Saeimas deputāte Anda Čakša (“Jaunā Vienotība”) vadījusi Veselības ministriju, bet pašlaik ar veselības politikas jautājumiem strādā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā. Intervijā Neatkarīgajai bijusī veselības ministre un politiķi vērtē situāciju veselības jomā, paužot atbalstu premjerministram Krišjānim Kariņam lēmumā pieprasīt veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju.
Šādam viedoklim pamatā nav tikai atbalsts sava politiskā spēka premjeram, bet galvenokārt tas, ka jau no Covid-19 epidēmijas pacēluma rudenī nav bijis skaidras Veselības ministrijas nostājas Covid-19 apturēšanas jautājumos. “Pirmkārt, trūkst skaidru, izmērāmu rādītāju, kam mēs sekojam veselības aprūpē notiekošajam, lai varētu novērtēt situāciju un rīkoties, tāpēc tas ir apgrūtinājis arī valdības darbu, kā arī mazinājis sabiedrības atbalstu drošības pasākumiem,” uzsver Anda Čakša.
Kā jūs vērtējat Latvijas rīcību brīdī, kad bija skaidrs, ka pēc vasaras mierīgā perioda varētu būt tā sauktais Covid-19 epidēmijas otrais vilnis? Vai mēs bijām tam gatavi veselības aprūpē?
Pēc pavasara mums visiem bija pārāk liela paļaušanās uz domu, ka mēs visi esam kā ar Māras jostu apjozti un tā mūs sargā. Tas mazināja mūsu uzmanību no sagatavošanās rudenī gaidāmajam. Mēs zinājām, ka būs šis otrais Covid-19 vilnis, lai arī kā mēs to nosauktu, bija skaidrs, ka vīruss nekur nav pazudis un saslimšanas gadījumu pacēlums, visticamāk, būs un ka tam ir jāgatavojas. Saeimas komisijā mēs aicinājām Veselības ministriju skaidrot, kāda ir mūsu veselības aprūpes situācija, gatavība un spēja nepieciešamības gadījumā uzņemt lielāku pacientu skaitu. Šāds skaidrojums bija, taču vienlaikus kavējās lēmumu pieņemšana un atbilstoša finansējuma piešķiršana slimnīcām, lai sagatavotos saslimstības pacēlumam. Visa vasara faktiski pagāja ar domu, jā, mēs zinām, jā, mēs gatavosimies, bet reāla rīcība nesekoja. Es teiktu, ka sliktākais bija paļaušanās uz kaut ko netaustāmu, kas mūs pasargās. Protams, tas neattiecas tikai uz Veselības ministriju, bet uz visu sabiedrību kopumā. Un par to mēs tagad maksājam.
Arī ar ierobežojumu noteikšanu mēs nokavējām vismaz divas nedēļas. To labi parāda tagad ieviestā mājsēde, kad cilvēki varbūt beidzot saprot situācijas nopietnību, bet iepriekš mēs rīkojāmies pa mazam gabaliņam, kas nevairoja ne sabiedrības izpratni par situācijas nopietnību, ne arī veicināja to, ka cilvēki ievēro visus ierobežojumus. Mājsēdi vispār vajadzēja ieviest jau daudz agrāk, vēl pirms Ziemassvētkiem - tas būtu kā signāls sabiedrībai, un nekoncentrēties uz kaut kādām atsevišķām precēm, kuras varēs vai nevarēs nopirkt veikalā. Nebija iedota skaidra ziņa, ka nevajag pulcēties, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai apturētu vīrusa izplatību. Mēs negribam, lai jūs nevarat nopirkt zeķbikses vai cepamo papīru, bet mēs gribam, lai jūs nepulcējaties.
Man radās iespaids, ka mums vienu brīdi nav skaidrs atskaites mehānisms, kad situācija ir slikta, kad pavisam slikta, bet kad varam runāt par tās uzlabošanos.
