas tā par jūtību, vai es varu sev kaut kā palīdzēt? Ir vērts sev pajautāt: vai mani pašu šī reakcija apmierina? Ja apmierina – viss ir kārtība. Mums katram ir tiesības pašam izvēlēties savu reakciju.
– Vai psihoterapeiti joko?
– Jokošanās savā neformālajā vidē mums ir samērā izplatīta. Es jokus psihoterapijā izmantoju diezgan daudz, un parasti tie ienāk prātā konkrētā situācijā, ļoti pamatoti un simboliski. Es, protams, apsveru, vai ir īstā vieta un īstais kontakts, lai joku pastāstītu, bet, manuprāt, nav nekā veselīgāka par to, ka psihoterapeits un klients šo joku abi saprot un kopā var pasmieties. Tāpat arī ir laba pazīme, ja nomākts cilvēks sāk jokot un saprast jokus.