Par sarkanarmijas baisajiem noziegumiem Otrā pasaules kara laikā, sevišķi beigu posmā, Krievija izvairās runāt, arī kaimiņvalsts vēsturniekiem acīmredzot dots uzdevums – noklusēt. Par to, ka Austrumprūsijā un pēc tam arī Vācijā notika tūkstošiem nevainīgu cilvēku slepkavības un izvarošanas, Krievijas politvēsturnieki neraksta, kur nu vēl pieminēt mazāka mēroga vardarbības aktus sarkano rīkļurāvēju no jauna okupētajā Baltijā, tostarp Latvijā. Šodien „sveicam” tos, kuri joprojām draud, ka „možem povtoriķ” (varam atkārtot – krievu val.). Un atgādinām, ka tikai drosmīgi cilvēki spēj runāt arī par nepatīkamiem vēstures tematiem.
Viens no tādiem ir Viktora Arāja komandas „veikums”: viņu 1977.‒1979. gadā tiesāja Hamburgas zemes tiesā par holokausta noziegumiem Latvijā 1941. gadā, vācu okupācijas laikā. Šiem notikumiem pievērsies arī Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs.
„Arāja prāvas dokumenti, kas atrodas Hamburgas zemes arhīvā, kopumā veido 81 sējumu. Prāvas magnetofona lenšu ieraksti nav saglabājušies, toties bija kāds Lībekā dzīvojošs latviešu žurnālists Kārlis Štamers, bijušais leģionārs, kurš brauca uz Hamburgu un pierakstīja katru tiesas sēdi, procesa dalībnieku neformālas sarunas utt. Viņa manuskripts ir unikāls vēstures avots, kas vispilnīgāk dokumentē šīs prāvas tiešo norisi. Par to topošā krājuma ievadā raksta arī kolēģi Kārlis Kangeris un Andrievs Ezergailis. No Rietumos kara noziegumos apsūdzētajiem latviešiem tieši Arāja prāva bija vispamatīgākā un ilga divarpus gadus,” teic Uldis Neiburgs.
Šodien saruna ar vēstures doktoru Uldi Neiburgu.
Finansējumu labāk novirzīt pētniecībai
‒ Pastāstiet, lūdzu, par savu darbu Viktora Arāja tiesas procesa pētīšanā.
‒ Es patlaban rakstu zinātniskos komentārus Viktora Arāja tiesas prāvas manuskriptam. Tas ir unikāls vēstures avots, kas saistīts ar Otro pasaules karu, holokaustu, latviešu drošības palīgpolicijas noziegumiem un tās komandiera Arāja notiesāšanu Rietumvācijā. Līdz šim bijušo Arāja komandas dalībnieku sodīšanu pēc kara padomju okupētajā Latvijā ir pētījusi vēsturniece Rudīte Vīksne, kas apzinājusi 356 apcietinātos Arāja komandas locekļus. Visā tās darbības laikā tajā bija ap 1200 dalībnieku. Ne visi, protams, bija kara noziedznieki. Briesmīgākā noziegumu fāze bija no 1941. gada jūlija līdz 1942. gada sākumam. Latvijas teritorijā Arāja komanda iznīcināja aptuveni 26 000 civiliedzīvotāju: vietējos un ārzemju ebrejus, komunistus, garīgi slimos cilvēkus. Vēlāk šo komandu sasēdināja „zilajos autobusos” un sūtīja uz Baltkrieviju un citām nacistu okupētajām teritorijām, lai iznīcinātu ebrejus un „politiski neuzticamas personas”. 1943. gadā viņi cīnījās pret padomju partizāniem. Kad Arāja komandu 1944. gadā izformēja, daļu no viņiem, arī pašu Arāju, ieskaitīja leģionā, jo aktuālāka bija visu spēku iesaistīšana frontes līnijas noturēšanā. 1945. gada janvārī Arājs kādu nedēļu pat bija 15. divīzijas 34. grenadieru pulka bataljona komandieris, taču viņu atstādināja no šī amata, jo viņš nebija spējīgs veikt militārus pienākumus. Mēs varam jautāt: vai Arāja komandas dalībnieku iesaistīšana leģionā met ēnu uz latviešu karavīriem? Individuālā līmenī, jā, bet nevaram mazākuma pastrādātos noziegumus attiecināt uz vairākumu, kas tādus nav veikuši. Un, ja kāds grib apgalvot, ka latviešu leģions ir noziedzīgs formējums tāpēc, ka tajā iekļāvās arī atsevišķi Arāja komandas dalībnieki, tad atklāti ir jārunā arī par visu karojošo pušu, arī PSRS un pat Rietumu sabiedroti veiktajiem kara noziegumiem vai noziegumiem pret cilvēci, sākot ar poļu virsnieku noslepkavošanu Katiņā 1940. gada martā līdz pat Drēzdenes barbariskajai bombardēšanai 1945. gada februārī.
