“Gribu ticēt, ka latviešiem vēl ir svarīgi tādi čaļi, kuri, nebaidīdamies no apdraudējuma, aktīvi rīkojas, nevis dižojas pie dzīru galdiem – kad ir pusotra promilīte iekšā, tad ir viegli sist pie krūts un klaigāt, ka es, raugi, izdarīšu to un to! Bet tad pienāk paģiru rīts, un visi saprot, ka tā bija tikai dzēruma bravūra,” teic Gundars Kalve, zemnieks un Latvijas patriots, cilvēks, kuram nebija bail iznīcināt Jēkabpils lielgabalu, ko vairs neatradīs neviens un nekad.
Tātad jūs esat cilvēks, kurš 2021. gada 24. februārī ar lieltehniku norāvāt okupantu “pieminekli” Jēkabpilī - zaļo lielgabalu, kas atradās uz pilsētas centrālās ielas.
Jā, esmu.
Viens pats to darījāt?
Jā, viens pats.
Jo bija dažādi riski, piemēram, informācijas noplūdes risks, ja es ar kādu būtu komunicējis par šo tēmu. Bet es nevaru arī šobrīd atklāt visas specifiskās lietas, kā mēdz teikt, līdz peļu oliņām, jo var gadīties, ka tādas akcijas jāveic vēl kādreiz.
Tagad prokuratūra jums draud ar cietumsodu, bet jums, manuprāt, vajadzētu piešķirt naudas balvu un Jēkabpils goda pilsoņa nosaukumu.
Ir iniciatīvas grupa, kas uzrakstījusi iesniegumu Jēkabpils domei, ka 24. februāri vajadzētu pilsētā ieviest kā atzīmējamo dienu.
Bet kā tad policija jūs atklāja? Pēc videoierakstiem, kurus policijai piegādāja izpalīdzīgi ļaudis?
Nav tā, ka policija būtu mani “atklājusi”... Patiesībā tā bija mana labvēlīgā attieksme pret policiju, jo pat nedēļu pēc lielgabala noņemšanas izmeklēšana bija pavirzījusies uz priekšu pavisam nedaudz. Ar policijas priekšnieku esam pazīstami vairāk nekā 20 gadus, es sāku savu dzīvi kā zemnieks pastalās, bet viņš - kā policijas ierindnieks. Viņš uzaicināja mani uz draudzīgu sarunu, izstāstīja, ka spiediens no visām pusēm ir liels - no dažādām uzraugošajām iestādēm. Un no jūsu intervijas ar mani, ko publicējāt savā laikrakstā (publikācija lasāma šeit), viņš saprata, ka esmu atzinies lielgabala nograušanā. Tad varbūt varam vienoties, viņš saka, ka tu sniedz liecības.
Trijatā - vēl atnāca mans advokāts - mēs izveidojām “ceļa karti”, kurā atrunājām noteikumus, kuri tiks ievēroti no abām pusēm. No manas puses - atzīšanās. Man nebija nekāda iemesla organizēt kariņu ar Jēkabpils policiju, jo policija vienkārši pilda savus darba pienākumus. Jā, atzinos, ka to izdarīju, jo ar tādām lietām ir jālepojas.
Bet tad sekoja viena norunas punkta pārkāpšana - no policijas puses... Tas bija nopietni, un es to uzskatīju par “uzmešanu”.
Kāda konkrēti bija šī “uzmešana”?
Policijas priekšnieks sākotnēji uzskatīja, ka lieta jāizbeidz cietušā neesamības dēļ, jo uz cietušā “lomu” nebija pieteikusies nedz pilsētas pašvaldība, nedz Aizsardzības ministrija, nedz Brāļu kapu komiteja, nedz Pieminekļu aizsardzības biedrība, neviens. Inkriminēt varētu vienīgi zādzību mazos apmēros, par ko varētu draudēt nosacīta brīvības atņemšana līdz diviem gadiem vai naudas sods.
Taču pēc pāris nedēļām parādījās gluži cits pants - par kapu apgānīšanu. Tad es savās liecībās paliku ļoti skops. Izmeklētājiem nācās likt puzli no ļoti daudziem gabaliņiem, bet viņiem sāka trūkt šo gabaliņu, un viņi sāka šaut garām. Tāpēc man šobrīd nāk smiekli, klausoties, ko oficiāli stāsta varas iestāžu runasvīri un runassievas, aprakstot policijas varonīgi veikto nozieguma izmeklēšanu...
Baigais noziegums, tiešām.
