Rīdzinieks Zigurds Penkulis vienmēr ir bijis aktīva dzīvesveida piekritējs. Viņš nepieder pie vīriešiem, kuri dīkā laiku pavada pie televizora vai nezina, ko darīt brīvajā laikā. Pēc viņa domām, dzīvē vērtība piemīt citām lietām – aizraujošām un interesantām, kas rada asas, neaprakstāmas izjūtas.
Viena no tām ir ekstrēmie sporta veidi.
Kopš desmit gadu vecuma ziemā Zigurds nodarbojas ar kalnu slēpošanu, vēlāk pievērsies snovbordam, bet vasarā priekšroku dod vējdēlim, kaitbordam un veikbordam. Zigurds ir iemācījies ķert vēju, jo, lai «brauktu» ar pūķi, noteicošais – piemēroti laika apstākļi.
«Patiesībā par to paldies jāsaka manam tēvam, jo viņš jau bērnībā iemācīja daudz dzīvē noderīga. Viņš vienmēr ir bijis trakulīgs labā nozīmē,» stāsta Zigurds un secina, ka ar kalnu slēpošanu vajadzējis sākt nodarboties agrāk, iespējams, tad būtu sasniedzis vairāk. «Man bija grūti mēroties spēkiem ar vienaudžiem, jo viņi šajās jomās darbojās jau divus, trīs gadus agrāk nekā es. Netalantīgākos es apsteidzu, bet ar talantīgajiem bija grūti...»
Kad 90. gados parādījās snovbords, Zigurds nolēma pievērsties arī šim modernajam sporta veidam un kļuva par vienu no snovborda sacensību organizētājiem Latvijā. Par paša sasniegumiem dažādu ekstrēmo sporta veidu disciplīnās liecina iegūtās godalgotās vietas Baltijas reģiona sacensībās un dalība pasaules mēroga čempionātos.
Vajadzīga adrenalīna deva
«Ik pa laikam vajag izmēģināt kaut ko jaunu, bet šķiet, ka tagad man jau pietiek. Taču, iespējams, ja kaut kas interesants parādīsies, vēlēšos izbaudīt.» Zigurds no visām savām sportiskajām nodarbēm nevar izcelt vienu, jo katra sniedzot labsajūtu un ir ar saviem plusiem. Brīdi padomājis, Zigurds teic, ka īpaši iemīļojis kaitbordu.
«Vasarā ir saule, jūra un viļņi, bet ziemā – sniegs, ledus un liels ātrums. Ja ledus ir plāns, tad ir bijuši gadījumi, kad, pašam negaidot, pēkšņi nākas jūrā izpeldēties...»
Sportiskās aizraušanās – tā esot īpaša ķīmija, iespēja, kā gūt adrenalīnu. «Ja tas neizstrādājas tik, cik nepieciešams, tad jāmeklē, kādā veidā to iegūt. Cilvēki ir dažādi – ir tādi, kuri mierīgi var sēdēt pie televizora, paskatīties hokeju, un adrenalīna deva ir uzņemta,» spriež viņš, bet «man laikam ar to ir tāpat kā ar atkarību. Varbūt nedēļu es spētu dzīvot mierīgi, ilgāk – nē».
Zigurds teic, ka viņa tētis ir samierinājies, ka dēls dažādās sporta disciplīnās apmēram kopš 15 gadu vecuma viņu jau apsteidza. «Mans tēvs joprojām slēpo, brauc ar vējdēli un piedalās sacensībās. Audzēkņi, kurus es mācu, tagad apsteidz mani tāpat kā manu audzēkņu audzēkņi. Es ar to lepojos, jo tā ir mana skola. Žēl patiešām nav!»
Iebīdīja pareizajās sliedēs
Zigurds puspajokam teic, ka sportiskās aizraušanās saistītas ar ūdeņiem un koku, tāpēc arī izvēlētā darba specialitāte ir galdniecība. «Tā iznāk, ka mana visa dzīve ir ar dēļiem...» smaida Zigurds. Pāris gadu padomju laikā strādājis galdnieka arodā – veicis individuālus pasūtījumu, kas ceļoja arī uz Eiropu. «Īstenībā par šo interesi arī vainīgs ir mans tēvs. Tēvs ņēmās ar mašīnām. Tās mani interesēja, bet tēvs acīmredzot saprata, ka no autosporta mani jānovirza, un mudināja pievērsties nopietnākai lietai – galdniecībai,» atceras Zigurds. «Tēvs mani dzīvē ir iebīdījis pareizajās sliedēs.» Zigurds neslēpj, ka vienmēr paticis ātri braukt ar mašīnu, taču tagad šajā ziņā vairs neesot tik azartisks, iemācījies sevi piebremzēt. Zigurds atklāj, ka pirmo reizi pie stūres apsēdies trīs gadu vecumā, bet kopš 11 gadu vecuma pie autostūres sēdējis patstāvīgi. «It kā ar vienu roku man atļāva ar to nodarboties, bet ar otru – ņēma nost. Tagad ziemā nereti aizbraucu uz kādu ezeru, lai pavizinātos pa ledu. Uz šosejas jārēķinās ar satiksmes noteikumiem un citiem braucējiem.» Zigurds dzīvē, kad jāpieņem dažādi lēmumi, gan neesot tik azartisks kā sportā, drīzāk ir domātājs. «Es vispirms rūpīgi pārdomāju un tikai tad daru. Protams, tiek pieņemti arī ašie lēmumi, bet lielās lietās visu kārtīgu apsveru.»
