Ir ar ko lepoties

«Zeme Latvijā ir bagāta ar dažādām senlietām. Par to vairākas valstis Eiropā mūs var apskaust, jo viņiem nav šāda mantojuma, – vai nu ir jau izrakts, vai apbedījumi nav tik bagāti kā mums,» zina teikt arheologs, Latvijas Vēstures institūta arheoloģijas nodaļas jaunākais zinātniskais asistents, Tērvetes Senvēstures muzeja un biedrības Latviešu karavīrs vadītājs Normunds Jērums.

Būdams aizrautīgs zemgaļu vēstures pētnieks, viņš pirms vienpadsmit gadiem vietā, kur savulaik atradās padomju armijas karabāze, ieguldot savu naudu, ierīkoja privāto muzeju. Tā ekspozīcijā pašlaik apskatāma viena no lielākajām zemgaļu rotu atdarinājumu kolekcijām Latvijā, arī tērpi, ieroči, māla podi, Tērvetes pils makets, zīmējumi un fotogrāfijas. Līdzās muzejam top Tērvetes koka pils – dižo zemgaļu valdnieku Viestarta un Nameja varenības lieciniece.

No arhitektiem uz vēsturniekiem

«Ar seno laiku vēsturi sāku aizrauties, kad padsmitnieka gados izlasīju rakstnieka Laimoņa Pura grāmatu Degošie pilskalni. Tā uz mani atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka meklēju dažādus avotus, lai par senatni uzzinātu pēc iespējas vairāk,» atceras Normunds Jērums un atklāj, ka šī interese izrādījusies tik spēcīga, ka viņš arhitektūru nomainījis pret vēsturi. «Es pabeidzu studijas arhitektos, taču neaizgāju pa šo ceļu, – pievērsos vēstures pētniecībai. Vispirms to darīju pats saviem spēkiem – meklēju avotus, lai vāktu informāciju par senajiem zemgaļiem. Saprotot, ka interesentiem, kāds es biju, publiski pieejams ir tikai neliels daudzums šādas informācijas, jo zemgaļi ir mazāk pētīti nekā citas maztautas, kas pirms vairākiem gadsimtiem dzīvoja tagadējā Latvijas teritorijā, arī fondiem pieeja bija ierobežota, iestājos Latvijas Universitātē Vēstures fakultātē. Tas pavēra plašākas iespējas pētniecības darbam. Veiksmīgi pabeidzu bakalaurus, tad – maģistratūru, bet šobrīd strādāju Latvijas Vēstures institūta arheoloģijas nodaļā.»

Pētīt tieši zemgaļu senvēsturi viņš vēlējies, apzinoties dzimtas saknes. «Mani vecvecāki ir no Dobeles, tēva radi mīt Baldonē un Iecavā,» atklāj Normunds Jērums. «Kad, uzsākot savus pētījumus, aizbraucu uz Tērveti, biju pārsteigts, ka vietā, kur savulaik dzīvojuši slavenie zemgaļu valdnieki, par to nav nekādas norādes. Bija tikai pliks pilskalns ar vientulīgu norādi uz to. Tas man šķita netaisnīgi.»

Tērvetes pilskalns esot īpašs ar nepārtrauktību, tas ir, zemgaļu priekšteči tur dzīvojuši 2000 gadu pirms mūsu ēras un turpinājuši to darīt vairākus gadsimtus mūsu ērā. «Tērvetes pilskalnā ir ļoti bagātīgs arheoloģiskais materiāls, tikai tam pagaidām neesam kārtīgi ķērušies klāt.»

Zemgaļi izceļas

Nu jau vērā ņemamu laiku pievēršoties zemgaļu senvēstures izzināšanai, Normunds secinājis, ka viņi spilgti izceļas uz pārējo maztautu fona, kas Latvijas tagadējā teritorijā dzīvojuši no 9. līdz 12. gadsimtam.

«Zemgaļiem ir bijusi ļoti bagāta materiālā kultūra, piemēram, liela rotu daudzveidība, sākot ar greznām saktām un beidzot ar rotadatām, kādas nav bijušas viņu kaimiņiem. Turklāt rotu darināšanai izmantots sudrabs, kas kaimiņos nebija tik izplatīta parādība. Zemgaļi starp baltu tautām izcēlušies arī ar tirdzniecības sakariem un karagājieniem. Viņiem ir bijušas niknas cīņas ar vikingiem un slāvu ciltīm, kas vainagojušās ar uzvaru, viņi stājās pretim arī Livonijas ordeņa kara kalpiem.»

