Straujais inflācijas lēciens, kas apsteidzis vidējās darba samaksas pieaugumu, strādājošo iedzīvotāju reālajai neto algai jeb no darba samaksas iegūstamajai pirktspējai pagājušajā licis samazināties par 8,7%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Saskaņā ar statistiķu apkopoto informāciju, pērn vidējā bruto darba samaksa ir pieaugusi par 7,5% līdz 1373 eiro. Tomēr, lai tiktu pie šāda kāpuma, caurmēra darbiniekam ir nācies strādāt vairāk, jo samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga par 6,6% (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1006 eiro jeb 73,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 7,1%. Savukārt, kā jau minēts, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, neto darba samaksa samazinājās par 8,7%, kas liecina par algoto darbinieku pirktspējas straujo krišanos.
Vienlaikus Latvijas iedzīvotājiem ir arī pa kādai pozitīvai ziņai. Proti, kārtējo reizi var kliedēt mītu par to, ka vidējais darba samaksas kāpums notiek tikai “bagāto galā”, par ko liecina mediānas algu izmaiņas. Tiesa, lai arī kāpuma temps ir solīds, tomēr gala skaitlis aizvien ir visnotaļ mazs - bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu pērn bija 1081 eiro. Salīdzinot ar 2021. gadu (994 eiro), tā pieauga par 8,8%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) bija 806 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,9%.
Mediāna ir vidējais rādītājs, kas atrodas augošā vai dilstošā secībā sakārtotu darba ņēmēju algu rindas vidū, t.i., pusei darba ņēmēju algas ir lielākas par mediānu un otrai pusei - mazākas. Tā kā mediānu, salīdzinot ar vidējo aritmētisko darba samaksu, neietekmē ekstremālās darba samaksas vērtības, tā labāk raksturo tipisko atalgojumu, skaidro statistikas pārvaldē.
Daudzi varētu iebilst, ka kopējā iedzīvotāju pirktspējas samazināšanās ir ievērojami lielāka. Lielai daļai mājsaimniecību, sevišķi tādu, kuru iztikas avots lielā mērā saistīts ar pabalstiem vai pensiju saņemšanu, šis kritums varētu būt straujāks. Iespējams, ka vēl sliktāka situācija ir daļai strādājošo, jo algas nav paceltas visiem, turklāt, jo mazāk turīga ir mājsaimniecība, jo lielāku inflācijas spiedienu tā izjūt.
Patēriņa cenu indekss, kas liecina par nedaudz vairāk kā 20% vērtu cenu pieaugumu pagājušajā gadā, daudziem nešķiet objektīvs, ja to samēro ar savu ekonomisko situāciju. Tomēr šeit ir jāsaprot, ka šis ir tikai vidējais patēriņa cenu indekss. Tas norāda uz vidējām cenu pārmaiņām, taču katrai mājsaimniecībai ir savs inflācijas mērs atkarībā no ienākumiem un patēriņa struktūras. Diezgan droši var teikt, ka zemo algu vai zemo pensiju saņēmējiem pērn varētu būt nācies saskarties pat ar 50% vērtu inflāciju. Tas tāpēc, ka viņu izdevumos dominē komunālie maksājumi, zāles un pārtika. Turklāt mājsaimniecības ar plānāko rocību vairāk patērē tādus produktus, kuriem cenu pieauguma temps ir bijis visstraujākais. Piemēram, miltu un graudaugu preču grupā pagājušā gada gaitā statistiķi fiksēja pat par vairāk nekā 60% vērtu cenu pieaugumu, savukārt piens sadārdzinājies apmēram par 40%. Tikmēr turīgākajām mājsaimniecībām pirktspēja varētu būt kritusies vien par dažiem procentiem, jo, rēķinot pret algu, viņu izdevumu grozā komunālo maksājumu un pārtikas īpatsvars ir zemāks.