‒ Nesen varējām skatīt Nacionālās apvienības veidotu filmu par latviešu leģionāriem. Tur gan nebija aplūkota tēma par Arāja komandas piedalīšanos. Un diez vai tas būtu vajadzīgs.
‒ Visu cieņu sirmgalvjiem, kuri runāja šajā filmā. Paldies Edgaram Skreijam, kurš ļoti daudz darījis Lestenes Brāļu kapu izveidošanā. Tomēr uzskatu, ka daudz vērtīgāk būtu bijis nevis taisīt „urrāpatriotisku” filmu par leģionāriem, bet gan sekmēt leģiona vēstures pētniecību. Lai argumentēti noraidītu Krievijas apgalvojumus par leģionāriem kā „SS brīvprātīgajiem” un „kara noziedzniekiem”, ir nepieciešamas nopietnas vēstures arhīvu studijas, kas prasa gan laiku, gan atbilstošu finansējumu.
Tik dažādi cilvēki Arāja komandā
‒ Kādi cilvēki bija Arāja komandā?
‒ Ļoti dažādi. Bija, piemēram, tāds kapteinis Arnolds Laukers, kurš varētu būt prototips vienai no epizodēm populārajā seriālā „Sarkanais mežs”. Laukeru no Cēdelgemas nometnes Beļģijā 1945. gada maijā briti izdeva PSRS. Viņu apsūdzēja par civiliedzīvotāju iznīcināšanu un sodīja ar 10 gadiem ieslodzījumā. Tomēr padomju izmeklētājus vairāk interesēja cīņa pret sarkanarmiju un partizāniem, mazāk - iespējamie holokausta noziegumi. Turklāt Laukeram nekādi konkrēti noziegumi netika pierādīti. Viņa krimināllietā atradīsim tikai fragmentāras ziņas par Arāja komandas uzbūvi un visu pārējo. Hamburgas tiesas materiālos figurē arī SD virsleitnanta Harija Liepiņa vārds. Tas, protams, nav populārais aktieris. Šis Liepiņš, būdams bez militārās izglītības, bet, pateicoties labām vācu valodas zināšanām, kļuva par vienu no Arāja vietniekiem, kādu laiku gan pats bija ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā par ebreju mantu piesavināšanos, bet kara beigās dienēja latviešu robežapsardzības pulkos. Pēc kara viņš nonāca Venecuēlā, nekad netika tiesāts, nodarbojās ar glezniecību un kļuva par labi ieredzētu mākslinieku. Tomēr ir skaidrs, ka viņš kaut kādā veidā ir atbildīgs arī par Arāja komandas noziegumiem. Cits Arāja komandas dalībnieks, kurš netika tiesāts, bija Boriss Kinstlers. Par viņu klīst daudzas tikai daļēji patiesas leģendas, sākot ar pieņēmumu, ka viņš kā padomju aģents jau vācu okupācijas laikā bijis iefiltrēts Arāja komandā un pēc kara iesaistīts cīņā pret nacionālajiem partizāniem. Drīz Latvijā nāks klajā latviešu izcelsmes amerikāņu vēsturnieka Ričarda Pļavnieka monogrāfija „Apsūdzības pret Viktoru Arāju un latviešu drošības palīgpoliciju”. Tajā izsekots Arāja gaitām līdz pat viņa nāvei Kaseles cietumā 1988. gada 21. janvārī. Daudziem varētu būt pārsteigums, ka Arājam pēdējos dzīves gados bija iespēja regulāri pamest cietumu un doties uz Frankfurti, lai apciemotu savu draudzeni. Atgriežoties no kādas viesošanās reizes, viņš mira ar sirdstrieku. Pļavnieks apraksta arī kādu savādu gadījumu, kad Diseldorfā 1961. gadā par draudēšanu ar šaujamieroča lietošanu publiskā vietā tika aizturēts kāds Egons Jansons. Izmeklēšanas gaitā viņš atzinās, ka dienējis Arāja komandā, un atklāja, kādus noziegumus ir veicis. Viņš personīgi nošāvis divus ebrejus un vienu krievu, piedalījies Arāja komandas akcijās Latvijā un Baltkrievijā, bet