Gluži kā speciāli saskaņoti 2024. gada rezultāti izskatās patēriņa cenu pieaugums jeb inflācija Latvijā par 3,3% un Eiropas Centrālās bankas bilancē uzrādītais eiro daudzuma pieaugums par 3,6%.
Sakarība starp naudas drukāšanu un cenām ir fundamentāla, nenovēršama, neapejama utt., bet ne obligāti tik precīza viena gada robežās, kādu mēs to redzam Latvijas 2024. gada mēnešu inflācijas rādītāju pieauguma procentos pret to pašu mēnesi 2023. gadā:
| Mēn. | I | II | III | IV | V | VI | VII | VIII | IX | X | XI | XII |
| Infl. | 0,9 | 0,4 | 0,9 | 1,1 | 0,1 | 1,4 | 0,7 | 0,7 | 1,4 | 2,0 | 2,2 | 3,3 |
Inflācija augusi tikpat monotoni, kā audzis ECB nodrukāto eiro daudzums no 16,095 triljoniem 2023. gada 31. decembrī līdz 16,681 triljonam 2024. gada 30. novembrī, ar kuru pagaidām, beidzas ECB publicētais pārskats par “plašo naudu” (Monetary aggregate M3). Starpība atbilst 586 miljardiem eiro, kas 34 reizes vairāk par Latvijas šā gada valsts budžeta izdevumiem. Naudas daudzuma un cenu pieauguma inercei ir tāds spēks, ka neko būtisku nevar grozīt kalendārā neatbilstība starp inflācijas attēlošanu 12 mēnešu ilgumā, bet naudas daudzuma uzskaiti tikai 11 mēnešu ilgumā.
Inflācija naudas drukāšanu atspoguļo ar nobīdi. Samērā nesen ECB izdevās samazināt inflāciju eirozonā, kaut simboliski samazinot naudas daudzumu laikā no 2022. gada septembra līdz 2023. gada oktobrim. Tas mēnesis, nevis kalendārā iezīmētā pāreja no 2023. gada decembra uz 2024. gada janvāri jau iesāka griezt inflācijas spirāli, ko vairs nevar izlikties nepamanām 2024. gada beigās.
Inflāciju ietekmē ne vien naudas daudzums, bet arī noteikumi, pēc kādiem to drīkst apgrozīt. Kvantitatīvi jeb skaitliski šie noteikumi iepresēti ECB refinansēšanas likmēs, kuru pazemināšana ir naudas drukāšanas ekvilvalents jeb pieklājīgā forma. Gan juridiskās normas, gan saimnieciski apsvērumi globālā mērogā, kas sniedzas ārpus ECB ietekmes sfēras, nosaka eiro sadalījumu starp eiro apgrozīšanos reālajā sektorā, kapitāla tirgos un noglabāšanu valstu rezervēs (kas nav jāsaprot kā naudas glabāšana seifos, bet banku kontos ar saviem naudas aprites noteikumiem).
ECB pāreja no inflācijas bremzēšanas uz inflācijas veicināšanu ar izredzēm pat pārsniegt inflācijas virsotnes, kuru vērtības 12 mēnešu inflācijas procentos Latvijā pavisam nesen pārsniedza 20%, nav apzināta ļaunprātība, bet nepieciešamība atkal kaut kā izgrozīties situācijā, kurā visa ES ekonomika kopumā ir tāda, kādu to Latvijā visuzskatāmāk pārstāv saldais pārītis “airBaltic” un “Rail Baltica". Vienā apkopojošā vārdā tos var nosaukt par projektiem, kurus var turpināt tikai tik ilgi, kamēr kāds dod naudu to turpināšanai. Šo naudas došanu pieklājīgi nosaukt par aizdošanu un izgreznot gan ar kredītprocentiem, gan ar atdošanas termiņiem. Bet visi zina, ka naudas atdošana būs iespējama uz vēl lielāka aizņēmuma rēķina. Un tā mēs esam nonākuši līdz Latvijas valstij kā “airBaltic” un “Rail Baltica” kreditoram uz aizlienētas nauda rēķina.