Pirmām kārtām - “baigais noziegums”, bet galvenais - izmeklēšanā bija milzum daudz ačgārnību un neprecizitāšu. Tāda sajūta, ka tika veikti neskaitāmi nekontrolēti šāvieni, iespējams, mērķa virzienā, taču trāpīja tikai nedaudzi... Ja tā strādā policija, tad bail iedomāties, cik cilvēku ir nevainīgi notiesāti un cik vainīgo - gluži otrādi - nav notverti.
Tā šaubīgi skan tā “kapu apgānīšana”... Vai tad ir pilnīgi skaidrs, ka zem tā zaļā ķēma ir kādi apbedījumi?
Tas, ka tur esot kādi kauli, ir tikai hipotētisks pieņēmums. Es gan esmu pārliecināts, ka tur nav nekā. Kaut kādi dati esot no 1944. gada augusta, kad notika Jēkabpils atkārtota padomju okupācija, krita kaut kādi virsnieki, kuri tika steigā norakti, jo fronte virzījās uz rietumiem. Viens no virsniekiem esot kritis vecajā tirgus laukumā, pārējie divi - Rīgas ielas rajonā. Drīz pēc kara tika izveidots “monuments”, ko ar lielu pompu pārveidoja 1976. gadā, un tas ieguva tādu izskatu, kādu mēs pēc tam pazinām gadu desmitus. Protams, vai tad varēja atstāt savus varoņus vienkārši zem betona flīzēm...
Ir vēl dzīvi cilvēki, kuri zina stāstīt: divu virsnieku kauliņi jau sen ir pārapbedīti Varoņu ielā, bet tā trešā pīšļi vienkārši sairuši tirgus laukumā. Bet mīts par apbedījumiem zem lielgabala tika saglabāts. Kaut kur taču pionieriem vajadzēja nolikt ziedus padomju konstitūcijas dienā vai oktobra svētkos. Un tas nebūtu tik svinīgi, ja apžuvušās neļķes liktu kaut kādā nomaļā kapsētā, nevis pilsētas centrālajā ielā.
Bet ir taču tāda meklēšanas vienība “Leģenda”, kas nodarbojas ar karavīru pīšļu meklēšanu un civilizētu pārapbedīšanu.
Jā. Sākotnēji šī vienība bija entuziasma pilna - visu izdarīšot, tā neesot problēma. Bet tad viņi pazuda - vairs nebija sazvanāmi. Vienība meklē gan krievu, gan vācu karavīrus, un domāju, ka finansējums nāk arī no Krievijas. Mana versija ir tāda: ja viņi sāktu rakties zem Jēkabpils “pieminekļa” un neko neatrastu (gan jau paši krievi zina, ka tur nekā nav...), tad būtu skaidrs, ka viņi meklē tukšu gaisu. Un tas krieviem būtu ļoti neizdevīgi. Nu, un “Leģendai” tas arī nebūtu izdevīgi.
Jēkabpils dome pērnā gada oktobrī nolēma, ka “monumenta” apakšējā daļa ir jādemontē un jāpārnes uz Varoņu ielu. Es kā apsūdzētais “kapu apgānīšanā” uzstāju, ka jāizpēta, vai zem tā “monumenta” tiešām ir kādi pīšļi. Šī ir tā reize, kad zinu: esmu gatavs tiesāties līdz pat pēdējai tiesu instancei, līdz pat Eiropas tiesai, jo uzskatu, ka šis lielgabals...
Labi, izteikšu salīdzinājumos. Iedomājieties: jūsu ģimenē ir noslepkavots kāds tuvs cilvēks. Slepkava ir aizlaidies, atstājot uz galda slepkavības ieroci - asiņainu dunci. Ar piekodinājumu, ka šo dunci nedrīkst aiztikt. Katru dienu jūs ejat garām šim asiņainajam rīkam, tas jums visu atgādina, bet jūs neko nevarat izmainīt.
Un šajā - lielgabala - gadījumā pat nav runa par vienu cilvēku, ir runa par simtiem tūkstošu manu tautiešu, kurus iznīcinājis aisņainais padomju režīms. Tas ir slepkavības ierocis, ar kuru tika slepkavota latviešu nācija. Bet no varmāku puses ir pavēle: tu nedrīksti novākt šo slepkavības ieroci.
Zināt, mīļie draugi, man ir gluži vienalga, ko domā un ko saka šie dienaskārtības noteicēji: es novācu šo lielgabalu, es novākšu arī pārējos, ja vajadzēs.
Jēkabpils domes amatpersonu uztraukums šobrīd ir par to, ka vairs nevarēs tik vienkārši novākt tā zaļā mēsla pamatni, uz kuras tas bija savulaik novietots. Troksnis ap to esot pārāk skaļš.
