Par Latvijas nacionālās aviosabiedrības “airBaltic” akciju pārdošanas darījumu ar vācu aviosabiedrību “Lufthansa” droši zināms tas, ka “Lufhansa” neapgrūtināja savas sabiedrisko attiecību vai jebkuras citas nodaļas vadītāja vietnieka asistentu ar atlidošanu uz lidostu “Rīga", lai ceturtdien plkst. 9 no rīta kopā ar Latvijas satiksmes ministru un citām amatpersonām apliecinātu un izskaidrotu trešdienas vēlā vakarā izziņoto darījuma faktu.
Ja vadāmies pēc preses konferences dalībnieku amatvietu adresēm, tad no Satiksmes ministrijas uz lidostu bija ieradušies ministrs Kaspars Briškens un valsts sekretārs Andulis Židkovs, no Rīgas centra - advokātu biroja “Sorainen” vadošā partnere Eva Berlaus un no lidostas teritorijā ierīkotā “airBaltic” biroja - - uzņēmuma finanšu viceprezidents Reinis Jakovļevs. Nebija “air'Baltic’ prezidenta Martina Gausa.
Vācu puses nepiedalīšanos pasākumā K. Briškens skaidroja ar mērķi sniegt informāciju par darījumu tūlīt pēc tam, kad tika izpausts darījuma fakts. Latvijas ziņu aģentūra LETA par līguma parakstīšanu paziņoja 29. janvārī plkst. 19:58 ar atsauci uz Ministru prezidentes Evikas Siliņas ierakstu tviterī. “Lufthansa” taču kaut mazliet iepriekš zināja, kad daudzus mēnešus ilgusī kaulēšanās novedīs līdz paziņojumam par kaut kāda dokumenta parakstīšanu. Tāpēc tai nebūtu nekas neiespējams atsūtīt uz Rīgu savu pārstāvi ar reisu no Frankfurtes, kas Rīgā ielidoja plkst.00.30. Tādā gadījumā preses konferences rīkošana lidostā neizskatītos tik samākslota kā tagad, kad lidostai ar šo notikumu saistības gandrīz nekādas. “Lufthansa” aprobežojās ar to, ka trešdien savā mājaslapā publicēja paziņojumu par “airBaltic” akciju pirkšanas darījumu, ko plānots noslēgt šā gada otrajā ceturksnī (attēlā).
Gan pirms, gan pēc darījuma skaidrošanas “Lufthansas” un Latvijas amatpersonu izpildījumā uzzinātais ir tikai pieņēmumu līmenī par to, kas varētu notikt līdz ar “airBaltic” akciju pirmreizējo pārdošanu šo akciju tālākai kotēšanai biržā, ja, protams, pati šī pārdošana vispār notiks. Tās norises iespējamais termiņš tagad formāli sasaistīts ar “airBaltic” 2024. gada pārskata publicēšanu, dodot laiku akciju iespējamiem pircējiem izpētīt pārskatu un pieņemt lēmumu par pieteikšanos vai nepieteikšanos uz akcijām. Starp gada pārskatu un akciju piedāvāšanu ir arī saturiska sasaiste, jo sliktākajā gadījumā pārskats var izskatīties tāds, ka pēc tā publicēšanas piedāvāt pircējiem akcijas būtu bezcerīgi.