Trūka skaidra, izmērāma rādītāja, kam mēs sekojam. Tas ir akmens Veselības ministrijas dārziņā. Lēmumu pieņemšanas process ir diezgan saraustīts, un sabiedrībai nav skaidrības, kādi un kāpēc tieši šādi lēmumi tiek pieņemti. Piemēram, ja inficēto skaits no kopējā pārbaudīto cilvēku skaita ir tāds, tad mēs atbilstoši rīkojamies - pastiprinām pasākumus vai pretēji - atvieglojam. Ir būtiski, lai cilvēki paši tam var izsekot. Labi, ka vienā brīdī parādījās krīzes līmeņi, taču nebija skaidrs, kurā līmenī kā mēs rīkosimies. Domāju, ka šo skaidrojumu nesaņēma arī valdības vadītājs.
Runājot par šiem procentiem, kurus katru dienu ieraugām no Slimību profilakses un kontroles centra - Covid-19 pozitīvo gadījumu skaits no testētajiem. Sākotnēji par kritisku rādītāju tika nosaukti četri procenti, vēlāk pieci un tā tālāk. Tagad mēs zinām, ka tas atsevišķās dienās pat pārsniedzis desmit procentus. Bet Veselības ministrijas, valdības rīcība attiecībā pret šo rādītāju nemainās. Ir skaidrs, ka ir slikti, bet pieņemtos lēmumus nav iespējams sasaistīt ar šo rādītāju. Sabiedrība nevar saprast, kur tad mēs esam.
Es domāju, ka varēja noteikt tā saukto koridoru - no… līdz, kad ir kritiska situācija, bet mēs zinām, ko darīt, un no … līdz, kad ir ārkārtas situācija, piemēram, ja inficēto īpatsvars pārsniedz desmit procentus. Otrkārt, tas ir jāskaidro sabiedrībai. Treškārt, ņemot vērā, ka Covid-19 ir jauns vīruss, par ko mēs vēl visu nezinām, pilnīgi noteikti Veselības ministrija varēja arī skaidrojot atzīt, ka “mēs nezinājām, kā tas notiks”, un atzīt, ka tāpēc mainām rādītājus. Jo mēs visi šobrīd mācāmies. Mēs mēģinām it kā palikt kompetenti pilnīgi visā, arī tajā, kur mēs visu nezinām un savas kļūdas nespējam atzīt.
Jāņem vērā, ka par argumentu “mēs paļaujamies uz ekspertiem” arī var diskutēt. Eksperti tomēr ir eksperti salīdzinoši šaurā jomā, bet vadītājs un politiķis šajā gadījumā ir tas, kuram ir jāredz visa situācija kopumā. Visu cieņu mūsu epidemiologiem un citiem speciālistiem, bet tieši politiķiem ir jāredz kopējā aina, sākot no veselības aprūpes, ekonomikas, drošības.
Kāda, jūsuprāt, bija un ir slimnīcu gatavība uzņemt visus pacientus - gan Covid-19, gan citus neatliekamos un akūtos, kuriem ir nepieciešama aprūpe stacionārā? Lai gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadīta Liene Cipule nedēļu pēc nedēļas brīdina, ka situācija ir kritiska, tomēr Veselības ministrijas reakcija uz šo ir drīzāk nomierinoša: slimnīcas ar visu tiek galā, gultasvietu pietiek… Varbūt tas ir pareizi - necelt paniku…
Jau bija sācies Covid-19 otrais vilnis, Veselības ministrija turpināja virzīt slimnīcu reformu, kas pēc būtības paredz gultasvietu samazinājumu slimnīcās, slimnīcu līmeņu pārdalījumu, un vairākas slimnīcas iebilda, ka šis noteikti nav īstais brīdis par to runāt. Epidēmija mums liek domāt, ka, iespējams, būs jādomā par cita veida slimnīcu organizāciju. Ja šis nav vienīgais vīruss, ar ko mums nākotnē nāksies cīnīties, tad aktuāls ir jautājums, vai stacionāru sistēma, kāda tā ir tagad, ir spējīga, gatava tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Ja līdz šim mēs slimnīcu reformā gājām uz to, lai visu palīdzību koncentrētu, vīruss mums liek visu izkliedēt, norobežot, izolēt. Pietrūka izklāsts ne tikai sabiedrībai, bet stacionāriem, kuri vistiešāk tagad ar to saskaras. Faktiski viss tika atstāts uz pašu slimnīcu pleciem - cik tu esi gudrs kā vadītājs Covid-19 epidēmijas apstākļos, tik labi tu spēsi arī reaģēt šajā krīzē. Covid-19 epidēmija prasa būt godīgiem pašiem pret sevi un godīgi atzīt arī kļūdas, bet tā, lai pret tevi nevērstos ar kādam soda sankcijām. Piemēram, vērtējot, vai un cik bieži notikusi Covid-19 izplatība pašās slimnīcās. Diemžēl pašreizējā situācija neveicina atklātību, bet tai būtu jābūt vienai no svarīgākajām krīzes mācībām.