Turklāt vēlreiz ir jānorāda - nav tā, ka algas neaug. Pagaidām par iedzīvotāju labklājības līmeņa krituma iemeslu ir minams straujais patēriņa cenu pieaugums, nevis tas, ka mūsu valsts tautsaimniecībā būtu notikušas kādas fundamentālas problēmas. Šīs problēmas (piemēram, dažādu saražoto preču realizācijas grūtības) jau tika prognozētas, taču pie apvāršņa skaidrāk iezīmējas vien tagad un kopumā nav attiecināmas uz pagājušā gada notikumiem.
Lai arī saistībā ar tikko pieminētajām prognozēm šogad kopumā diezin vai piedzīvosim kaut cik pamanāmu mūsu valsts ekonomisko pieaugumu, tomēr tas vēl nenozīmē, ka iedzīvotāju pirktspēja turpinās slīdēt lejup. Jautājums ir par to, uz kā rēķina pirktspējas kritums apstāsies. Jau daudzkārt minēts, ka inflācija šogad, visticamāk, piedzīvos kritumu (nejaukt ar cenu līmeņa samazināšanos) vai vispār apstāsies. Līdz ar to uz cenu kāpuma rēķina pirktspējas kritums būs vai nu ļoti minimāls, vai izpaliks vispār. Savukārt, ja runājam par iedzīvotāju ienākumiem, tad, piemēram, pensiju indeksācija ir ierakstīta likumā. Jautājums, vai indeksācijas apmērs būs tāds, kas nosedz reālo pensionāra ikdienas nepieciešamību sadārdzinājumu. Kā jau minēts, vadīties pēc vidējā patēriņa cenu indeksa šeit nedrīkst, jo izmaksu pieaugums, kas saistīts ar pārtiku, medikamentiem un komunālajiem maksājumiem, krietni apsteidz šo indeksu.
Attiecībā uz darba algām ir divi iespējamie scenāriji, kas atkarīgi no norisēm pasaules ekonomikā. Pirmais variants, ka globālajā ekonomikas attīstībā viss turpinās kā patlaban un bez jauniem lieliem militārajiem konfliktiem vai lielāka mēroga finanšu krīzēm. Šādā gadījumā gan vidējā, gan mediānas alga Latvijā pat nedaudz varētu pieaugt, neraugoties uz to, ka kopējais ekonomikas apjoms par procentu desmitdaļām nokrītas un vairākas nozares - piena lopkopība, kokapstrāde u.c. - jau tagad saskaras ar grūtībām. Latvijā aizvien saglabājas tūkstošiem neaizpildītu vakanču, un tas jebkurā gadījumā algas spiedīs augšup, sevišķi vēl tāpēc, ka uz cenu pieauguma fona pieaug uzņēmumiem pieejamā naudas masa. Ne visiem, bet kopumā. Savukārt publiskajā sektorā algu pieaugums, kāds nu katram paredzēts, jau ir iezīmēts valsts budžetā.
Šajā kopējā pirktspējas ainā, kas gan ir vairāk saistīta ar privātajā sektorā strādājošajiem, izmaiņas var ienest otrais pasaules ekonomikas attīstības scenārijs. Proti, ja kaut kur sākas jauna, plaša mēroga karadarbība vai līdz šim uzkrāto parādu nasta kombinācijā ar kādiem finanšu tirgus faktoriem noved pie jaunas krīzes. Tādā gadījumā globālais pieprasījums var kristies, kas nozīmēs sarūkošu naudas masu arī Latvijas tautsaimniecībā, kā rezultātā uzņēmējdarbība var jūtami sašaurināties un varbūtējā pieticīgā algu kāpuma vietā darba samaksa samazināsies. Tiesa, šādā gadījumā neesošas vai ļoti mazas inflācijas vietā piedzīvosim deflāciju, taču tās iespaidā notiekošais cenu kritums vien ļoti mazu iedzīvotāju daļu darīs laimīgāku.