vēlāk dienēja leģionā. Turklāt VFR prokurors viņam par šiem noziegumiem nemaz neizvirzīja apsūdzības, jo atzina, ka tās bijušas slepkavības bez iepriekšēja nodoma, par kurām jau iestājies noilgums. Cits stāsts ir par kara noziedznieku meklēšanu ASV 70./80. gados: personas varēja apsūdzēt par to, ka tās, iebraucot Amerikā, sniegušas nepatiesas ziņas par savu dienestu. Un tā trīspadsmit latviešu lietas nonāca līdz tiesai. Pazīstamākais no viņiem ir Konrāds Kalējs, kurš kādu laiku bija arī Salaspils nometnes ārējās apsardzes priekšnieks, bet to, ko viņš vēl darīja pie Arāja, to mēs skaidri nezinām. Arī paša Arāja lietā bija iespējams pierādīt tikai viņa komandas līdzdalību Rumbulas akcijas otrajā dienā - 1941. gada 8. decembrī. Un mēs zinām, ka Arāja komanda šajā gadījumā pat nebija tiešie slepkavas (ebrejus nogalināja 12 vācu SD vīru slepkavu komanda un tās papildspēki, ko SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns bija atvedis sev līdzi no nacistu okupētās Ukrainas), bet veica konvojēšanas un apsardzes funkcijas... Tiesa pat necentās pierādīt Arāja komandas aktīvo darbošanos citās akcijās un to, vai, piemēram, Biķernieku mežā ebreju iznīcināšana notika vācu pavēļu iespaidā vai arī viņi darbojās brīvprātīgi. Turklāt Rietumvācijas tiesai bija svarīgi noteikt noziedznieka rīcības motīvus. Tiesa konstatēja, ka Arājs sākotnēji nav bijis antisemītiski noskaņots, taču laika gaitā pieņēmis nacistu uzskatus. Vairāki ebreji, kuri bija pārdzīvojuši holokaustu, liecināja, ka Arājs bijis organizācijas „Pērkoņkrusts” biedrs, bet tā nebija patiesība. Vācu propaganda pārliecināja daudzus latviešus, ka tieši ebreji vainojami Baigā gada norisēs, un daudzi iespaidojās no savām atriebības jūtām. Daļa iestājās Arāja komandā, nezinot, kādus uzdevumus vajadzēs veikt, bet vēlāk faktiski vairs nebija iespēju pamest šo vienību...
‒ Kāpēc Arāju aizturēja tik ilgi pēc kara - tikai septiņdesmitajos gados?
‒ No 1945. līdz 1949. gadam Arājs atradās dažādās karagūstekņu nometnēs britu okupācijas zonā Vācijā. Pret viņu uzsāka izmeklēšanu, bet tad 1949. gada pavasarī viņš pazuda, un neviens par viņu īpaši neinteresējās. Viņa lieta nonāca Hamburgas zemes tiesas pārraudzībā. Tā, neviena īpaši netraucēts, viņš nodzīvoja Frankfurtē līdz 1975. gada jūlijam, kad viņu apcietināja. Trimdā cilvēki izvairījās runāt par kara noziegumiem, par holokaustu, ir zināms, ka bija tādi, kas satika Arāju dažos latviešu pasākumos, tomēr Arājs izvairījās no pārliekas sabiedriskās dzīves. Vēsturnieks Kārlis Kangeris ir noskaidrojis, ka Arāja komandas bijušais dalībnieks Manuels Veiss 1973. gadā paziņoja Rietumvācijas policijai par it kā notikušu Arāja slepkavību, kā rezultātā kriminālpolicija uzsāka pārbaudi. Bet Arājs bija pārgājis sievas uzvārdā - Zeibots, un no sūtniecības Londonā ieguvis Latvijas Republikas pasi. Paradokss, bet šis fakts minēts arī padomju propagandas brošūrā „Politiskie bēgļi bez maskas” un līdzīgas ievirzes dokumentālajā filmā „Vilkači” (1963), tomēr neviens uz to „neuzķērās”... Vai Rietumu slepenajiem dienestiem tas nebija zināms? Un kāpēc padomju puse to neizmantoja?
