Pēdējos gados aizvien biežāk saņemam dažādus paziņojumus par to, ka no Latvijas iedzīvotājiem dažādās shēmās izkrāptie naudas līdzekļi mērāmi miljonos eiro, solot vilinošas ieguldījumu iespējas dažnedažādos sociālajos tīklos vai pa telefonu. Vieni šo informāciju ignorē, jo uzskata, ka ar viņiem nekas tāds nevar notikt, savukārt citi no norisēm finanšu tirgos norobežojas pavisam.
Protams, ka pareiza nav ne viena, ne otra pieeja. Attiecībā uz pirmajiem atceros kādu pirms dažiem gadiem notikušu preses konferenci, kurā līdzās citiem jautājumiem “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš vēstīja apmēram to, ka nevajag domāt, ka banku pārstāvji ir muļķi, tobrīd līdzekļus izvietojot arī obligācijās ar negatīvu ienesīgumu. Vienkārši tāda ir objektīvā tirgus situācija un ir apstākļi, kas šādus pirkumus motivē. Šajā ziņā tautsaimniecības ekspertam var piekrist pilnīgi, ka katram laikam tajā esošā konjunktūra finanšu tirgū nosaka to, kas un kāpēc tiek pirkts vai pārdots. Taču galvenā ekonomikas speciālista motivācija bez jebkādiem zemtekstiem droši vien bija izteikt brīdinājumu, lai iedzīvotāji nekļūtu par vieglu mērķi dažādiem krāpniekiem. Tomēr, kā redzams no dažādiem tiesībsargājošo institūciju paziņojumiem, viņa izteiktais un citi līdzīga rakstura brīdinājumi ne vienmēr ir atraduši dzirdīgas ausis.
Lai arī kā, globālajā finanšu tirgū ir iespējas tikt pie papildu turības. Ar nosacījumu, ja cilvēkam pēc esošo rēķinu nomaksas un zināma drošības spilvena izveidošanas paliek pāri naudas līdzekļi, ko var atvēlēt ieguldījumam, nerēķinoties ar pilnīgi drošu ieguldījuma atdevi kaut kad īstermiņā. Statistika par vairāk nekā 10 miljardus eiro vērtiem Latvijas mājsaimniecību noguldījumiem mūsu valstī apstiprina, ka arī šeit šādas iespējas ir. Naudu investīcijām finanšu tirgos nekādā gadījumā nevajadzētu aizņemties, jo iznākums nekad nav garantēts simtprocentīgi, turklāt, jo lielāku potenciālo atdevi gaidāt nākotnē, jo ir lielākas iespējas, ka kādā brīdī kaut kas var noiet greizi. Tādēļ, ja kurpe spiež, labāk no ieguldījumiem ir atturēties, lai arī šķiet, ka viss ir šķietami droši. Katram laikam ir savs valdošais viedoklis par drošuma izpratni, un, ja kaut kas šķiet lielisks tagad, tas nenozīmē, ka tas tāds būs pēc pieciem gadiem. Šajā ziņā viens no labākajiem piemēriem varētu būt attiecināms uz “trekno gadu” laika periodu, kad finanšu tirgū arī Grieķijas valdības obligācijas tika uzskatītas par relatīvi drošām un to ienesīguma “riska prēmija” visai maz atšķīrās no Eiropas finanšu lokomotīves Vācijas parāda vērtspapīriem. Pēc dažiem gadiem Grieķija finansiāli sabruka un valsts glābšanas vārdā puse no tās obligāciju parāda tika norakstīta. Līdz ar to operēt finanšu tirgū var tikai ar tā dēvēto brīvo naudu un noteikti par veiksmīgu stratēģiju nevajag uzskatīt tādu, kas paredz sava vienīgā mājokļa ieķīlāšanu, lai pirktu kriptovalūtas. Turklāt ir svarīgi atcerēties, lai kāds arī būtu ieguldījuma veids - akcijas, obligācijas, ieguldījumu fondi u.tml., noteikti drošāk operācijas finanšu tirgū būs veikt ar Latvijā vai kādā citā attīstītajā valstī licencētu ieguldījumu starpnieku, banku vai ieguldījuma pārvaldes, tajā skaitā brokeru sabiedrību, starpniecību. Pretējā gadījumā allaž pastāv risks, ka tūlīt pēc pārskaitījuma veikšanas nauda var pazust nezināmā virzienā.
