Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka un Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes aprēķinus par Latvijas makroekonomiskajiem radītājiem tuvākajos gados papildināja Ojārs Kehris - M. Kazāka nominālais priekšnieks “Ekonomistu apvienībā 2010".
Ticēsim apliecinājumiem, ka pārskatāmā nākotnē Latvijai nedraudot nekas nopietns, ja atliekam malā tādus politiskus un militārus riskus, kādu izvērtēšana nav Latvijas Bankas kompetencē. Latvijai būtisko ārējo ietekmju novērtēšanu M. Kazāks pabeidza ar rezumējumu, ka “procentlikmes ies uz leju, ekonomiskā izaugsme kļūs spējāka, bet joprojām paliks relatīvi vāja, un gan politiska, gan ekonomiska un ģeopolitiska nenoteiktība saglabāsies ļoti augsta".
Izvilkumu no U. Rutkastes stāstītā par Latviju iespējams parādīt kā izvilkumu no LB sagatavotas tabulas:
Makroekonomiskie rādītāji: Latvijas Bankas prognozes
| 2024 | 2025 | 2026 | |
| IKP pieaugums % | 0.6 | 2.6 | 3.0 |
| Inflācija % gadā | 1.3 | 1.5 | 1.6 |
| Nominālā bruto alga (gada pārmaiņas; %) | 9.7 | 6.7 | 7.3 |
| Vispārējās valdības parāds % no IKP | 47.0 | 48.4 | 49.0 |
| Budžeta pārpalikums/deficīts % no IKP | -3.1 | -3.3 | -3.2 |
Prognozes izveidotas, izmantojot līdz 2024. gada 30. septembrim pieejamo informāciju.
Rezumējums tāds, ka īstermiņā dzīvosim ne sliktāk kā dzīvojuši un tagad dzīvojam. Par labklājības integrālo, atsevišķu cilvēku un arī uzņēmumu vai sīkāku reģionu individuālos likteņus un problēmas nivelējošo rādītāju izmantotais iekšzemes kopprodukts (IKP) ir spējis atrauties no nulles pieauguma vai pat samazinājuma, par kādu statistiķi informēja šā gada sākumā. Tuvākajos pāris gados tam tiek solīts tāds pieaugums, kāds skaitās pietiekami straujš par samērā attīstītu saucamai valstij, kurā milzīga ekonomiska krīze nav bijusi un no IKP krituma bedres laukā nav jārāpjas.
No cilvēku ikdienas viedokļa sāpīgāks radītājs ir inflācija, kas jau palīdusi un palikšot zem 2% barjeras 12 mēnešu inflācijai, kādu noturēt atkal apņēmusies Eiropas Centrālā banka. Mums jābūt labticīgiem, ka nākotnē vairs negadīsies tā, kā pavisam nesen gadījās, ka 2% vietā nācās dzīvot ar 22% Latvijā, kur vietējo ekonomiku kā baļķi sev līdzi aizrāva ECB drukātās naudas straume vai ECB refinansēšanas likmju samazināšana, kā naudas drukāšanu pienācās apzīmēt politkorektā veidā. Pēc tam šī straume tika ierobežota ar procentlikmju celšanas aizsprostu, kas - ak, vai - nobremzēja arī ar IKP pieaugumu izsakāmo ekonomisko attīstību. Bet tagad inflācija un ekonomiskā attīstība esot sabalansētas, viss būs labu un vēl labāk. Jebkurš normāls cilvēks, t.i., kaut cik derīgs darbinieks sabūs sev algas pielikumu vissliktākajā gadījumā par 3% gadā un dzīvos laimīgs ar aizvien lielākiem reālajiem ienākumiem. Caurmērā LB paredz pamanāmi straujāku algu palielināšanu.
IKP pieaugums ļaus Latvijai aizvien vairāk aizņemties un nosegt vajadzības, līdz kurām ekonomiskā pieauguma dotie labumi vēl neaizsniegsies. Finanšu tirgi to vien domā, kā pārfinansēt Latvijas vecos parādus ar jauniem un aizvien lielākiem parādiem.
Eiropai un Latvijai ir tālākā perspektīvā risināmas problēmas, kas tuvākajos gados mūsu dzīvi nesabojās vairāk, kā jau tagad sabojājušas un pie kurām esam pieraduši. Eiropas mērogā problēma esot kapitāla tirgus sadrumstalotība, kas traucē finansēt lielus modernizācijas projektus. Latvijai tā ir darbaspēka pazušana gan absolūtā izteiksmē, gan kā darbspēju zudums līdz ar cilvēku novecošanu. Bet nekas, pamēģināsim tomēr aizdabūt līdz darba vietām 60 tūkstošus pārsvarā gados jaunos cilvēku, kuri devušies un pazuduši sevis un labas dzīves meklējumos. Šajā sakarībā aizorganizēsim Nodarbinātības valsts aģentūru no Labklājības ministrijas pakļautības uz Ekonomikas ministrijas pakļautību. Tik ilgi runāsim par imigrantu piesaisti, ka samierināsimies ar to. Pa to laiku Eiropas Savienība novāks kapitāla tirgus barjeras, nauda brīvi plūdīs šurpu-turpu un nodrošinās mums vajadzīgos kapitālieguldījumus darba ražīguma celšanai.
Par apliecinājumu Latvijas ekonomikas spējai uzturēt valsti uzskatīsim nodokļu iekasēšanas pieaugumu 2024. gadā par apmēram 8% pret iepriekšējo gadu, kamēr IKP pieaugums, nesasniegs pat procentu. Tātad nauda Latvijā ir, vajag tikai to rūpīgāk pameklēt. IKP pieauguma tempa aritmētiskā daudzkāršošanās no 0,6 līdz 2,6% gan nenozīmē ieņēmumu daudzkāršošanos eiro izteiksmē, bet tā tomēr dod papildu pārliecību, ka valsts ieņēmumu un izdevumu pieaugums nav apdraudēts.
