Baiba Rudevska: Sanitas Osipovas neievēlēšana AT tiesneses amatā nav konstitucionālā krīze

© Foto no personīgā arhīva

“Likums “Par tiesu varu” nosaka, ka jebkuram tiesneša amata kandidātam ir jābūt ne tikai augstai kvalifikācijai un zināšanām, bet arī nevainojamai reputācijai. Vai Sanita Osipova atbilda šai prasībai? Es par to ļoti šaubos,” spriež tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska. Šodien – saruna ar viņu.

“Konstitucionālā krīze!” - tā Sanitas Osipovas neievēlēšanu par Augstākās tiesas tiesnesi raksturoja pulciņš Saeimas liberālo spēku. Tiem pievienojās līdzīgi domājošie atbalstītāji. Troksnis bija neciešams. Kā jūs to komentēsiet?

Protams, ka nekāda konstitucionālā krīze nav sākusies. Tas, ko patlaban vērojam, ir bērnišķīgs, histērisks absurda teātris no dažu politiķu un tiesnešu puses. Visi pēkšņi ir aizmirsuši, ka Saeima iepriekš jau ir balsojusi pret tiesnešu apstiprināšanu amatā. Piemēram, 2010. gada nogalē Saeima neapstiprināja par Augstākās tiesas tiesnesi Andreju Judinu. Vai tad toreiz iestājās konstitucionālā krīze?

Protams, ne.

Judina kungs par Augstākās tiesas tiesnesi nekļuva (un paldies dievam), taču pēc tam veiksmīgi startēja vēlēšanās, tagad sēž Saeimā un nodarbojas ar politiku.

Jāsaprot, ka Latvija ir parlamentāra republika, kurā Saeimai kā tautas ievēlētu pārstāvju sapulcei pārējo valsts institūciju vidū ir centrālā vieta. Atšķirībā no citām institūcijām Saeimas rīcības brīvība ir ārkārtīgi plaša; to ierobežo tikai Satversme (kopā ar attiecīgajiem Satversmes tiesas spriedumiem) un Latvijas noslēgtie un ratificētie starptautiskie līgumi. Konstitucionālajās tiesībās šādu stāvokli sauc par “parlamentāro suverenitāti”.

Un, lūk, saskaņā ar šo pašu loģiku mūsu Satversmes autori pirms simt gadiem nolēma arī tiesnešu iecelšanu uzticēt Saeimai.

Dažādās valstīs tiesnešus ieceļ amatā dažādos veidos. Ir valstis, kur tiesnešus ieceļ valsts galva (prezidents vai monarhs). Ir valstis, kur to dara īpaša tieslietu padome. Ir pat tādas valstis, kurās tiesnešus tieši ievēlē tauta.

Bet Latvijas Republikas Satversmes 84. pantā ir skaidri pateikts: “Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami.” Tātad tiesnešu iecelšana ir konstitucionāli noteikta parlamenta prerogatīva. Un tas savukārt nozīmē, ka Saeimas deputātu vairākums šajā jautājumā var brīvi balsot “par” vai “pret”. Ja kādam šī situācija nepatīk, mainīt to var tikai vienā veidā: izdarot grozījumus Satversmē un atņemot Saeimai tiesības apstiprināt tiesnešus.

Bet Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele apgalvo, ka 17. februāra balsojums, kurā Sanita Osipova netika apstiprināta par AT tiesnesi, ir bezprecedenta gadījums Latvijas kā tiesiskas valsts jaunākajā vēsturē un tas pārkāpj Satversmes 83. pantu, kurā teikts: “Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”

Tas bija ārkārtīgi dīvains apgalvojums, it īpaši jau no bijušās Satversmes tiesas priekšsēdētājas. Nav jābūt juristam, lai saprastu, ka šis pants attiecas uz tiesnešiem, kas jau ir tiesneši, tas ir, jau ir apstiprināti amatā. Taču tajā brīdī, kad Saeima lēma par viņas apstiprināšanu amatā, Osipovas kundze nebija tiesnese. Kopš šā gada 11. februāra, kad beidzās viņas pilnvaru termiņš Satversmes tiesā, viņa bija tāda pati vienkārša privātpersona kā jūs un es.

