Ar dejas dvēseles šifra atslēgu
„Es dažkārt sev uzdodu jautājumu – vai neesmu pārāk prasīga sevi un citiem? To jautāju arī draugiem un tuvākajiem cilvēkiem. Izdzirdot atbildi, ka citādi nemaz nevar sasniegt kaut ko vērtīgu, nomierinos,” nosmej elegantā un prasīgā deju ansambļa Daiļrade vadītāja Silva Štelfa, kura šo kolektīvu vada kopš tā dzimšanas brīža.
Šobrīd deju ansamblis Daiļrade, kas dibināts 1990. gada 14. novembrī, aktīvi mēģina savas 21. jubilejas koncerta programmu un gādā, lai varētu sarūpēt sev jaunus tērpus. Latiņa ir uzcelta augstu, tāpēc darāmā netrūkst.
Izdošanās garants
Kad jautāju, vai Silva Štelfa varētu ieskicēt vidējā dejotāja portretu, viņa nosmej, ka labāk gribētu atbildēt uz konkrētiem, nevis filozofiskiem jautājumiem. Tomēr brīdi vēlāk viņa ievelk koptēla kontūras. „Mēs esam amatieri, nevis profesionāļu kolektīvs, tāpēc Daiļradē pieņemam ikvienu, kas to vēlas. Tiesa, pasakot, ka „tikai no tevis ir atkarīgs, vai izveidosies par spējīgu dejotāju, vai izturēsi mēģinājumu slodzi, vai iekļausies ansamblī”,” stāsta Daiļrades vadītāja un piebilst, ka dejotāju prasmi slīpējot ne jau viņa vien, bet kopā ar vēl citiem pedagogiem, koncertmeistari. Šajā kopdarbā roku pieliekot arī partneris, ar ko jaunais cilvēks dejo pārī. „ Dejot nāk tie, kas grib sevi izpaust kustībā, mūzikā, atklāt attiecīgās dejas raksturu. Kas grib būt skaisti, uzmanīgi pret partneri, pret skatuvi, pret to visu, ko dara.” Šarmantā dejotāju virsvadone norāda, ka dejotājam, nenoliedzami, ir jābūt ar labu stāju. Kad mēģinājumos kādam gar ausīm paslīdot aicinājums iztaisnot kūkumā savilktos plecus, Silva ķeroties pie spēcīgas argumentācijas, jauniešiem atgādinot: „Jūs taču esat latvieši, jums jābūt lepniem par sevi!” Deju kolektīva vadītāja ar gandarījumu atzīst, ka ne vienu vien jaunieti esot izdevies izaudzināt līdz solistam. Un vēl viņa piebilst, ka Dievs no tiem, kas dzied un dejo, prasot tādu cenu, ka viņiem priekšnesuma laikā esot jātop par to, par ko viņi dzied un dejo. „Tas, runājot par dejotāju, ir būtiskākais. Nav tik svarīgi, kāds ir viņa augums un cik precīzi žesti, bet ir svarīgi, lai dejotājs spētu atklāt dejas dvēseli un to parādīt skatītājiem. Jo vari būt nezin cik tehnisks, bet, ja neproti piekļūt dejas dvēselei, no skatuves plūdīs tukšums.”
Esot jābūt arī lieliskai partnerībai. „Tie, kas Gatves dejā ir solisti, var būt jauni, skaisti, blondi, ar zilām acīm, bet, ja viņi uz šo dejas laiku nejūtas, kā dejojot kāzu valsi, tad es viņiem nenoticu. Ja šo saskaņu atrod, viss izdodas.”
Īstais partneris un draugi uz mūžu
Silva Štelfa uzskata - lai jaunieši dejojot varētu atraisīties un maksimāli atklāt savus dotumus, katram esot jāatrod piemērotākais partneris un īstā deja. „Mums ir liela koncertslodze, jo labprāt piedalāmies dažādos pasākumos un festivālos gan Latvijā, gan ārpus tās – esam izbraukājuši gandrīz vai visu Eiropu. Manuprāt, pa šo 21 gadu, kamēr pastāv Daiļrade, mums izdevies augstu uzkāpt, nonākot līdz pašai virsotnei, kurā atrodas valsts labāko deju kolektīvu sešinieks.”
