“Latvijas Pasts” (LP) un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) pasta tarifu celšanu par 40% izskaidro visvairāk ar to, ka pasts no sūtījumu piegādes uzņēmuma pārtapis par valsts iestādi dažādu likumu prasību izpildīšanai.
Gadu mijas priekšvakarā LP pieteica savu tarifu celšanu no šā gada 1. janvāra par gandrīz 40% ar paskaidrojumu, ka tarifi nav mainījušies divus gadus, kuru laikā uzņēmuma izdevumi strauji pieauguši. Vēstījums sākās ar to, ka tarifu paaugstināšanu apstiprinājusi SPRK. Bet sagadījās tā, ka SPRK pirms gadu mijas iepriecināja sabiedrību ar paziņojumu "Kopumā siltuma tarifi Latvijā SPRK regulējamiem komersantiem janvārī būs zemāki nekā pirms gada". Labi, ka siltums kļūts lētāks, bet vēl jo vairāk mulsinoši, ka cenu pazemināšanos konstatējusī SPRK apstiprinājusi LP tarifu pieaugumu. LP pamatojumā tarifu paaugstināšanai bija minēts arī tas, cik dārgi ir uzturēt 155 pasta nodaļas. Taču gadījumā, ja šo nodaļu uzturēšanai liels īpatsvars LP izdevumos un siltuma nodrošināšanai liels īpatsvars nodaļu uzturēšanas izdevumos, bet siltuma cenas pazeminās, tad LP tarifiem vajadzēja drīzāk pazemināties nekā pieaugt. Varētu gan atsaukties uz algu pielikumiem pastniekiem un citiem LP izdevumiem, kuru dēļ LP tarifi auguši kaut vai par 3%, ko Centrālā statistikas pārvalde nosauc par 2023. un 2024. gada kopējās inflācijas rādītāju. Ja tā, tad tarifu pieaugums par 3-5% šķistu saprotams un pat par 13-15% - kaut cik pieņemams, bet tarifu kāpums par 40% izpelnījās “Neatkarīgās” 29. decembra publikāciju ““Latvijas Pasts” izpauž noslēpumu, ka reālā inflācija Latvijā desmitreiz augstāka par oficiālo".
Gan pastam, gan cenu regulatoram tika uzdoti jautājumi, kādi LP izdevumu posteņi pēdējo pāris gadu laikā auguši par 40% vai par 140%, lai attaisnotu tarifu pieaugumu par 40% apstākļos, kad valsts iestādes norāda uz kopējo cenu stabilitāti un dažos gadījumos uz to pazemināšanos.
Atbildes uz šiem jautājumiem sniedza LP valdes priekšsēdētāja p. i. Andris Puriņš un SPRK padomes priekšsēdētāja Alda Ozola. Ja sekojam jautājuma burtam, tad nekādas atbildes viņi nesniedza, jo nenorādīja nevienu izdevumu posteni, kur sadārdzinājums kaut attāli sasauktos ar tarifu pieaugumu par 40%. Viņi arī neapstrīdēja tarifu pieauguma novērtējumu kopumā, ka tas atšķirtos no viena konkrētas, 29. decembra publikācijā piemēra pēc izmantota cenu pieauguma no 1,65 eiro līdz 2,30 eiro par vienkāršas vēstules nosūtīšanu pa Latvijas teritoriju.