Kā jūs vērtējat, kā veselības aprūpes sistēma pašlaik tiek galā ar citu pacientu aprūpi?
Diemžēl jāatzīst, ka ar citiem pacientiem, kuriem, piemēram, ir hroniskas saslimšanas, pašlaik ir sarežģīta situācija. Mēs padziļināsim krīzi ilgtermiņā kopumā veselības jomā, jo pat bez datiem mēs varam pašlaik teikt, ka visi pacienti nesaņem pienācīgu aprūpi kopumā. Vai nu tāpēc, ka paši nevēršas pēc palīdzības, domājot, ka pašlaik tikai Covid-19 pacientus ārstē, vai patiešām operācijas atliek.
Vai ir pareizi, ka lēmuma pieņemšana, kā ierobežot, piemēram, plānveida palīdzību, lai atslogotu gultasvietas un darba rokas Covid-19, ilgstoši bija atstāta tikai un vienīgi pašu slimnīcu atbildībā un no Veselības ministrijas puses nebija vienojoša redzējuma?
Nē, viena lieta, ko mēs darām zināmu sabiedrībai, bet cita - nozares profesionāļiem, tur jābūt skaidrai, koordinētai rīcībai.
Jūs teicāt, ka ilgtermiņā būs dziļāka krīze veselības aprūpē. Kā tas izpaudīsies?
Samazinās veselības aprūpes pieejamība, samazinās iespēja veikt diagnostiskos izmeklējumus, kas rezultēsies ar ielaistām slimībām. Samazinās skrīninga apmeklējumi, tie ir kritiski zemi. Netiek pienācīgi izmantots privātais sektors, jo valsts veselības sektorā mazinājusies iespēja izmantot veselības aprūpes pakalpojumus, privātajā medicīnā tas ir iespējams, tikai te ir jautājums - vai par valsts budžeta finansējumu vai maksas.
Vai šādā situācijā varēja panākt vienošanos ar privātās medicīnas sektoru, kas pārņem uz brīdi valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanu lielākā apmērā, tā pacientus pārvirzot no slimnīcām, kuras noslogotas ar Covid-19, uz privātiem ambulatoriem centriem?
Man bija tāds priekšlikums - vienoties ar privāto sektoru pārņemt publiskos pakalpojumus, pārvirzot šo valsts finansējumu tur, kur to var izmantot, lai pacientu neiedzītu maksas medicīnā.
Kā jūs kopumā vērtējat slimnīcu, veselības aprūpes gatavību Covid-19 krīzei?
Viskritiskākais veselības aprūpes sistēmā Latvijā nav vis spēja izveidot gultasvietas, bet nodrošināt un piesaistīt personālu. Es domāju, ka pārāk novēloti uzsāka apzināt, kāds un cik liels mums ir cilvēkresurss, kas var strādāt Covid-19 pacientu aprūpē. Manuprāt, bija jāapkopo pilnīgi visa informācija arī par tiem mediķiem - un uzreiz, nevis gaidot, kad viņi pieteiksies -, kuri varētu strādāt Covid-19 nodaļās. Tas būtu nepieciešams, lai arī nomainītu mediķus, kuri nogurst un izdeg, strādājot dienu no dienas ar Covid-19. Vairāk varēja būt uzsaukumi arī brīvprātīgajiem, kuri varētu darīt nemediķu darbus šajā situācijā. Nav tāda kopīga uzsaukuma. Es domāju, ka būtu cilvēki, kuri būtu gatavi palīdzēt ar dažādiem darbiem. Arī sociālās aprūpes centros. Protams, zināmā mērā uzticību no mediķu puses visai sistēmai ir ietekmējuši ilgie gadi, kad mediķi cīnījās par algu palielinājumu. Bija jāapsēžas un jāizdomā motivācijas pasākumi, lai piesaistītu darbam ar Covid-19, piemēram, rezidentus. Jau tagad ir jādomā par rehabilitācijas programmām mediķiem pēc Covid-19 krīzes, jo tik liela psiholoģiskā slodze un izdegšana, domāju, līdz šim nekad nav bijusi.