Pašlaik pārdota ne daļa no tām valstij piederošajām akcijām, par kurām pagājuša gada septembrī bija liels tracis, jo valdība nolēma nocenot šīs akcijas no kopā no 596,5 miljoniem eiro uz 25,2 miljoniem eiro. Skaitās, ka uzņēmums izlaidis jaunas akcijas un atradis pircēju, kurš nopircis 1/10 daļu par 14 miljoniem eiro. Taču tālāk izrādās, ka pircējs nopircis ne pašas akcijas, bet tiesības uz akcijām pēc tam, kad kopējā akciju pakete tiks palaista biržā. Tad “Lufthansa” rīcībā nonākušo akciju daudzums atbildīs tādam akciju daudzumam, kādu akciju pirmreizējā piedāvājumā par 14 miljoniem eiro būs nopirkuši arī visi pārējie akciju pircēji. Ja viņi maksās divus eiro par akciju, tad “Lufthansa” izrādīsies nopirkusi nevis 10% akciju, bet tikai 5% akciju. “airBaltic” atalgo “Lufthansu” par iesaistīšanos darījumā ar priviliģētu statusu, apsolot tai 5% akciju kā minimumu, cik daudz akciju “Lufthansai” pienāksies pat tad, ja citi par 5% akciju būs samaksājuši vairāk. Ja akciju pircēji par akcijām nepiedāvās neko vai 1-2 eiro vietā 1-2 eirocentus, “Lufthansa” par 14 miljoniem eiro varētu savākt visu “airBaltic”. Taču tas tikai aritmētisks vingrinājums, kādu darījuma skaidrotāji ne apstiprināja, ne noliedza, jo neko daudz neizskaidroja.
Saprotama ir gan Latvijas, gan Vācijas puses atturība darījuma skaidrošanā. Vēl viss kaut kas var notikt un tad labāk, ka pusēm brīvas rokas teikt, ka viss notiek pēc plāna, ja šis plāns nav iepriekš atklāts.
No Latvijas sabiedrības viedokļa galvenais jautājums tāds, vai valsts turpinās savu uzņēmumu uzturēt, ja uzņēmuma akciju piedāvājums vispār nenotiks vai beigsies ar akciju pārdošanu par niecīgu summu attiecībā pret uzņēmuma parādiem, bez kuru kaut daļējas segšanas lidošanu nāktos pārtraukt. K. Briškens atbildēja ar prātojumu, ka vienmēr apsveiktu līdzekļu piesaistīšanu satiksmes nozarei. Būtu brīnišķīgi, ja šos līdzekļus samestu privātie akcionāri. No viņiem mīļi gaidīti 300+25 miljoni eiro, no kuriem lielākā summa nodrošināšot ilgi solīto “airBaltic” pārvēršanos par pelnošu uzņēmumu, bet mazākā būtu to “airBaltic” parādu segšana, kas palikusi pāri pēc tam, kad Latvijas valsts atlaidīs lielāko daļu parādu, kādi uzņēmumam ir pret valsti.
Te jau tika atgādināts par valdības lēmumu samazināt uzņēmuma pamatkapitālu, kas izveidots no valsts iemaksām (parasti aizdevumiem, kurus pēc tam kapitalizēja). Parādu "gandrīz" atlaišanai šeit divas nozīmes. Pirmā, ka pēc valsts kapitāla nocenošanas no 596,5 uz 25,2 miljoniem eiro pārpalikušais valsts prasījumu apjoms pret "airBaltic" ir tik mazs, ka nedrīkstētu atbaidīt nopietnus investorus. Viņiem taču jāsaprot, ka par 25 miljoniem eiro viņi pašu neuzstatītu tādu aviokompāniju, kāda “airBaltic” tagad ir. Tad lai viņi kaut simboliski gandarī Latviju un tās nodokļu maksātājus, uz kuri rēķina uzņēmums pastāv! Otrkārt, pagājušā gada rudens skandāls tika rīkots laikam jau tikai investoru pievilināšanai ar ziņu, ka investoriem nebūs jāapmaksā “airBaltic” milzīgie parādi, jo tos nosedz valsts. Tāpēc tika sacelts skandāliņš kā ziņas izplatīšanas paņēmiens, bet juridiski pamatkapitāla samazināšana neesot noformēta.
Tagadējā matemātika tāda, ka tajā gadījumā, ja privātie investori valsts parādus apmaksās, valsts viņu naudu pārvērtīs par savām akcijām. Ja investori nemaksās, tad valstij būs savi paradi jāatpērk par savu naudu, maksājot nevis sev, bet “airBaltic”, lai tas var turpināt lidināties.