A. Puriņa un A. Ozolas vēstījumi, toties, sasaucās ar latviešu literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa superklasisko lugu “Indrāni”, kuras tēli apspriež, kā tas tā var būt, ka “katra dieniņa sausa un silta, bet viss siena laiks lietains”. Un kā tā var būt, ka nekas konkrēts par 40% nav sadārdzinājies, bet viss kopumā par 40% ir sadārdzinājies? Tā it kā nevarētu būt, bet tomēr tā esot. “Tarifu maiņa pašreizējos tirgus apstākļos ir vienīgā iespēja nodrošināt kvalitatīvus un visiem pieejamus pakalpojumus. Jaunie tarifi ir izstrādāti tā, lai iespējami mazinātu finansiālo slogu gan valsts budžetam, gan iedzīvotājiem,” apliecināja A. Puriņš. “Ņemot vērā, ka SPRK uzdevums ir nodrošināt, lai iedzīvotājiem sniegto sabiedrisko pakalpojumu izmaksas būtu ekonomiski pamatotas, mūsu eksperti atbildīgi un rūpīgi izvērtēja VAS “Latvijas Pasts” 2024. gada 4. jūlijā iesniegto UPP tarifu projektu, īpašu uzmanību pievēršot attiecināmiem, tarifā iekļaujamiem izdevumiem. Vairākkārt pieprasot papildu informāciju no komersanta, esam pārliecinājušies, ka visas uz tarifu attiecināmās izmaksas ir pamatotas,” viņa atbildi, savukārt, apstiprināja A. Ozola.
Abu atbilžu pamatojums ir abreviatūra UPP - universālais pasta pakalpojums, kam valsts nosaka parametrus, tajā skaitā cenu. “SPRK regulē vairākus UPP ietilpstošos pakalpojumus - vēstuļu korespondence, pasta pakas un abonētās preses izdevumu piegāde. Šie regulētie pakalpojumi ir tie, kurus valsts uzskata par nepieciešamiem būt pieejamiem visiem iedzīvotājiem par vienotu tarifu neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, paredzot arī konkrētus nodrošināšanas nosacījumus - savākšana, piegāde, termiņi un citi, kas UPP sniedzējam, kurš līdz 2026. gada 31. decembrim ir LP, ir strikti jāievēro,” skaidroja A. Ozola.
SPRK apliecina, ka “UPP tarifu kāpuma izmaksas ietekmē ne tikai inflācija un darbaspēka izmaksu pieaugums, bet būtiskākā ietekme ir saistāma ar UPP apjoma ievērojamo kritumu. Attiecīgi, pakalpojuma apjomu kritums un UPP prasības nodrošināt pakalpojumu visā valsts teritorijā par konkrētajiem piegādes nosacījumiem veido augstas izmaksas - aktuāla kļūst pakalpojumu tarifu paaugstināšana, lai nosegtu ekonomiski pamatotās izmaksas. Proti, mazākam sūtījumu vienību skaitam ir jāuztur pakalpojuma pieejamība, kurai jābūt nodrošinātai visā valsts teritorijā.”
Tādā veidā SPRK apstiprina tieši to, ko “Neatkarīgā” rakstīja 29. decembrī, ka “LP ir ierosinājis cenu celšanas paškustību. Kad visvienkāršākās vēstules piegādes cena būs pacelta līdz 5 eiro, LP žēlosies, ka katras atlikušās vēstules savākšanas, šķirošanas un piegādes ierīču un darbinieku uzturēšana izmaksā caurmērā 10 eiro; un tad, kad vislētākās pastmarkas cena būs 50 eiro, LP pamatos tās cenas celšanu līdz 100 eiro.”
Tikpat “universāla” kā pasta pakalpojums ir valsts iestāžu, tajā skaitā valsts uzņēmuma LP pārliecība, ka visas problēmas var atrisināt, ceļot savu pakalpojumu cenas. Valsts pakalpojumu cena tiešā veidā ir nodokļu likmes (plašākā nozīmē - kopā ar nodokļu bāzes definīciju, atlaidēm un izņēmumiem utt.), taču pēc būtības no tām neatšķiras ne elektrības, ne pastmarku cenas. Saprotams, kāpēc cilvēki un uzņēmumi turpina maksāt par elektrību, bet kas vairs maksā par vēstulēm, kuru nosūtīšanu LP padarījis par pašapliecināšanos - par iespēju parādīt savas iespējas izšķērdēt naudu? Kas reāli izmanto pakalpojumus, kādi, A. Puriņa vārdiem runājot, esot "visiem pieejami"?