Pieredzējusī vadītāja norāda uz vēl kādu pozitīvu parādību, kas vērojama dejotāju kopā. „Šeit var iegūt ļoti labus draugus, kas paliek uz mūžu. Jo kopīgi ir iziets caur uguni un ūdeni, caur veiksmēm un neveiksmēm, pāridarījumiem un uzvarām. Protams, nav mazsvarīga arī kustību prieks un tā enerģija, kas plūst no skatītājiem, kad viņi priekā par labu priekšnesumu dažkārt pat sarīko ovācijas.” Vēloties izbaudīt šo dejas suģestiju, uz Daiļradi, lai dejotu, esot atnākuši vairāki koristi un arī kāda talantīga mūziķe, flautu spēlējusi arī uz ārvalstu skatuvēm. „Es bieži vien savām meitenēm saku – kur vēl jums būs tāda izdevība uzvilkt mūsu skaistos tautas tērpus un zīļu vainagus, kādu nav nevienai citai tautai?! Un kā viņas šajos tērpos pārvēršas! Acis mirdz un vaigi zied. Ne velti Arvīds Platpers un Jānis Grigalis man ir vaicājuši: „Silva, kāpēc tev ansamblī ir tik daudz puišu, bet mums korī viņu trūkst. Tu pusi savu puišu varētu atdot mums. Nu, ir deju kolektīvos tā dzirkstelīte starp meitu un puisi. Jo jādejo pārī, jāveido stāsts.”
Dejas enerģija arī padarot cilvēku vitālāku, jaunāku. „Viena no mūsu solistēm ir trīs bērnu māmiņa. Nezinātājs to nemūžam nespētu pateikt.” Daiļrades vadītāja uzsver, ka viņas dejotāji esot ļoti izglītoti un gudri jaunieši. „Daudzi ir maģistri, zina četras, piecas svešvalodas. Kad es dejoju Valsts deju ansamblī Daile, kas bija profesionāls kolektīvs, angliski pratām pateikt dažas frāzes, turklāt – ar vārdnīcas palīdzību.”
Mazumā neiet
Kaut šobrīd ekonomiskās krīzes pārņemtajā valstī, lai varētu izdzīvot, bieži vien jāstrādā pāris darbavietās, bet jauniešiem – mācības jāpagūst apvienot ar darbu, dejotāji neejot mazumā. „Jo vairāk dara, jo vairāk spēj izdarīt, turklāt dzīve ir piepildītāka. Un vēl cilvēki vairs tā netiecas pēc materiāliem labumiem, nav ģimenei mērķis tikt pie divām, trim mašīnām, milzīgas privātmājas. Tiecas pēc garīgām vērtībām, tādēļ var teikt, ka šī krīze mums ir nākusi par labu.”
Silva Štelfa zina teikt, ka dejotāji iemācoties viens ar otru rēķināties, plānot savu laiku. „Daudzi ir tik aizņemti, ka viņiem nav fiziski laika komunicēt klātienē, to viņi dara tviterī, draugos, feisbukā. Tad nu deju kolektīvs ir tā vieta, kur viņi var satikties aci pret aci. Tāpēc bieži gadās, ka ir jāsāk mēģinājums, bet jaunieši čalo tik skaļi, ka nevar dzirdēt mūziku. Tiešie kontakti un tikšanās prieks – tā arī ir vērtība.”
3. decembrī plkst. 18.00 Kongresu namā visi interesenti tiek lūgti un deju ansambļa Daiļrade 21. gada jubilejas koncertu, lai kopā izdejotu skaistākās un cēlākās latviešu tautas dejas.