Ja paraugāmies uz iespējām, ko ilgtermiņā sola finanšu tirgus, viena no pēdējā laikā sevi vislabāk pierādošajām iespējām ir iegādāties uzņēmumu akcijas, tādējādi kļūstot par līdzīpašnieku. Tas nekas, ka piederošo akciju skaits varbūt ir miljonā daļa no šī uzņēmuma akciju kopskaita. Svarīgi ir tas, ka, kļūstot par uzņēmuma līdzīpašnieku, akcionārs pretendē uz kopējā uzņēmuma peļņas sadali un tās ietvaros izmaksātajām dividendēm. Dividenžu jautājums ir ļoti rūpīgi jāpēta, jo ne visas kompānijas aktīvi daļās peļņā ar saviem akcionāriem. Tomēr, ja uzņēmums ir veiksmīgs, akciju īpašniekam ir iespēja pretendēt uz sava ieguldījuma vērtības kāpumu, kas arī var būt viens no galvenajiem ieguldījuma pamatmērķiem. Piemēram, var atrast strauji augošus tehnoloģiskā sektora uzņēmumus, kuri nav aktīvi dividenžu maksātāji, tomēr akcionāri pelna no uzņēmuma akciju vērtības kāpuma. Šeit var ielāgot, ka attīstīto valstu uzņēmumu un to kapitāla daļu - akciju vērtība laika gaitā pieaug, sekojot ekonomikai, kura arī vismaz nominālā naudas izteiksmē kļūst aizvien lielāka. Šajā gadījumā runa ir par tautsaimniecībām, kuras attīstās. Lai arī daudziem tas var šķist apšaubāmi, pie tādām pilnīgi noteikti pieder arī Latvija. Turklāt ir vērts pieminēt, ka biržā kotēto elites kompāniju bizness un akciju vērtība bieži vien aug pat ievērojami straujāk, nekā attīstās kopējā ekonomika, sevišķi, ja ir runa par populārajiem transnacionālajiem zīmoliem. Ja mēs par piemēru ņemam pasaulē plaši pazīstamā bezalkoholisko dzērienu ražotāja “Coca-Cola” akcijas, tad to tirgus vērtība pēdējo 15 gadu laikā kopš 2008. gada aprīļa ir pieaugusi par 112%. Respektīvi, iegādājoties 20 šī uzņēmuma akcijas 2008. gada finanšu krīzes priekšvakarā, ieguldītājs par tām samaksātu 603,6 ASV dolārus, savukārt 20. aprīlī, slēdzot biržu, šo akciju vērtība būtu 1272,9 dolāri. Minētais piemērs ar šo Volstrītas grandu visai labi pierāda, ka ne vienmēr ir vajadzīgas astronomiskas summas, lai kaut ko nopelnītu nākotnei. Turklāt attiecībā uz šo dzērienu ražotāju jāpiebilst, ka uzņēmums ir arī regulārs dividenžu maksātājs. Piemēram, iepriekšējos sešos ceturkšņos uzņēmuma akcionāriem vidēji dividendēs tika izmaksāti 0,44 eiro par vienu “Coca-Cola” akciju. Daudzu uzņēmumu, sevišķi to, kuri pārstāv tehnoloģisko sektoru, vērtspapīru cena augusi krietni straujāk, taču, kā jau minēts, jo lielāka ir potenciālā atdeve, jo ar lielāku cenu svārstību risku ir jārēķinās brīžos, kad finanšu mikroklimats pasliktinās. Jāpiebilst, ka ieguldījumu izpratnē nav obligāti jādodas pāri tālām jūrām, jo iespējas, turklāt daudz ienesīgākas, var atrast arī pašu mājās. Piemēram, “NASDAQ Riga” biržā kotētās “SAF Tehnikas” akciju cena minēto 15 gadu periodā kopš 2008. gada 21. aprīļa līdz šā gada 20. aprīlim ir piedzīvojusi kāpumu par 818%, pieaugot no 1,47 eiro līdz 13,45 eiro gabalā. Tādējādi pat 100 eiro vērts ieguldījums var nest būtisku atdevi ilgtermiņā. Turklāt arī “SAF Tehnika” saviem akcionāriem regulāri izmaksā dividendes. Mums Latvijā šad tad var dzirdēt spriedelējumus, ka vietējā birža jau nav nekāds nopietnais vērtspapīru tirgus, jo dienas apgrozījums no burkānu tirgošanas Centrāltirgū varētu būt lielāks. Tomēr, kamēr vieni spriedelē par dārzeņiem, citi var izmantot iespēju novākt reālu “finanšu ražu”.
Kā redzams, “nopietnāko” biržas kompāniju akciju cenas krīzē zaudēto atgūst ar ievērojamu uzviju. Protams, gadās arī pa kādam izņēmumam, kā, piemēram, enerģētikas kompānija “Enron” vai vairāk nekā simtgadīgais finanšu milzis “Lehman Brothers”. Taču kopumā, ja vien uzņēmumu bizness ir sekmīgs, tas krīzes laikā pat nezaudē daudz no savas vērtības, vai arī ja tā akcijas ir pamatīgi kritušas, tad vēlākajā laika periodā atgūstas ne tikai no zaudējumiem, bet pat ļauj nopelnīt tiem, kas vērtspapīrus ir iegādājušies pirmskrīzes periodā. Vienlaikus, lai ieguldījumi būtu sabalansēti, ir diezgan plašas iespējas iegādāties biržā tirgotus fondus vai dažādus komercbanku veidotus finanšu produktus (arī Latvijā), kuru vērtība mainās atkarībā no tirgus indeksu svārstībām. Šādā gadījumā ieguldītājs paver sev plašāku finanšu ekspozīciju un nav atkarīgs no kāda konkrēta uzņēmuma biznesa veiksmēm vai neveiksmēm, jo viņa investīciju portfelis aptver gan veiksmīgus uzņēmumus, gan tādus, kam klājas slikti. Tomēr, kā rāda vēsturiskā tirdzniecības gaita, šajā gadījumā teiciens “par vidējo temperatūru slimnīcā” ilgtermiņā sevi attaisno. Šeit labs piemērs ir biržā tirgotais fonds “SPDR S&P 500” (biržas simbols: SPY), kas seko līdzi ASV tirgus 500 lielāko kompāniju indeksa “Standard & Poor’s 500” vērtības izmaiņām. Tirgus augstākajā punktā pirms iepriekšējās lielās finanšu krīzes vienas šī fonda ieguldījuma daļas cena 2007. gada 11. oktobrī bija pakāpusies līdz 157,52 ASV dolāriem, bet šā gada 20. aprīlī, slēdzot biržu, tā maksāja 411,88 dolārus. Turklāt ir jāņem vērā, ka saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā jau vairāk nekā gadu pasaules akciju tirgi dzīvo ar trauksmes sajūtu un tās iespaidā arī 500 lielāko ASV kompāniju biržas indeksa vērtība ir kritusies.