Kad premjers paziņoja par demisijas pieprasījumu Ilzei Viņķelei, viņš sacīja, ka viņam nav pieejams vakcinācijas plāns pret Covid-19. Jūs esat redzējusi šo dokumentu. Tas ir plāns?
Tas nav plāns, tas ir redzējums, kā mēs vēlētos redzēt vakcinācijas norisi. Tas ir tāds pozitīvs skatījums, paļaujoties uz to, ka Covid-19 vakcīnas ienāks atbilstoši šim plānam. Es tur neredzēju skaidru rīcības plānu, kā mēs rīkosimies situācijā A, B vai C. Piemēram, ir skaidrs, ka kaut kad vakcinēs ģimenes ārstus un ka ģimenes ārsti vēlāk būs tie, kuri vakcinēs lielāko daļu iedzīvotāju. Bet plānā nav pateikts, kā vakcinēs ģimenes ārstus, kas uzņemsies vakcinācijas koordināciju. Tāpēc ģimenes ārstu neizpratne bija saprotama. Tu nevari iedot tik lielu uzdevumu ģimenes ārstiem, neko nesaskaņojot.
Mēs redzam, ka sabiedrībā nav vienota atbalsta vakcinācijai, tāpēc vēl jo svarīgāk ir dot skaidru signālu, kā tas notiks. Vispirms vakcinējot visus, kuri brīvprātīgi vēlas. Ar dažādiem komunikācijas paņēmieniem vairot uzticību vakcinācijai.
Kāpēc pašu mediķu vakcinācija notiek tik lēnu?
Domāju, pašā sākumā netika iedots skaidrs uzdevums. Stradiņa slimnīcas piemērs parāda, ka var, bet tur lielu lēmumu nospēlēja iekšējais slimnīcas līderis, kurā ļoti ieklausās, ka nav citu variantu, ka ir svarīgi vakcinēties. Ja saka: trūkst cilvēkresursu, tad tomēr ir iespējams uz trim, piecām dienām koncentrēt resursus vakcinācijai, iespējams, pat piemaksājot kā Vācijā, protams, visu laiku skaidrojot.
Vai veselības ministres demisijas pieprasījums jums bija pārsteigums?
Zināmā mērā jebkura ministra demisijas pieprasījums ir pārsteigums, bet šajā situācijā, redzot, cik ilgstoši premjerministrs mēģināja pārliecināt par to, ka ir aktīvāk un agresīvāk jāstrādā vīrusa ierobežošanā, tas man nebija pārsteigums.
Premjers, pieprasot demisiju, aicināja “Attīstībai/Par!” izvirzīt jaunu veselības ministra amata kandidātu, bet ir izskanējis viedoklis, ka pie šādas veselības ministra kritikas, premjeram un viņa politiskajam spēkam pašam bija jāuzņemas atbildība par veselības aprūpes nozari ārkārtas situācijas laikā.
Tas ir šīs valdības koalīcijas stiprais un vājais punkts vienlaikus, jo ir sadalītas atbildības jomas starp politiskajiem spēkiem. Par ko es ļoti cienu premjeru, ka viņš ir skaidri pateicis, ka jūtas līdzatbildīgs par visiem lēmumiem, tostarp par vakcinācijas plānu, kas bija pēdējais piliens Covid-19 ierobežošanas sāgā. Premjera uzstādījums, ka jānāk vietā ir jaunam, enerģiskam ministram, kas jau ir noticis - ministrs Pavļuts ir sācis darbu un patiešām enerģiski, ir pareizs. Jaunajam ministram būtu jānorobežojas no iepriekš pieņemtiem lēmumiem un jāskatās uz situāciju ar jaunu, svaigu skatu, un es lieku lielas cerības uz jauno ministru un viņa darbu.
