"Jūtams, ka cilvēki reaģē uz nestabilo sociāli ekonomisko situāciju, un jo īpaši tā iespaido jaunatni.
Pie manis ļoti bieži nāk pēc palīdzības cilvēki ar psiholoģiskām problēmām, pēc stresa situācijām, ar savstarpējo attiecību problēmām, daudziem ir grūtības ģimenē, pēdējā laikā izplatīta arī trauksmes sajūta, uzmācības un dažādi neirotiski traucējumi, ne tikai depresija. Katram, protams, vajadzīga individuāla pieeja," stāsta Sergejs Volkovs – psihiatrs, psihoterapeits, akupunktūras, fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts, kurš savā darbā veiksmīgi kombinē šīs dažādās ārstniecības metodes.
Kā nonācāt līdz šādam specialitāšu salikumam?
– Sākšu no attāluma – pats strādāju par ārstu 36 gadus, bet manā dzimtā ir dakteri vairākās paaudzēs. Savā dzīvē esmu pārcietis vairākas operācijas un arī klīnisko nāvi, tāpēc spēju palūkoties uz lietām arī no pacientu viedokļa – spēju saprast slimnieku iekšējo klīnisko ainu labāk nekā ārsts, kuram nav šādas pieredzes. Beidzu institūtu kā neirologs, pēc tam sāku strādāt psihiatrijā. Mans darbs bija saistīts ar cilvēkiem, kuriem ir ne tikai psihiskas, bet arī somatiskas problēmas – garīgas un arī ķermeniskas. Manuprāt, svarīga ir kompleksa pieeja. Ja redzu, ka cilvēkam var palīdzēt tikai ar psihoterapeitiskām metodēm, izmantoju tās. Bez šaubām, varu izrakstīt arī zāles, piemēram, ja ir smaga depresija, tad sākumā varu nozīmēt kādu farmakoterapeitisku līdzekli, paralēli veicot un turpinot arī citu terapiju. Ļoti daudzi kļuvuši atkarīgi no dažādām zālēm. Protams, zāļu jomā ir progress, sevišķi psihiatrijā un neiroloģijā, ir daudz efektīvu medikamentu. Nepieciešamības gadījumā es izmantoju aurikulāro diagnostiku un aurikulāro terapiju. (Aurikulārajā terapijā, iedarbojoties uz noteiktu punktu auss gliemežnīcā, var panākt, ka tiek regulēti visi orgāni, kurus krūškurvī un vēdera dobumā inervē klejotājnervs – red.) Ar adatu terapiju nodarbojos diezgan sen, man ir daudz patentu un zinātnisku rakstu. Vispirms sāku ar osteorefleksoterapiju, tad Kazaņā 70. gados mācījos adatu terapiju un redzēju, ka tā patiešām var reāli palīdzēt reālam pacientam. Jāteic, ka 90% mugurkaula problēmu patiešām var ārstēt ar adatu terapiju, bet ir gadījumi, kad to nedrīkst lietot un pacients ir jāsūta pie neiroķirurgiem un citiem speciālistiem. Ir perifēro nervu slimības, kur adatu terapija ir nevis sekundāra, bet primāra, teiksim, ja ir trijzaru nerva vai sejas nerva problēmas. Pēdējos 23 gadus strādāju kā fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsts, izmantojot elektrostimulācijas, ultraskaņas un citas metodes. Šīs metodes ar panākumiem praktizējām psihisko slimību pacientiem, diemžēl nesen mūsu struktūrvienību slēdza.
Katrai personībai vajadzīga sava pieeja psiholoģisko problēmu risināšanā. Ja cilvēki nāk ar dažādām psiholoģiskām problēmām, es vienlaikus varu izmantot adatu terapiju un psihoterapiju. Mans virziens ir Viktora Frankla eksistenciālā psihoterapija, kam raksturīga humānistiska pieeja.
Kādas problēmas jūs ārstējat?
– Vairāk nodarbojos ar tā saucamo robežpsihiatriju, mans lauciņš ir tā saucamā mazā psihiatrija. Tā nav saistīta ar tādu slimību ārstēšanu kā šiozofrēnija vai epilepsija, bet nodarbojas ar neirotiskām problēmām, garastāvokļa traucējumiem, psihiskām izpausmēm, ko rada somatiskas slimības. Bieži nākas ārstēt atkarības – alkohola, azartspēļu un citas. To var ārstēt ne tikai ar tabletēm un zālēm, bet arī ar metodēm, kas pie mums ir netradicionālas – ar akupunktūru, mikroakupunktūru, sujok terapiju, aurikulāro terapiju utt. Daudzi grib atbrīvoties no smēķēšanas, un viņiem var reāli palīdzēt. Kāds mans pacients bija no cigaretēm tik ļoti atkarīgs, ka vajadzēja veikt procedūras 2–3 reizes dienā. Ar lielām grūtībām, tomēr bez zālēm mēs pārvarējām atkarību. Daudz ko nosaka gribasspēks, sevišķi tas ir attiecināms uz smēķēšanas atmešanu. Ja citādi nevar, lietojam arī medikamentus. Es bieži cilvēkam godīgi saku: "Mans darbs ir noņemt tieksmi. Pēc 2–3 nedēļām tieksmes vairs nebūs, un tālākais jau būs atkarīgs no tevis. Mēs apmānām attiecīgus centrus galvas smadzenēs un nikotīnu aizvietojam ar preparātiem. Mūžīgi to darīt nevar – tā atkal būs atkarība." Kā jau teicu, ārstēju arī depresiju un sākumā bieži nākas nozīmēt zāles, jo cilvēki nāk ar ielaistu depresiju. Daudzi ilgi izvairās iet pie psihiatra vai psihoterapeita, jo nosaukumi, kas sākas ar psiho, joprojām atbaida. Rietumos šī vārda daļa tiek atmesta, cilvēki saka: iet terapijā, iet pie sava analītiķa. Vēl viens mana darba virziens ir sāpju noņemšana, locītavu un muguras problēmu risināšana. Sāpes mums nepatīk, bet tas ir pirmais signāls: kaut kas nav kārtībā! Patiesībā ir ļoti labi, ka šis mehānisms eksistē. Lai ķertos pie sāpju ārstēšanas, vispirms jāzina to izcelsme. Es uzticos radioloģiskajai diagnostikai un citām objektīvām, mūsdienīgām izmeklēšanas metodēm, nevis apšaubāmai funkcionālai diagnostikai.
