“Uz adrenalīna esam noturējušies, bet adrenalīns beigsies. Sāksim laizīt brūces, un tās ir diezgan dziļas.” Tā skanēja vārdi Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidenta Kristapa Klausa atbildē uz Latvijas Bankas (LB) uzdotu jautājumu, ko Krievijas uzbrukums Ukrainai izmaksājis Latvijas ekonomikai.
Pirmo gadskārtu Krievijas 2022. gada 24. februāra iebrukumam Ukrainā LB atzīmēja ar ekspertu sarunu “Gads kara ēnā: ko tas maksājis Latvijas ekonomikai?”. Pasākums notika vienā un tajā pašā laikā ar Latvijas valsts 2023. gada budžeta likuma pieņemšanu, kuras ieilgšana uz veselu diennakti signalizē, ka ar ekonomiku kaut kas nav labi. Proti, ekonomika neģenerē pietiekami daudz naudas, lai politiķi spētu izpildīt solījumus, ar kuru palīdzību viņi iekļuva 14. Saeimā. Šā gada valsts budžetu nācās balstīt uz prognozes par iekšzemes kopprodukta nepieaugšanu, kas brīdina par vairākām nepatikšanām.
Pirmā - papildu naudas piešķiršana vieniem iespējama ar naudas samazināšanu citiem. Otrā - pat lielāku naudas summu saņemšana šogad nekā pagājušajā gadā vairumā gadījumu nozīmē finansējuma samazinājumu, ja finansējums aug lēnāk, nekā tā pirktspēja dilst inflācijas dēļ. Trešā - pašu neatliekamāko vajadzību apmierināšana palielinās valsts parādus, par kuriem procenti būs jāmaksā visu atlikušo mūžu. Vainīga tajā visā, protams, ir Krievija, bet kā Latvijai kaut daļēji izgrozīties no šī nepatikšanām?
LB pētnieks Kārlis Vilerts (attēlā) bija sagatavojis ievaddatus par ietekmi, kādu uz Latvijas ekonomiku atstājis karš pusotra tūkstoša kilometru attālumā.
Uzziņu krājumi rāda, ka Latvijas galvaspilsēta Rīga atrodas 838 km attālumā no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas, bet Kijiva - 707 km no Bahmutas, kur jau mēnesi notiekošajām kaujām šobrīd tiek pierakstīta izšķiroša nozīme kara gaitā. Šeit nosauktie attālumi nav lieli pasaules mērogā, bet tuvums vai tālums starp Latviju un Ukrainu nav mērāms tikai kilometros. Jāierēķina tas, ka Latvijai pašai ir gara robeža ar Krieviju un tās pakļauto vasaļvalsti Baltkrieviju. No vienas puses, Latvijai šis robežas nav jāsargā vienatnē, jo šīs Latvijas robežas ir arī Eiropas Savienības un militārā NATO robežas. No otras puses, Latvijai jāpilda šo organizāciju locekles saistības, kas nozīmē militārā budžeta palielināšanu un līdzdalību pret Krieviju vērstajās sankcijās, kas apgrūtina dzīvi arī šīs sankcijas uzliekošajai pusei. Vienlaicīgi gribas gan to, lai sankcijas mazāk traucētu, gan to, lai sankcijas būtu stingrākas un veicinātu jo ātrāku Krievijas sakāvi.
Ak, kā gribas izmantot krīzi kā iespējas, kādas mierīgos periodos nepavērtos! Diemžēl šādas iespējas meklēja visi un daži arī atrada uz Latvijas rēķina. Ar to kā pirmie domāti dabasgāzes spekulanti nebūt ne no Krievijas.
Kara un visu tā izraisīto notikumu lavīnas ietekmi uz Latviju K. Vilerts (attēlā) meklēja trijos virzienos.
Pirmkārt, kā mainījusies tirdzniecības bilance starp Latviju un Krieviju/Baltkrieviju. Izrādās, ka tā nav neko daudz mainījusies vismaz preču vērtības izteiksmē. Latvijas eksports uz Krieviju saglabājies 4% apmērā no Latvijas IKP. To ietvaros Latvijai izdevies pamanāmi kāpināt alkohola eksportu uz Krieviju. Savas pozīcijas Krievijā nostiprinājuši Latvijas zaļu ražotāji. Par to ir dažādi viedokļi, cik ētiski vai neētiski ir Krievijas iedzīvotājus nodzirdīt un ārstēt. Tāpat kā jautājums, cik ilgi mēs varēsim izlikties, ka izrāviens preču eksportam uz Kazahstānu, Kirgizstānu un Armēniju īstenībā nav Krievijai noteikto sankciju apiešana. Vērtības izteiksmē saglabājies arī Krievijas preču imports, kurā importēto energoresursa daudzuma samazināšanās kompensēta ar to cenas pieaugumu. Taču līdz ar gadu miju spēkā stājušies aizliegumi Krievijas naftas produktu importam un 2022. gada statistikas datiem šajā sadaļā ir vairs tikai vēsturiska vērtība.