Ja jums piedāvātu uzņemties vēlreiz vadīt veselības nozari, vai jūs piekristu?
Ja jūs vienreiz piešaujat mēli pie kaut kā karsta… vairs nevēlaties apdedzināties, bet, protams, ja tāda nepieciešamība būtu, šo jautājumu varētu apsvērt. Pašreizējā situācijā es sevi redzu kā atbalstu, jo man ir plašas zināšanas veselības aprūpes organizēšanā, un, strādājot Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, es un mēs varam palīdzēt. Nedomāju, ka man vajadzētu pašreizējā situācijā būt valdībā, varbūt nav vēl pietiekami daudz ūdeņu aiztecējis…
Ar kādām domām jūs atceraties laiku veselības ministra amatā?
Atceros šo laiku ar nepieciešamību vienlaikus tikt galā ar daudzām problēmām. Varu teikt, ka tur jāiet cilvēkam ar politisko aizmuguri, politisko pieredzi. Lai arī mani lielā mērā glāba profesionālās zināšanas medicīnā, tomēr bez politiskā atbalsta, bez atbalsta no visām citām ministrijām neiztikt. Saprotu, kāpēc arī jaunais ministrs ir virzīts kā politisks ministrs, jo citādāk ir ļoti sarežģīti pieņemt lēmumus un saņemt tiem atbalstu no visas valdības. Mani gandarī tas, ka savā ministra darbības laikā kopā ar Veselības ministrijas kolēģiem salikām punktus daudzos jautājumos, no kuriem tagad nevarētu atkāpties. Redzu vēl daudzas lietas, kas ir jāizdara, bet tā jau vienmēr ir - no malas nereti viss ir labāk pārredzams.
Pieprasot veselības ministra demisiju, vai K. Kariņš rīkojās pareizi?
Es ļoti atbalstu savu premjerministru un viņa viedokli.
Viens jautājums, ko jūs virzījāt kā veselības ministre, bija valsts obligātā veselības apdrošināšana, kas paredzēja noteikt divus veselības pakalpojumu grozus. Nākamā veselības ministre stingri pateica, ka nekādu divu grozu veselības aprūpē nebūs. Taču pašlaik šis jautājums vispār karājas gaisā - cilvēki, kuri sāka maksāt veselības nodevu, to dara, bet nekas cits nav mainījies.
Par šo jautājumu mēs varētu runāt stundām. Es atbalstu, ka jābūt visaptverošai veselības apdrošināšanai, un tas sakrīt pamatos ar to, ko teica Viņķeles kundze. Iedzīvotāji, īpaši tie, kuriem ir mazi ienākumi, ir apdrošināti situācijai, kad ir nepieciešami veselības pakalpojumi. Kur mēs esam šobrīd? Pašlaik pacienti joprojām maksā par veselības pakalpojumiem, kas veido ap 40 procentus no izdevumiem veselības aprūpē. Šajā situācijā pateikt, ka visiem ir viss, nozīmē pateikt, ka tiem, kuriem ir nauda, patiešām ir viss. Veselības apdrošināšanai ir jābūt. Kādai - par to var turpināt diskusijas. Manā laikā mēs aizgājām uz šo divu grozu sistēmu, bet tā bija tobrīd atbilde uz jautājumu situācijā, ja mēs ejam uz veselības nodokli, kas notiks ar tiem, kuri nav šo nodokli maksājuši, lai šos cilvēkus neatstātu vispār bez veselības aprūpes. Tā sanāca kā divu grozu sistēma, bet būtībā tā bija plānota kā Igaunijā. Valsts atbalstītu visas neaizsargātās grupas. Ar šo divu grozu atcelšanu zināmā mērā bija farss, jo jebkurā situācijā, vienalga pie kādiem nodokļiem mēs piesaistām veselības maksājumus vai veselības apdrošināšanu, būs cilvēki, kuri neiekļausies nevienā nodokļu režīmā un nebūs iekļauti sistēmā. Skatīsimies, kas notiks tālāk, bet noteikti par to būs diskusijas.