Vai tiesa, ka psiholoģiskas problēmas, ja tās nerisina, var pāraugt slimībās?
– Tā patiešām notiek. Sākumā ir psiholoģiskas, tad garīgas problēmas, kas var pāraugt slimībās. Ja ģimenes, darba problēmu vai kādu citu faktoru dēļ dvēselē nav līdzsvara, tas galu galā noved pie somatiskas slimības, piemēram, asinsspiediena svārstībām, cukura diabēta, ādas slimībām u.c. Muguras sāpes arī lielā mērā saistītas ar psihi, ar garīgām problēmām, psiholoģiskām problēmām, jo sevišķi saspringums kakla un plecu apvidū ļoti bieži liecina, ka cilvēkam stress krājas un krājas, to veicina bezdarbs, nestabilitāte ģimenē, nestabilitāte citās dzīves jomās. Ja dzīvē gadījusies kāda smaga situācija, labāk būtu meklēt palīdzību uzreiz. Nav obligāti jāiet tieši pie ārsta, tagad netrūkst arī psihologu un psihoterapeitu bez medicīniskās izglītības. Atrodiet tādu, kuram spējat uzticēties. Attiecību problēmas labi var risināt bez zālēm. Bet, ja ir uzmācīgas trauksmes un citas lietas, kuras bez zālēm ļoti grūti atrisināt, tad tomēr jāmeklē ārsts. Nevajag iet pie pūšļotājiem. No simta varbūt viens ir īsts dziednieks, kurš darbojas ar labestību, bet citiem tas ir tikai bizness. Īstie dziednieki sevi nereklamē. Tādi ir arī masieru, manuālās medicīnas speciālistu vai adatu terapeitu vidū, viņi dod savu enerģiju, kuru nevar aptaustīt vai saskatīt, bet var sajust, un cilvēki pie viņiem tiecas. Reizēm sūtu savus pacientus pie garīdzniekiem. Negribētos likt vienlīdzības zīmi starp garīdznieku un psihoterapeitu, bet esmu novērojis: laba garīdznieka draudzes locekļiem psihoterapeita palīdzība vajadzīga retāk.
Kāda ir jūsu attieksme pret Austrumu medicīnas metodēm?
– Austrumu medicīnas metodes izmantoju, raugoties caur Rietumu medicīnas ārsta prizmu. Es neaizraujos ar eksotiskām lietām, esmu reālists. Varu izmantot metodes, kas palīdz atbrīvot cilvēku no zālēm vai samazināt zāļu devas, varu veidot kompleksu terapiju, kurā ir savienotas dažādas metodes. Mūsu iekšējā aptieka ir ļoti jaudīga, to vajag tikai nedaudz iekustināt, ļoti labi tam noder aurikulārā terapija un sujok, kuru izmantoju reti, galvenokārt akūtu sāpju noņemšanai. Pacientiem attieksme pret Austrumu medicīnas metodēm ir ļoti laba.
Kādas ir pazīmes, pēc kurām var spriest, ka cilvēkam vajadzētu meklēt palīdzību?
– Slikts miegs, problēmas dažādās dzīves jomās, saasinātas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, biežākas konfliktsituācijas nekā parasti. Ne visi paši to atzīst un apvainojas, ja uz to norāda citi. Bieži cilvēks nav gatavs iet pie ārsta un domā, ka tiks galā pats vai ar alkohola palīdzību, un kādu laiku turas, bet pēc tam tomēr saprot, ka neiet labi ne darbā, ne ģimenē, ne attiecībās ar draugiem vai radiem, un pats meklē taciņu: vispirms pie ģimenes ārsta, tad pie neirologa, vēl pie kāda speciālista (jo viņš taču nav psihs), kamēr beidzot atnāk pie psihiatra. Ja slimība ir ielaista, var gadīties, ka jāārstējas gadiem, bet, ja cilvēks ierodas laikus, kad problēma vēl tikko iezīmējas, ārstēšanās ilgums ir krietni īsāks.