Lielgabala novākšana pilsētā ir bijusi aktuāla kopš neatkarības atgūšanas sākuma. Esmu par to runājis personīgi ar pieciem priekšsēdētājiem - ar Leonīdu Salcēviču, Raivi Ragaini, Kristīni Ozolu, Jāni Lāci un nesen viņsaulē aizsaukto Vili Dābolu. No sociāli jutīgiem jautājumiem šis ir bijis viens no aktuākajiem. Domes priekšsēdētāju darīšanas intensitāte ir bijusi dažāda. Bet pilnīgi droši ir tas, ka pretim visu laiku stāv lielkrievu šovinistu intereses.
Patlaban skaidrs, ka tas “piemineklis” netiktu novākts, un līdz šim tā ir bijusi vienkārši māžošanās un miglas pūšana cilvēkiem acīs. Pirms katrām pašvaldību vēlēšanām gandrīz no katra saraksta kandidātiem tika saņemti solījumi novākt šo pilsētas apkaunojumu - okupantu “pieminekli”. Man bija pilnīgi skaidrs, ka tas nenotiks nekad. Pēc 2020. gada pēc domes lēmuma par šī “memoriāla” uzprišināšanu 20 000 eiro vērtībā sapratu, ka dome šo lielgabalu ne tikai nenovāks, bet padarīs šo vietu vēl absurdāku - tika solīta jauna bruģa ieklāšana, apzaļumošana utt. Secināju, ka ir pienācis pēdējais laiks aizvākt to “pieminekli” tā, kā es to tiešām arī izdarīju.
Bet vēl kas svarīgi. Pirms lielgabala nograušanas nebiju dzirdējis, ka ar tieslietām saistītu cilvēku vidū klīst tāds jēdziens - “sarkanā prokuratūra”. Trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas tas ir aktuāli? Protams, Krievija izsaka ultimātus visai pasaulei, un izrādās, ka tās ietekmes taustekļi sniedzas arī līdz prokuratūrai... Kā var būt tā, ka pie mums dienaskārtību nosaka Krievijas Federācijas vēstnieks vai vēl kāds zemāks amats?
Iespējams, ka policija mainīja apsūdzības pantu tieši kādas ietekmes iespaidā... Vai nebaidāties par savu drošību? Ne jau visi atbalsta jūsu rīcību, turklāt sabiedrībā ir arī tādi plānprātiņi, kuri gatavi arī fiziski atriebties par “pieminekļa” nograušanu.
Tas, ka prokuratūra tagad apgalvo, ka tas esot bijis spontāns lēmums, ir pilnīgas muļķības. Šī sava lēmuma izpildi es gatavoju vairākus gadus. Un viens no aspektiem bija arī jautājums par to, kas notiks pēc tam. Zināt, esmu nodzīvojis skaistu, garu, pilnasinīgu un patriotisku mūžu, esmu piedalījies dažādās aktivitātēs - pret metro celtniecību Rīgā un pret Daugavpils HES celtniecību, biju demonstrācijā, kad pirmoreiz Latvijas pēckara vēsturē Konstantīns Pupurs cauri Rīgai iznesa sarkanbaltsarkano karogu - tas notika 1987. gada 14. jūnijā. Es par savu dzīvību nebaidos.
Tas, protams, ir krieviem pārbaudījums, jo esmu pieķēries klāt daudzu krievu šovinistu svētumam - okupantu lielgabalam. Ja ar mani kaut kas notiks, tā tas būs lemts. Latviešu leģionāri gāja brīvprātīgi cīnīties pret sarkano armiju, nacionālie partizāni zināja, ka agrāk vai vēlāk cilpa ap viņu bunkuriem savilksies un viņi tiks likvidēti vai nospīdzināti. Negribu sevi pielīdzināt šiem varoņiem, bet viss ir iespējams.
Tomēr gribu ticēt, ka latviešiem vēl ir svarīgi tādi čaļi, kuri, nebaidīdamies no apdraudējuma, aktīvi rīkojas, nevis dižojas pie dzīru galdiem - kad ir pusotra promilīte iekšā, tad ir viegli sist pie krūts un klaigāt, ka es, raugi, izdarīšu to un to! Bet tad pienāk paģiru rīts, un visi saprot, ka tā bija tikai dzēruma bravūra. Skaidrā apziņā rīkoties ir pavisam citādi.
Tāpēc aicinu latviešus: esiet uzstājīgi un drosmīgi, celieties kājās, notrauciet tos okupantu rēgus, kas vēl eksistē mūsu zemītē.
