Ceturtdien izziņotais Eiropas Centrālās bankas (ECB) procentu likmju kāpums nozīmē kārtējo papildu finansiālo slogu kredītņēmējiem un lielāku peļņu banku sektoram, bez kura pirmie no minētajiem labprāt pilnīgi noteikti iztiktu. Tomēr ir kāds vismaz šķietams risinājums tam, lai situācija varētu mainīties par labu kredītiestāžu klientiem – gan aizdevuma ņēmējiem, gan noguldītājiem. Runa ir par ārkārtas virspeļņas nodokli, ko vajadzētu ieviest kā normu, kad kādu vispārēju tirgus faktoru sakritība ļauj strauji kāpināt uzņēmumu peļņas rādītājus. Tas attiektos ne tikai uz komercbanku sektoru, bet arī citām tautsaimniecības nozarēm.
Runa nav par uzņēmumu ārkārtas peļņu, kas gūta, pateicoties paša uzņēmuma pūlēm, ja kopējie tirgus apstākļi nav būtiski mainījušies un peļņas pieaugums nerada apstākļus, kas nepasliktina klientu finansiālo stāvokli. Izklausās pēc pamatīga mudžekļa, un šeit noteikti būtu pamatīgs darbs lielām juristu darba grupām.
Lai arī ekonomikai ir jābūt liberālai, tomēr būtu maldīgi domāt, ka mūsu laikmetā, turklāt pēc iepriekšējās lielās finanšu krīzes 2008. gadā “tirgus visu nokārtos pats”. Jau toreiz visai skaidri gan šeit, gan globālajā finanšu artērijā Volstrītā pierādījās, ka bez valsts un monetāro iestāžu iejaukšanās neiztikt, jo cita starpā komercbankas vajadzēja glābt no pašu izliktā slazda iepriekšējās “virspeļņas” gūšanā. Tā kā tas netieši, taču tomēr prasīja izdevumus uz nodokļu maksātāju rēķina, kuri pie riskanto finanšu shēmu tapināšanas nebija klāt ne tuvu, varētu būt loģiski prasīt solidaritāti no banku sektora laikā, kad tā peļņa pieaug, bet liela daļa sabiedrības kļūst nabadzīgāka. Runa nav par teicienu, “ka simt gadus pēc Oktobra revolūcijas kādam ir par daudz graudu”, bet gan par sociālekonomiskā balansa rašanu, sevišķi vēl šobrīd, kad pasaules un līdz ar to arī Latvijas ekonomikas attīstība ir pakļauta aizvien lielākai ekonomikas nenoteiktībai. Pretējā gadījumā laikā, kad vieni strauji kļūst bagātāki, bet citi nabadzīgāki, agri vai vēlu tāpat ekonomikā izveidosies krīzes situācija un tautsaimniecībā vēl aizvien izjūtamā 2008. gada krīzes ietekme tikai padziļināsies. Ir jāatceras, ka kopš iepriekšējās finanšu krīzes kopējais parādu kalns pasaulē ir nevis gājis mazumā, bet gan strauji pieaudzis. Tas pašreizējos apstākļos, par laimi, neattiecas uz Latvijas mājsaimniecībām, taču, ja pasaules ekonomiku piemeklēs jauni satricinājumi, tad, samazinoties iespējām kaut ko pārdot ārvalstīs un sarūkot investīcijām, arī mūsu valsts iedzīvotāju labklājības līmenis neizbēgami samazinātos.
