Šobrīd aprit 15 gadi, kopš, sabrūkot uz parādiem būvētai ekonomikai un finanšu atvasinājumiem “uzpūstam” fondu tirgum, nebūtībā devās vairāk nekā gadsimtu pastāvējusī investīciju banka “Lehman Brothers”. Būtībā šī vairāk nekā simtgadi pastāvošā finanšu milža sabrukums ir kļuvis par savdabīgu iepriekšējās finanšu krīzes simbolu. Pirms 15 gadiem notikušajos satricinājumos smagi cieta arī Latvija, kura ātri nonāca starptautisko aizdevēju atkarībā, krīzes dēļ valsti bija spiesti atstāt vai no brīva prāta uz ārvalstīm strādāt devās pat vairāk nekā 100 000 strādājošo, bet valsts ekonomikas apjoms kritās apmēram par ceturto daļu.
Arī citviet pasaulē negāja viegli, un centienos “savākt banku atstātās nepatikšanas” pasaule ir nonākusi vēl dziļākā parāda jūgā nekā pirms iepriekšējās finanšu krīzes sākuma. Savulaik tika lēsts, ka pirms iepriekšējās finanšu krīzes, 2007. gadā, viss globālais parāds - gan valstu, gan privātais - apmēram par 95% pārsniedza pasaules ekonomikas apjomu jeb, ekonomistu valodā runājot, tā apjoms veidoja 195% no planētas iekšzemes kopprodukta (IKP). Dati no Starptautiskā valūtas fonda (SVF) liecina, ka 2019. gadā, pirms planētas ekonomiku sāka paralizēt Covid-19 pandēmija, globālā parāda apjoms bija 229% no IKP. Tātad brīdī, kad šķita, ka pasaules tautsaimniecība “iegājusi daudzmaz normālās sliedēs”, parāda kalns jau bija ievērojami samilzis. Būtībā tas bija audzis visus iepriekšējos pēckrīzes gadus, jo valdībām vajadzēja glābt bankas. Tika uzskatīts, ka, tās neglābjot un ļaujot tām bankrotēt, nodarītā postaža būs vēl lielāka nekā tāda, ko rada straujš parādu nastas pieaugums. Paralēli tam arī centrālās bankas bija izšķīrušās par monetāro politiku, kas orientēta uz iespējami lētākiem aizdevumiem, lai ar tiem veicinātu patēriņa pieaugumu, kāpinātu aktivitāti mājokļu tirgū un arī celtniecībā, rūpniecībā, tirdzniecībā un transporta nozarēs. Tas nostrādāja, taču, atnākot kovida pandēmijai, lai noturētu ekonomiku pret neparedzami dziļu lejupslīdi, atkal nācās pamatīgi aizņemties, un 2020. gadā globālais parāds, pēc SVF informācijas, jau bija pakāpies līdz 258% pret IKP. Pērn situācija jau bija normalizējusies, parāda apjomam sarūkot līdz 238% pret IKP, taču šo var uzskatīt par tādu “pamatsummas” skaitli, jo izdevumus par parādu apkalpošanu palielina inflācijas apkarošanai celtās centrālo banku bāzes procentu likmes, kas liek sadārdzināties arī aizdevumiem. Patiesībā situācija ir daudz sliktāka nekā tā dēvētajos treknajos gados, kad arī inflācijas un pārkreditēšanās slāpēšanai tika celtas procentu likmes. Tomēr ir atšķirība, vai “Euribor” trīs mēnešu likme triju gadu laikā pieaug no apmēram 2% līdz kādiem 5% kā toreiz vai nedaudz vairāk kā gada laikā no nulles līdz apmēram 4%, kā tas ir tagad. Daudz lielāki parādi un “stāvāks” aizdevuma procentu likmju kāpums pagaidām vēl ir kā bumba ar laika degli, un šobrīd ir pat grūti iedomāties, kādas sekas būs brīdī, kad kādu finanšu satricinājumu dēļ Pandoras lāde varētu atvērties. Pirms 15 gadiem tās atvēršanās nozīmēja globālu tirdzniecības un investīciju plūsmas apsīkumu, kas vainagojās straujā bezdarba pieaugumā un līdz ar to aizvien jaunās grūtībās gan uzņēmumiem, gan iedzīvotājiem tikt galā ar savām finanšu saistībām.