M. Kazāks uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt, ka nevarēšot gan neierobežoti ilgi balstīt ekonomikas izaugsmi uz valsts tēriņiem. Būtu labi, ja valsti izdotos samazināt savu kalpotāju īpatsvaru kopumā sarīkošajā nodarbināto skaitā. Celt darba ražīgumu valsts pārvaldē būtu ne mazāk labi kā celt darba ražīgumu apstrādes rūpniecībā.
O. Kehra līdzdalība prognožu izteikšanas pasākumā pamudināja pārlūkot, kā vakar apspriestās problēmas risinātas Latvijā gadu desmitu garumā. Pagājuši trīsdesmit gadi, kopš viņš bija centrālais tēls ekonomikas pārveidojumos no padomju ekonomikas uz tagadējo ekonomiku. Pārveidojumi daudziem nozīmēja nelaimes, par kurām O. Kehris samaksāja ar atkāpšanos no valsts amatiem. Viņš palika prezidents privātajā “Ekonomistu apvienībā 2010", kuras nosaukums apvienības dibināšanas brīdī ietvēra norādi uz tālu, gandrīz pasakainu nākotni. Tagad tā tikpat pasakaina pagātne, bet ekonomistu apvienība turpina darboties.
Kamēr LB prezentēja savas prognozes, valdības sēdē tika pieņemti galīgie lēmumi par to, kāds saturs būs portfelī, ar kuru finanšu ministrs, vēl viens "Ekonomistu apvienības 2010” biedrs Arvils Ašeradrens 15. oktobrī nesīs uz Saeimu valsts 2025. gada budžeta projektu. Tāpēc palūkosimies, kā Latvijas valsts budžets pieaudzis pēdējo 30 gadu laikā.
Pāreja no Augstākās padomes uz Saeimu aizkavēja 1994. gada valsts budžeta pieņemšanu. Saeima par budžetu nobalsoja tikai jau iesāktā 1994. gada 3. februārī. “Neatkarīgā” 14. februārī sniedza budžeta izdevumu sadalījumu pa nozarēm, bet iesākumā atgādināja, ka kopējie izdevumi būs 593,4 miljonu latu apmērā, no kuriem 40 miljoni ir budžeta deficīts. Budžeta projektu bija piedāvājusi Valda Birkava valdība, kurā O. Kehris bija ekonomikas ministrs ar Ministru prezidenta biedra papildpienākumiem, ko dalīja ar Māri Gaili un Egilu Levitu. Budžeta pieņemšanu virzīja Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs. Spoži tai valdībai neklājās. Neesošo finansējumu nācās aizvietot, dodot tautai izpriecas V. Birkava vadības gāšanas veidā. Par nākamo premjeru kļuva Māris Gailis. A. Piebalgs pārcēlās uz viņa valdību par finanšu ministru, bet O. Kehris - uz Saeimu A. Piebalga vietā. M. Gaiļa valdība patiešām bija dāsnāka un piedāvāja izdevumus jau virs pusmiljarda - 515,99 miljonu latu apjomā. Un tā tālāk, un tā tālāk, līdz pagājušā gada 9. decembrī Saeima pieņēma 2024. gada valsts budžetu ar izdevumiem nedaudz virs 16,2 miljardiem eiro, no kuriem 14,5 miljardus eiro ir jādod ieņēmumiem, bet nepilnus divus miljardus - aizņēmumiem.
Atgādināsim, ka 593,4 miljoni latu pēc nomināla 1 EUR = 0,702804 LVL atbilst 815,6 miljoniem eiro. Savukārt 16 200 000 000 / 816 000 000 = 19,85. Tik reižu dārgāk kļuvis uzturēt Latvijas valsts pārvaldes aparātu, kas apsaimnieko teritoriju nemainītās robežās, kurās valsti uztur pusotras reizes mazāks cilvēku skaits nekā 1994. gadā. Vēl jo svarīgāk, ka bērnu un jauniešu skaits vecumā no 0 līdz 19 gadiem samazinājies no 702 tūkstošiem 1994. gadā līdz 394 tūkstošiem šā gada sākumā. Tātad jāuztur divreiz mazāk skolu, jāalgo divreiz mazāk skolotāju. Lai Dievs dod, ka tagadējie skolēni, kuru apmācībai valsts noraksta desmitiem reižu vairāk naudas nekā pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā vai vidū, iemācītos vismaz tik daudz, cik reāli ir iemācījušies toreizējie skolēni, kuri tagad nonākuši spēka gados ar izšķirošo nozīmi tam, ka Latvijā darbojas elektroapgāde un ūdensvadi, kustas transporta līdzekļi utt. Lai nu tā būtu, ka medicīnas budžeta daudzdesmitkāršošana 30 gadu laikā patiešām pagarinājusi Latvijas iedzīvotāju paredzamo mūža ilgumu no 66,4 gadiem līdz 75,5 gadiem, t.i., 1,14 reižu.
Būsim saudzīgi un neteiksim, ka valsts izdevumu nominālvērtības divdesmotkāršošanās nozīmē 20 reižu neefektīvāku darbu, bet pārsvarā nozīmē naudas vērtības zudumu. Valsts budžeta izdevumu neapturamais pieaugums raisa šaubas, vai inflācija tik tiešām ir tik droši savaldīta, kā to Eiropas Centrālās vārdā apliecina Latvijas Banka.
