Pilsētas dzīvoklim nebija ne vainas, bet Irīnai gribējās tuvāk ūdeņiem. Tas arī saprotams, jo Bauskai piestāv gan Mūsa, gan Mēmele. Un, tikko radās iespēja, ģimene Mūsas krastā iegādājās dzīvojamo māju. Kā saimnieki upes stāvajā krastā spējuši radīt tik neparastu dārzu?
Par mājas apkārtni Irīna sāka domāt, pirms tā bija izremontēta. Lai braukšana gar Mūsas krastu būtu drošāka, Valērijs augsni sāka nostiprināt ar dažādiem laukakmeņu veidojumiem. Bija skaidrs, ka arī dārza veidošanā bez akmeņiem neiztikt. Augsni saimnieki stiprinājuši joslu joslām, sākot no apakšas. Akmeņi gan pašu lasīti, gan pirkti. Akmens darbi Valērijam tā iepatikušies, ka tapis arī mazs dīķis un smilšukaste mazbērniem, pirmajam drīz divi gadiņi. Jau trešo gadu toveros pie mājas aug skujeņi, akmens trauki atvēlēti arī vasaras puķēm. Laukakmeņu šķietamo smagnējību līdzsvaro daudzie vīteņaugi – klematis (mežvīteņi), vīteņrozes un mežvīni. Arī dažas dārza mīļlietas liek pasmaidīt, gan saimnieka sarūpētais mieramika bruņrupucis, gan pūce, gudra kā globuss, gan uzticīgais varžu tētis pie dīķa jau kuru pavasari gaida savu zāles zaļo draudzeni no upes atlecam. Zaļās krāsas dārzā netrūkst, tās valdzinājumam ļāvusies gan aka, gan saimniecības ēka kalna galā. Par savām krāsām Irīna atzīst arī klājenisko rožu sārtumu, ibēru baltumu un akmeņos izsējušos ziemciešu dzeltenumu. Saimniece pasmaida: «Savulaik tirgū nopirku desmit stādu, tagad dažas puķes pat pāri celiņam pārsprukušas. Ja godīgi, mums patīk augi, kas saimniekiem neprasa daudz laika. Mūsu dārzs domāts atpūtai, nevis darbam pēc darba. Saka jau, ka dārzs, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavs. Mums paveicās ar speciālisti, kura izstrādāja apzaļumošanas projektu un arī tagad neatsaka padomu. Man šķiet, es vairs neko nevēlos, vien kādu laiku rūpēties par to, kas jau izveidots. Ja agrāk es vakarus pavadīju, dārzā rosoties, tad pašlaik visu brīvo laiku labprātāk pavadu ar mazmeitiņu Viktoriju. Dārzs mums vairāk domāts, kur brīvā laikā savējiem pulcēties un vakaros pēc darba pasēdēt.