Bankas vai citu tautsaimniecības sektoru uzņēmumi nav jāsoda par lielākas peļņas gūšanu, taču ir svarīgi sakārtot ekonomiskās pamatnostādnes, lai nopelnītais, tā teikt, “neaizietu vienos vārtos”. Banku gadījumā, ja ECB ir kārtējo reizi paaugstinājusi procentu likmi, tad pilnīgi loģiski, ka šī procesa ietekmē augtu ne tikai kredītiestāžu, bet arī to noguldītāju labklājība. Ir jāatceras, ka noguldītājs ir komercbankas kreditors. Taču patlaban vismaz šķietami banku aizdevumu likmes vismaz nominālā izteiksmē kredītņēmējiem aug pamanāmāk nekā likmes, ko bankas izmaksā saviem noguldītājiem, no tiem naudu aizņemoties. Piemēram, Latvijas Bankas procentu likmju statistikā redzams, ka šā gada janvārī, kad ECB kopš pagājušās vasaras jau bija veikusi vairākkārtēju procentu likmju celšanu, vidējā no privātpersonām piesaistīto noguldījumu likme eiro valūtā komercbankās bija 0,89%, kamēr aizdevumu likme privātpersonu sektorā sasniedza 6,63%, bet uzņēmumiem šī likme bija 5,07%. Tobrīd galvenā ECB bāzes refinansēšanas likme bija pieaugusi no 0% vasarā līdz decembrī noteiktajiem 2,5%. Tajā pašā laikā komercbankas varēja labi pelnīt, pat neaizdodot ekonomikai, jo tā dēvētā ECB likme “uz nakti” sasniedza 2% gadā. Salīdzinājumam - pagājušā gada jūnijā (toreiz jau pieminētā ECB bāzes refinansēšanas likme bija 0%) vidējā privātpersonu termiņnoguldījumu likme mūsu valsts komercbankās bija 0,21%, bet kredīti privātpersonām tika izsniegti caurmērā ar 4,62% likmi, savukārt uzņēmumiem tā tobrīd sasniedza 2,81%. Nepilna gada laikā kāpums ir visai iespaidīgs. Pēc jaunā ceturtdien ECB izsludinātā procentu likmju pieauguma līdz 3,5% likmei “uz nakti” līdz 3% parādās pirmie banku paziņojumi par noguldījumu procentu celšanu. Tomēr uz jau iepriekš piesaistīto noguldījumu rēķina peļņas iespējas vienalga palielinās, turklāt diezgan straujā tempā.
Ja raugāmies uz līdzšinējo dinamiku ECB noteikto procentu likmju, noguldījumu likmju un aizdevuma likmju mijiedarbībā, tad aizvien pamatotāks šķiet viedoklis par to, ka monetāro faktoru ietekmē gūtais straujais peļņas kāpums būtu apliekams ar nodokli. Šajā ziņā runa nav par visu kopējo peļņu, bet gan šāda ārkārtas monetārā faktora ietekmē gūtās peļņas daļu. Eiropā par to runā arvien vairāk, un pirmās idejas, ko un kā aplikt ar nodokli, jau ir sākušas ģenerēties. “Neatkarīgā” jau rakstīja, ka, piemēram, Lietuvā iespējamais solidaritātes maksas apmērs būtu 60% no bankas tīrajiem procentu ieņēmumiem, ja tie gada laikā par 50% pārsnieguši vidējos gada tīros procentu ieņēmumus pēdējos četros gados. Ja runājam par Lietuvā plānoto modeli, iespējams, ka “nodokļa trepei” pat būtu jābūt stāvākai, taču galvenajam noteicošajam faktoram būtu jābūt ietekmei uz kopējo tautsaimniecību. Virspeļņas nodokļa ieviešanai nav jābūt kā vadmotīvam, lai no bankām sagrābtu vairāk naudas, bet gan lai sabalansētu noguldījumu un aizdevumu tirgu. Proti, lai no uzņēmumiem un iedzīvotājiem piesaistīto noguldījumu likmēm būtu tendence augt. Jāpiebilst, ka aizdevuma un noguldījuma likmju sabalansēšana uzlabotu ne tikai konkrētu banku klientu finanšu stāvokli, bet šim procesam būtu plašāka ietekme uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Cita starpā, “sakārtots virspeļņas nodoklis” uzlabotu uzņēmumu un mājsaimniecību rocību, tādējādi nodokļos varētu iekasēt vairāk citādā veidā. Piemēram, pie lielākas uzņēmumu un iedzīvotāju naudas masas būtu lielākas iespējas tēriņiem, tādējādi arī valsts varētu iegūt uz lielākas pievienotās vērtības nodokļa iekasēšanas rēķina. Tas ir ļoti būtiski tagad, kad ekonomiskā aktivitāte daudzos sektoros sarūk un papildu naudas aprite situāciju varētu amortizēt. Tāpat līdz ar šādu nodokļa ieviešanu varētu uzlaboties uzņēmumu iespējas piesaistīt līdzekļus attīstībai ne tikai ar banku aizdevumiem, bet citiem finanšu līdzekļu piesaistes veidiem. Piemēram, korporatīvajiem parāda vērtspapīriem, jo, samazinoties kredītlikmēm komercbankās, būtu pamats runāt par parāda vērtspapīru ienesīguma mazināšanos. Tas radītu apstākļus uzņēmumiem ar izdevīgākiem nosacījumiem piesaistīt finansējumu arī publiskā vērtspapīru tirgū, tādējādi padarot investīcijas lētākas, un veicinātu tautsaimniecības strādāšanu ar lielākiem apgriezieniem.