Nav komandas cilvēks
Jau pāris gadus Zigurdam ir interesanta nodarbošanās – viņš izgatavo šūpuļkrēslus, kas iederas gan atpūtas stūrī mājā, gan dārzā vai citur. Visu dara pats – ir dizaina autors šūpuļkrēsliem, meklē izejmateriālus – ne tikai koku, kas skalots Baltijas jūras ūdeņos un kalpo gan kā stiprinājums, gan dizaina elements, bet arī audumus, auklas un citu nepieciešamo. Pēc tam top krēsli. Sākotnēji daudz laika vajadzējis veltīt, lai izzinātu, kuri audumi der un kuri neder, izvērtēt, kuri striķīši stiepjas un kuri – nē. Viņš izvēlējies strādāt viens. Zigurds neslēpj, ka viņam nepatīk strādāt kolektīvā. Tas attiecas arī uz sportu – nav komandas sporta veidu cienītājs. «Laikam esmu individuālists.»
Ideja par šūpuļkrēsliem radusies, burājot Pāvilostā, kuru dēvē par Latvijas burātāju meku, pirms pieciem gadiem. «Gads pagāja, kamēr izdomāju, kā to izdarīt, lai sasniegtu labu rezultātu – krēsls būtu glīts, ekskluzīvs un ērts. Biju izpētījis, kā kaut ko līdzīgu dara pasaulē. Nebiju domājis to veidot kā biznesu, taču lai nebūtu arī lēta prece.» Tolaik Zigurds galdniecību bija pametis un pievērsies vecu māju restaurācijai, rekonstrukcijai un būvniecībai. «Man patīk senatnīgs koks, jo tam ir īpaša vērtība. Tāpēc arī savai dzīvesvietai esmu izvēlējies nevis jaunbūvi, bet vecu māju, kurā pats visu esmu izdarījis.» Savā mājvietā Zigurds iekārtojis arī darbnīcu. Grūtākais šūpuļkrēslu izgatavošanā esot sarūpēt materiālus. Viņam pašam vien ir zināmas vietas, kur viņš atrod vajadzīgo kokmateriālu. Ja vienā reizē tiekot savākts apmēram 30 līdz 40 koku, tad tas ir daudz. Taču ir bijuši gadījumi, kad nākoties meklēt ziemā zem kārtīgas sniega segas. «Pats piņķerīgākais procesā ir sapīt auklas, tas paņem daudz laika. Taču pagaidām palīgus man nevajag.» Ir brīži, kad Zigurds mājās ērti iekārtojas paša darinātajā šūpuļkrēslā un, atspiedies uz spilveniem, lēnām šūpojoties, vienkārši tajā aizmieg.
Par vientuļnieku neuzskata
Zigurds teic, ka ir sabiedrisks cilvēks, tāpēc par vientuļnieku sevi neuzskata, lai gan patīk strādāt vienatnē. Laba atpūta viņam saistīta ar aktīvo sportu un tikšanos ar domubiedriem. Garlaicīgi nav, taču ar viņu, iespējams, citiem nemaz nav tik viegli, jo netīk, ja kāds viņu cenšas komandēt. «Esmu pašpietiekams vīrietis,» saka Zigurds. Ar saviem darbiem ir pierādījis, ka viņam ir svarīga kvalitāte un labs rezultāts.
«Tagad vairs nestresoju par rezultātiem sportā, to, ko varēju, esmu izdarījis. Ir iestājies zināms miers. Jādod iespēja sevi parādīt jaunajiem,» spriež Zigurds. Viņš atceras, ka pats skolas gados neesot bijis apzinīgs. «No rīta piecēlos un devos ārā no mājas nevis uz skolu, bet pie drauga uz pagrabiņu skrūvēt mopēdu... Ar laiku tas viss, protams, atklājās.» Zigurds tic, ka sava nozīme dzīvē ir augstākiem spēkiem un zīmēm, ko pašam jāprot iztulkot. Viņam labsajūtai ir vajadzīga saskaņa ar sevi, ar apkārtējo vidi un draugiem.