Ja spējam atklāti runāt
‒ Nav saprotams kas cits: kāpēc tik vienkārši bija iespējams holokausts?
‒ Ja runājam par Latvijas sabiedrību, tad, manuprāt, tā bija PSRS un Vācijas okupācijas varu un kara radīta trauma. Cilvēki gadiem bija dzīvojuši līdzās, bez īpašiem konfliktiem, bet tad pēkšņi gada laikā piedzīvoja teroru, represijas, politiskās iekārtas maiņas - valdīja apjukums un nespēja izvērtēt, kā tas viss var izvērsties tālāk. Daudzi sākumā domāja: karš drīz beigsies, citi - ka Latvijas suverenitāte tiks atjaunota utt. Bet Arāja komandā bija gan aukstasinīgi slepkavas, gan nejauši tur nonākušie... Jānoraida gan Rietumu vēstures pētniecībā, gan Krievijā izplatītie apgalvojumi, ka latvieši bijuši antisemītiski noskaņoti un tāpēc aktīvākie „žīdu šāvēji”. Tas tā nav. Un, ja mēs runājam par konkrētu cilvēku konkrētiem noziegumiem, tos nevar vispārināt uz visu tautu. Neviens jau, piemēram, leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim neprasīja - vai jūs gribat ņemt pie sevis šos arājiešus vai ne? Turklāt viņi savus noziegumus veica tad, kad dienēja latviešu drošības palīgpolicijā, nevis leģionā.
‒ Ja spējam atklāti runāt par Arāja noziegumiem, ja spējam analizēt tā laika sarežģītās norises, tas nozīmē, ka...
‒ ... tas nozīmē, ka mēs paši attīrāmies. Jo iespējas ir tikai divas: vai nu notiek noklusēšana un iestājas aizmiršana, vai nu tiek atklāti runāts par tā laika notikumiem un personām. Vācijā ir notikusi denacifikācija, savukārt Krievijā komunistiskā režīma nosodīšana nav notikusi. Mēs nevairāmies no neērtiem vēstures jautājumiem, tādā veidā izslēdzam iespējas citiem no malas pārmest vēstures faktu slēpšanu. Realitāte ir ārkārtīgi komplicēta un neviennozīmīga, un pats vienkāršākais būtu mitoloģizēt pagātnes notikumus. Pagātnē bijuši arī citi noziegumi, ne tikai nacistu organizētais holokausts, kas balstījās uz cilvēku pilnīgu iznīcināšanu rasistisku iemeslu dēļ. Nedrīkst aizmirst arī par teroru, kas noticis „šķiru cīņas” vārdā - par padomju režīma slepkavībām un deportācijām, kas bija vērstas pret daudzām tautām, kad bojā gāja miljoni. Nevajadzētu būt tā, ka mēs sākam diskusiju par Arāja komandas dažu desmitu dalībnieku nonākšanu leģionā, bet klusējam par padomju SMERŠ vai NKVD noziegumiem kara un pēckara laikā. Viss jāvērtē kontekstā, un tas attiecas arī uz pagātnes pieminēšanu sabiedriskajā un politiskajā telpā. Piemēram, nesen izskanēja Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīva par 17. martu kā nacionālās pretošanās kustības atceres dienu. Ar skaidru mērķi - godināt visus, kas cīnījās par Latvijas neatkarību. Bet daži Saeimas deputāti izteica priekšlikumu ieviest tikai pretpadomju cīnītāju atceres dienu, aizmirstot, ka bija arī cilvēki, kas cīnījās pret nacistisko režīmu, un šīs abas okupācijas varas bija Latvijas ienaidnieki. Nedz upuru, nedz viņu atbalstītāju vidū nevajadzētu būt šādai konkurencei - kuri bija lielākie cietēji un kuri - lielākie varoņi... Uz pagātni ir jāskatās līdzsvaroti, ar lielāku izpratni un atbildību pret savu vēsturi.