Mūs, protams, galvenokārt interesē, kāds ir mūsu valsts un tās tautsaimniecības finanšu stāvoklis. Par laimi, esam daudz labākā situācijā nekā kādreiz. Kamēr pasaulē bija vērojama virzība uz ieslīgšanu aizvien lielākos parādos, Latvijā bija vērojamas pretējas tendences, un mūsu tautsaimniecība pēdējos 15 gados ir nostājusies uz daudz stingrākiem pamatiem, kas sev līdzi nes lielāku stabilitāti un noturību pret ekonomiskajām krīzēm. 2008. gada otrajā ceturksnī Latvijas banku izsniegto kredītu apjoms bija pusotru reizi lielāks par tajās esošajiem noguldījumiem, bet tagad, pēc 15 gadiem, situācija ir diametrāli pretēja. Proti, noguldījumu apjoms ir gandrīz pusotru reizi lielāks jeb par 43% pārsniedz banku izsniegtos kredītus, vēsta Latvijas Bankas uzraudzības statistika. Tāpat pārmaiņas varam redzēt arī daudzos makroekonomikas datos, kuri var šķist sausi, taču to uzlabojumi garantē mums lielāku finansiālo drošību. Piemēram, treknajos gados Latvijai bija ļoti liels preču ārējās tirdzniecības deficīts, kas lielā mērā tika balstīts uz komercbanku aizdevumiem. 2007. gadā bija brīži, kad valstī ievesto preču apjoms bija divkārt lielāks par eksportu. Pēdējos vairākus gadus mēs caurmērā piedzīvojam apmēram 20-25% vērtu importa pārsvaru pār eksportu. Piemēram, 2022. gadā valstī ievesto preču apjoms par 24% pārsniedza eksportēto preču vērtību. Ilgtspējīgāki laika gaitā ir kļuvuši arī citi dati, arī tādi, kas liecina par pret krīzēm noturīgākas tautsaimniecības veidošanos, kur audzis tādu nozaru kā apstrādes rūpniecības vai informācijas un komunikācijas nozares pienesums. Vienīgais sliktais izņēmums ir valdības parāda apjoma pieaugums, kas zināmā mērā bija saistīts tieši ar minētās banku krīzes sekām, tajā skaitā ar “Parex bankas” glābšanu. Latvijā diskusiju krustugunīs bieži minēti pārmērīgi valdības tēriņi un dzīve pāri līdzekļiem pirms iepriekšējās finanšu krīzes, taču, raugoties mūsdienu kontekstā, tas šķiet stipri pārspīlēti. Sākoties 2008. gada krīzei, Latvijas valsts parāds pret IKP bija relatīvi niecīgs - zem 10% pret IKP līdzīgi kā Igaunijai. Tagad tas, rēķinot pret ekonomikas apjomu, ir četras piecas reizes augstāks. Līdz ar to īsti nevar apgalvot, ka mazs valdības parāds obligāti paglābj no krīzes, tāpat kā nepamatotas ir runas, ka pašreizējais virs 40% pret IKP jeb valsts ekonomiku esošais valdības parāds mums obligāti draud ar finanšu nepatikšanām. Patiesībā mūsu valsts parāda apjoms, ja to salīdzina ar vienu ekonomikas vienību, ir daudz mazāks nekā tādām par paraugu uzskatītām valstīm kā Vācija vai Somija. Kamēr pērn Latvijas valsts parāda apjoms bija 40,8% no IKP, tikmēr Vācijā un Somijā šie skaitļi sasniedza attiecīgi 66,3% un 73% no IKP, liecina “Eurostat” dati.
Ja paraugāmies uz potenciālo situācijas attīstību, ziņas ir gan labas, gan sliktas. Šobrīd centrālās bankas ir savas procentu likmes ievērojami kāpinājušas, līdz ar to apgrūtinājušas aizņemšanos. Tādējādi, no vienas puses, tiek samazināti tie riski, kas ir saistīti ar tālāku parādu masas pieaugumu. Ja ekonomiskā izaugsme turpinās nīkuļot, kā tas Rietumeiropā ir bijis lielāko daļu laika kopš iepriekšējās finanšu krīzes, parādu apkalpošana neizbēgami kļūs grūtāka, tādējādi atkal pastāv iespēja atgriezties pie līdzīgiem scenārijiem kā 2008. gadā. Šāda scenārija gadījumā banku sektoru varētu izglābt kārtējā naudas drukāšana, taču ar vienkāršu naudas kaisīšanu finansiālās grūtībās nonākušo mājsaimniecību likstas ilgtermiņā netiks atrisinātas, un, ja mājsaimniecības nespēj pietiekami tērēt, arī uzņēmumiem radīt jaunas vērtības ir grūti vai pat neiespējami. Atšķirība starp pēdējos padsmit gados piedzīvoto un potenciālo nākotni ir tāda, ka ekonomiku vairs nevarēs balstīt uz aizvien jaunas aizņemšanās rēķina. Atšķirībā no Latvijas daudzviet citur pasaulē mājsaimniecībām vairs, visticamāk, nebūs pa spēkam uzņemties jaunas saistības, jo ir grūti tikt galā ar iepriekšējām. Pagaidām vēl galā var tikt, taču inflācijas un patēriņa kritumam ir vairākas ļoti būtiskas blaknes, un arī tās var novest pie jauniem finanšu satricinājumiem. Šobrīd vēl to īsti nejūtam, bet, visticamāk, ļoti drīz valsts piedzīvos nodokļu ieņēmumu samazināšanos. Latvijas gadījumā tas vēl nenozīmē grūtības tikt galā ar savām finansiālajām saistībām, bet tādai valstij kā Itālija gan var rasties problēmas. Itālija ir trešā lielākā eirozonas ekonomika. Ja tai radīsies kādas būtiskas problēmas, tad mēs tās sajutīsim arī Latvijā kaut vai ar to, ka finansējums un kreditēšana sadārdzināsies vēl vairāk nekā tagad. “Euribor” likme varbūt pat samazināsies, jo Eiropas Centrālā banka būs spiesta samazināt bāzes procentu likmes, taču var pieaugt aizdevēju “pievienotās likmes” saistībā ar finanšu risku pieaugumu.
Otrs būtisks faktors ir šobrīd jau izjūtamais eksporta un ražošanas kritums, jo, kā jau minēts, dārgāku aizdevumu ietekmē ir pamats kristies Eiropas iedzīvotāju patēriņam. Ar šo problēmu mūsu ražotāji saskaras jau patlaban, kad eksports gada izteiksmē ir krities apmēram par 15%. Taču problēma vēl var pieņemties spēkā, jo procentu likmju celšanas negatīvais efekts uz patēriņu sevi vēl nav izsmēlis.