Aptuveni trīs gadus Normunds Jērums esot meklējis vietu, kur varētu cilvēku apskatei nodot savākto ekspozīciju. «Beidzot man nāca pretim Tērvetes pašvaldība un vietu muzeja būvei ierādīja padomju armijas karabāzes teritorijā,» stāsta vēsturnieks un arheologs. «Krūmiem aizaugušo zemes gabalu mēs sakopām divatā – es un sieva, bet muzeju uzbūvējām par saviem līdzekļiem.» Tuvākie radi ne, bet paziņas un pagasta iedzīvotāji esot bijuši neizpratnē – kam tev tas vajadzīgs? Izrādījās, ka muzejs ir vajadzīgs. Jau pirmajā tā pastāvēšanas gadā esot bijis ap 2000 apmeklētāju. «Kaut ko muzejam uzdāvināja vietējie iedzīvotāji, kaut ko atpirku no tiem, kas, arot tīrumus, uzduras senlietām. Esmu arī kaut ko pircis no tiem, kas nodarbojas ar tā saukto melno arheoloģiju – ar metāla detektoriem plosās pa Latviju, pa senču kapalaukiem, lai tur atrastās lietas tirgotu un tādējādi pelnītu. Negribu, lai vērtīgas lietas pamestu Latviju,» uzsver vēsturnieks.

Eiropa var apskaust

Normunds stāsta, ka «zeme Latvijā ir bagāta ar dažādām senlietām». «Par to vairākas valstis Eiropā un arī Amerika mūs var apskaust, jo viņiem nav šāda mantojuma, – vai nu ir jau izrakts, vai apbedījumi nav tik bagāti kā mums. Turklāt mēs esam izpētījuši varbūt tikai kādu vienu vai divus procentus no tā, kas guļ zem zemes,» skaidro arheologs un vēsturnieks. «Reģions pie Baltijas jūras vienmēr bijis ļoti aktīvs, mums ir notikumiem bagāta vēsture. Piemēram, amerikāņi ar tik senu valsts vēsturi nevar lepoties, tāpēc Amerikā ir populāri rekonstruēt Pilsoņu kara kaujas, jo nozīmīgāka un senāka notikuma par to šai nācijai nav.»

Ar vēsturisku kauju rekonstrukciju aizraujas arī Normunds Jērums. «Šī kustība Latvijā aizsākās krietnu laiku pirms tam, kad man par to radās interese, taču pasākumi bija nekoordinēti. Lai vēsturisko kauju rīkotāji varētu legalizēt savu darbību, oficiāli reģistrēt ieročus, kārtot dažādus juridiskus jautājumus, es apņēmos izveidot biedrību Latviešu karavīrs,» enerģiskais vīrietis stāsta par vēl vienu savu interešu jomu. «Mūs bieži aicina piedalīties spēles filmu uzņemšanā, jo vīriem ir gan dažādu laiku un armiju formastērpi, gan atbilstošs karavīra un virsnieka ekipējums. Nesen rekonstruējam nacionālo partizānu pēdējās cīņas pret padomju varu Īles mežos. Mūs aicina arī būt klāt, kad tiek pārbedīts kāds Latvijā kritis padomju vai vācu karavīrs, vai nacionālie partizāni. Tad, tērpušies attiecīgos formastērpos, viņiem atdodam pēdējo godu.»

Normunds Jērums ir ne tikai vietējā mēroga autoritāte: arī Lietuvas zemgaļi viņu ir izraudzījuši par Zemgales virsaiti. «Tā tika man izrādīta cieņa par zemgaļu senvēstures popularizēšanu, bet šo titulu negribu piesavināties. Daudzi varbūt nezina, ka senās zemgaļu zemes bija kādus 70 kilometrus dziļi iekšā Lietuvā – tur, kur tagad ir Žagare, Jonišķi, Birži. Tāpēc daudzi, kas šajā reģionā dzīvo, sevi uzskata par Lietuvas zemgaļiem un pat par īstajiem zemgaļiem, nevis mūs, kas dzīvo Latvijā.»

Par Normunda Jēruma izveidoto Tērvetes Senvēstures muzeju slava ir nonākusi arī līdz Krievijai. «Tur pilsētas svētku ietvaros būs izstāde par seno laiku vēsturi. Maskavieši uzaicināja mūs, Tērvetes zemgaļus, kā vienu no baltu tautu vienībām, lai mēs demonstrējam senos apģērbus un rotas.» Bet līdz tam Normundam vēl ir daudz darāmā šeit pat, Latvijā, jo līdz gada beigām jānodod Tērvetes pils pirmā kārta.