Izrādās, ka vēstuļu sūtītāju vidū nospiedošā vairākumā ir tie, kuriem par vēstuļu sūtīšanu nav jāmaksā no savas kabatas: “15% no iekšzemes un pārrobežu vēstuļu apjoma veido privātpersonu sūtījumi; savukārt 85% ir juridisko personu vēstuļu sūtījumi. Juridiskās personas pa pastu iedzīvotājiem visbiežāk sūta dažādus paziņojumus un rēķinus, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa paziņojumus, zvērinātu tiesu izpildītāju paziņojumus un komunālo pakalpojumu rēķinus.” LP plāno šogad nogādāt adresātiem vairāk kā trīs miljonus UPP iekšzemes vēstuļu.
Tātad vēstules sūta tie, kuri ieguvuši tiesības piespiest par šiem sūtījumiem samaksāt sūtījumu saņēmējiem, ja vien sūtītājiem izdosies viņus dabūt rokā. Tie, tātad, nodokļu, soda naudu, komunālo maksājumu u.tml. naudas prasītāji, kuri savās prasībās ierēķina arī savus izdevumus pastam.
Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums nav galvenais faktors, kas iekustinājis pasta pakalpojumu sadārdzināšanu apjoma samazinājuma dēļ un apjoma samazinājumu sadārdzinājuma dēļ. Pasta izmantošana uz vēstuļu un preses izdevumu papīra izvietotas informācijas nosūtīšanai samazinās arī valstīs vai savādāk iezīmējamās teritorijās ar pieaugošu vai stabilu iedzīvotāju skaitu. Latvija nediktēja, bet bija spiesta pielāgoties Covid-19 dēļ noteiktajiem cilvēku kustības ierobežojumiem, aizvietojot informācijas apmaiņu klātienē ar informācijas apmaiņu elektroniski, nevis uz papīra.
Pasta pakalpojumi ekstrēmā veidā parāda to, kā jebkura pakalpojuma izmantotāju skaita samazinājums sadārdzina pakalpojumu un tādējādi samazina pakalpojuma izmantotāju skaitu, kas atkal sadārdzina pakalpojumu un samazina tā izmantotāju skaitu utt. Šāds samazinājums atduras nevis pret nulli, bet pret valsts maksātspēju, kas lielāka par nulli līdz pašam pēdējam brīdim, līdz kuram valsts vēl pastāv. Ja kāda valsts sabrūk, tās vietā teritoriju pārņem cita valsts, kas spējīga šo procesu atsākt.
LP sniegtie dati apstiprina jau 29. decembrī sniegto piemēru par valsti kā ļoti sparīgu inflācijas spirāles griezēju, jo valsts iestādēm nav jābaidās no izputēšanas, ja to pakalpojumu cenas kļūs pārāk augstas. Tika norādīts uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi (PMLP), kas nupat kā dabūjusi atļauju ļoti strauji celt maksu par pasu, vīzu u.tml. dokumentu izsniegšanu, pretī dabūjot LP tarifu celšanu par dokumentu pārsūtīšanu papīra formātā. Pāreja uz elektronisko dokumentu apriti nozīmē, ka naudu no PMLP plēš Latvijas Radio un televīzijas centrs. PMLP un LP ir jāuztur telpas visā valsts teritorijā un jāmaksā par tām aizvien augstākas īres un komunālo pakalpojumu maksas. Pirmkārt, ēku saimniekiem un apsaimniekotājiem jādabū nauda, ar ko samaksāt gan valsts nodevas PMLP par pasu izsniegšanu, viesstrādnieku noformēšanu utt., gan par dažādu rēķinu u.c. prasību saņemšanu papīra formātā no tiem, kam valsts devusi tiesības izteikt šādas prasības citiem. Otrkārt, maksātspējīgu lietotāju telpām kļūst mazāk, tāpēc jāizplēš vairāk naudas no katra maksātspējīgā, it īpaši no valsts iestādēm.
Gala rezultātā dārdzība Latvijā samazina iedzīvotāju skaitu, kura samazināšanās palielina dzīves dārdzību.