Protams, ECB nedrukā naudu Latvijas dēļ, bet tāpēc, ka jebkura no eirozonas un Eiropas Savienība dalībvalstīm ir apgādājusies ar tieši tādiem pašiem uzņēmumiem jeb projektiem kā Latvija. Tie, tātad, ir kanāli naudas laišanai apgrozībā, kas tik tiešām veicina privāto patēriņu un vel jo vairāk palielina valstu ieņēmumus no privātā patēriņa apgrozījuma. Tādējādi naudas drukāšana atkal atzīta par nepieciešamu par spīti tam, ka tā nevar notikt nekā savādāk kā uz pircēju un uzkrājumu īpašnieku rēķina.
Naudas savākšana vajadzīgajiem projektiem (kas Latvijai “Rail Baltica”, tas Krievijai - karš) ar naudas drukāšanu un inflāciju notiek daudz vieglāk, nekā ja Latvijas valsts sāktu iekasēt no katra Latvijas dzīvotāja 100 eiro gadā “airBaltic” un 1000 eiro gadā - “Rail Baltica” uzturēšanai.
Vai tiešām Latvijā vēl ir cilvēki, kuri pat tagad neredz, kā viņi tiek apkrāpti ar iemaksām otrā un tāpat trešā līmeņa pensiju fondos?! Vai viņi nesaprot, ka tagadējā inflācija padara viņu daudzu gadu laikā veikto uzkrājumu summu līdzvērtīgu labi ja viena maizes klaipa cenai?
Atšķirībā no naudas izgaišanas uzkrājumos, cilvēkiem acu priekšā ir cenas veikalos, kā arī pakalpojumu cenrāžos. Arī tāpēc ir ieviesta norēķināšanās ar maksājumu kartēm, lai mazinātu skandālus, kad cilvēkam par pirkumu grozu, kas vakar maksāja piecus eiro, šodien jāmaksā jau 5,20 eiro un rīt 5,50 eiro. Mēdz gan gadīties tā, ka cilvēks mēģina samaksāt un tikai tad atklāj, ka savu kontu jau iztukšojis.
Oficiālā versija par inflāciju Latvijā tāda, ka caurmērā tā tomēr vēl neesot pamanāma, salīdzinot izdienas pirkumu cenas, jo tās augot par 0,0X procentiem no vienas tirdzniecības dienas uz nākamo. Kaut kādas neatbilstības šajā versijā tomēr var atzīmēt, pārskatot pašu statistiķu sagatavotos datus. Grūti noticēt, kā 3,3% inflāciju summā var iegūt no tādiem saskaitāmajiem kā pārtikas un bezalkoholisko dzērienu kopējais sadārdzinājums par 5,5%, kas pats, savukārt, ir summa no skandalozā cenu pieauguma sviestam par 34,9% un vēl daudziem pieaugumiem, kas augstu virs 3,3% un 5,5%: kafijai +11,9%, šokolādei +20,6%, pienam +13,1%, mājputnu gaļai +8,9%, olīveļļai +20,3% un arī kartupeļiem +12,7%. Mierinājumam tas, ka alkoholisko dzērienu cenām tikai +3,2% un tabakas izstrādājumu +13,0% ir pamatā brīvprātīgs maksājums tiem, kuriem nauda tik daudz, ka kontrabandas preci meklēt nav vajadzības.
Ar mājokli saistītām precēm un pakalpojumiem vidējais cenu līmenis esot samazinājies uz siltumenerģijas rēķina, kura −9,5% kopējos izdevumus ietekmējot vairāk nekā mājokļu apsaimniekošanas +7,1%, atkritumu savākšanas +16,4%, mājokļa uzturēšanas un remonta pakalpojumu +7,3%, ūdensapgādes +5,5%.
Pie tā paša izmaksām par medicīnas pakalpojumiem +6,6%, sakaru pakalpojumiem +5,2% un brīvā laika pavadīšanas pasākumiem +6,3%, bet summā tas viss dod +3,3.