Otrkārt, energoresursu sadārdzinājums ir izsūcis no Latvijas divus miljardus eiro. Tie segti ar parādu pieaugumu, par kuru procentus nāksies maksāt mūžīgi mūžos.
Treškārt, standartreakcija uz Latvijas atrašanos līdzās karojošajai Krievijai ir Latvijas investīciju reitinga pazemināšana. Finanšu investīciju veidā to izsaka ar procentiem, kādi Latvijai jāpiemaksā, lai pārdotu savas parādzīmes. Par tiešajām investīcijām ir atsevišķs stāsts, kura izstāstīšanai uz diskusiju bija uzaicināta Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) Enerģētikas un zaļās ekonomikas attīstības darba grupas vadītāja Dace Cīrule.
Energoresursu cenu lēciens padara pašsaprotamu to, kāpēc LB bija uzaicinājusi izteikties Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta profesore Dagniju Blumbergu (attēlā). Viņa pārstāvēja krasu viedokli, ka vislielākā nelaime no Ukrainas kara vismaz enerģētikas nozarē tāda, ka nekāda nelaime šeit netika sajusta. Valsts atbalsts gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem bijis pietiekami liels, lai nekādi energoefektivitātes pasākumi netiktu veikti. Proti, netiktu intensificēti virs tā līmeņa, kāds Latvijai gribot negribot jāuztur kā ES dalībvalstij. Tagad kara vietā nāksies izmantot CO2 izmešu kvotu vēl jo lielāku sadārdzināšanu, sadārdzināšanu un sadārdzināšanu, lai cilvēki sāktu izjust patiesas grūtības apmaksāt savus rēķinus par siltumu un elektrību.
D. Blumberga atsaucās uz zinātniskajiem atklājumiem un tehnikas progresu, kas dažu gadu laikā došot neiedomājamas iespējas, piemēram Latvijai pavisam atteikties no dabasgāzes. Vai tādi solījumi “krīt makā”? Par to šaubas un bažas pauda investīciju baņķieris Ģirts Rungainis (attēlā). Tālai nākotnei var pierakstīt jebko, bet turpmākos 20-30 gadus mums nāksies kurināt Rīgas TEC-1 un TEC-2 ar dabasgāzi vēl vairāk, jo vairāk Latvijā būs iekārtu enerģijas iegūšanai no vēja un saules. Proti, vajadzēs balansējošas jaudas, lai elektrības piegāde rūpniecībai un cilvēku sadzīvei neaprautos tajos brīžos, kad saule nespīd un vējš nepūš.
Ārvalstu investoru padomes pārstāve D. Cīrule (attēlā) uzsvēra, ka Latvijas pamatproblēma investīciju piesaistīšanā nav robeža ar Krieviju, bet izdzīvotāju izmiršana, sākot ar novecošanu virs juridiskā un faktiskā darbspējas vecuma. Nebūs Latvijā ne D. Blumbergas solīto tehnikas brīnumu, ne Ģ. Rungaiņa aizstāvētās tradicionālās enerģētikas lielbūves vispirms sašķidrinātās gāzes pieņemšanas termināļa un tālāk atomelektrostaciju izskatā, jo visi taču saprot, ka Latvijā palikušais iedzīvotāju skaits nespēs neko tādu apmaksāt. Tāpēc neko tādu šeit nemaz nebūvēs. Šobrīd nevar teikt, ka jau esošie investori masveidā bēgtu no Latvijas, taču nopietnu argumentu nākamo investoru piesaistei nav.
Lai gan D. Cīrules akcentētajai tēmai pieskārās arī citi runātāji, ārpus sarunas palika fakts, ka Ukrainas kara bēgļu ierašanās nodrošinājusi tādu brīnumu kā Latvijas iedzīvotāju skaita pieaugumu pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas 1990. gadā. Jā, tas ir tikai mehāniskais pieaugums ar atrunām, ka ukraiņi ļoti vēloties atgriezties dzimtenē, taču pieredze par bēgļiem no citiem kariem liecina, ka dzimtenē atgriezās daudz mazāk cilvēku, nekā viņi to iepriekš solījuši un paši tam ticējuši. Tāpēc Latvijai būtu jātiek skaidrībā, vai tā vēlas šeit jau ieradušos cilvēkus piesaistīt.
Vēl jo jutīgāks būtu jautājums, ko Latvijai iesākt ar bēgļiem no Krievijas, ja karš no Ukrainas pārsviestos uz Krieviju pilsoņu kara variantā. No tādas tēmas sarunas dalībnieki izvairījās ar vienprātību prognozi par Krievijas robežu noslēgšanu tirdzniecībai, nemaz nerunājot par cilvēku plūsmām pāri šīm robežām. Latvijai, protams, ir vēl citas robežas, un “tās būs jātver", kā sacīja K. Klauss (attēlā). “Vai nu mēs paši, vai kāds cits izmainīs mūsu imigrācijas politiku,” viņš paredzēja.