Ir uzjautrinoši un vienlaikus nožēlojami vērot, kā daži sabiedrībā pazīstami juristi cenšas dažādos veidos akrobātiski “pievilkt aiz ausīm” Satversmes 83. pantu. Pēc viņu teiktā, Osipovas kundze esot sodīta par savu viedokļu paušanu pagātnē, kad viņa vēl bija Satversmes tiesas tiesneses amatā. Tas, lūk, esot tiesnešu neatkarības apdraudējums. Taču tas ir pilnīgi aplami, jo Osipovas kundze ne par ko nav tikusi “sodīta”. “Sodīšana” ir tad, ja personai par kādu pagātnes nodarījumu atņem vai ierobežo kaut kādas viņas subjektīvās tiesības. Osipovas kundzei nekādas tiesības nav ne atņemtas, ne ierobežotas.

Pēc maniem novērojumiem juridisko zinātņu pasniegšanas līmenis Latvijā ir šausminoši zems. Izskatās, ka studentiem lekcijās netiek pienācīgi izskaidrota elementārā atšķirība starp tiesībām un privilēģijām. Nevienam nav nekādu “tiesību” saņemt Nobela prēmiju, “Oskaru”, Triju Zvaigžņu ordeni vai “Mis Latvija” titulu - tās nav nekādas “tiesības”, bet gan privilēģijas.

Tas pats attiecas uz augstiem valsts un pašvaldību amatiem, kuros kandidātus ievēlē. Nevienam nav nekādu “tiesību” tikt ievēlētam vai apstiprinātam par Valsts prezidentu, tiesnesi, ģenerālprokuroru vai Balvu pilsētas mēru. Tātad negatīvs balsojums par šāda amata kandidātu no juridiskā viedokļa nav nekāds “tiesību aizskārums” vai “sodīšana”. Cilvēks vienkārši nav dabūjis kāroto privilēģiju, tas arī viss.

Vēlreiz uzsveru: nekāda konstitucionālā krīze nav notikusi. Tas, kas ir noticis, ir normāls demokrātisks process parlamentārā republikā absolūtā saskaņā ar Satversmi. Ja kaut kur ir notikusi krīze, tad drīzāk Latvijas tiesu sistēmā: būtu nopietni jāpadomā, kāds iespaids iedzīvotāju acīs uz AT reputāciju paliks pēc AT priekšsēdētāja un plēnuma dīvainajiem paziņojumiem.

Tad kāpēc šis histēriskais absurda teātris sākās?

Domāju, ka pamats varētu būt saistīts ar šīs kandidātes ideoloģisko nostāju. Manuprāt, jau kādu laiku sabiedrībā tika radīts un slīpēts tāds īpatnējs Sanitas Osipovas personības kults. Ja viņas vietā būtu bijis kāds cits, kuru Saeima neapstiprinātu par Augstākās tiesas tiesnesi, mēs, iespējams, tam vispār nepievērstu uzmanību.

Ir arī tāda versija: Osipovai bija paredzēta loma tradicionālās ģimenes institūcijas demontāžā, jo viņas vadītā Satversmes tiesa to jau veiksmīgi bija sākusi darīt - lai atceramies bēdīgi slaveno tiesas spriedumu, ar kuru tika atzīts, ka bērna mātes homoseksuālajai partnerei pienākas tēva pēcdzemdību atvaļinājums.

To mēs, protams, skaidri nezinām, un versijas var būt dažādas. Taču vienīgais loģiskais secinājums, kuru var izdarīt no visas šīs jezgas, ir šāds: Latvijā ir zināmas aprindas, kurām ir svarīgi, lai par AT tiesnesi kļūtu tieši šī persona un neviena cita. Jebkurā gadījumā likme ir pietiekami augsta, lai pat augstākā ranga Latvijas juristi būtu gatavi riskēt ar savu reputāciju, izplatot acīmredzami absurdus publiskus paziņojumus un apgalvojumus.

Pievērsiet uzmanību AT plēnuma lēmumam: viņuprāt, Saeimas lēmums liedzot Osipovas kundzei “turpmākas karjeras iespēju”. Tā taču nav patiesība! Likumā nav noteikts, ka, beidzot darbu Satversmes tiesā, būtu garantēts darbs Augstākajā tiesā. Taču Osipovas kundze var brīvi kandidēt uz citiem amatiem gan Latvijā, gan ārzemēs (ja pārvalda attiecīgās svešvalodas, protams).

Kas jūs tā samulsināja AT plēnuma lēmumā?

Pirmkārt, neizpratne par parlamentārisma jēgu un varas dalīšanas principu parlamentārā republikā. Kā jau teicu, saskaņā ar Satversmes 84. pantu, tiesnešu apstiprināšana ir suverēna Saeimas prerogatīva. Tas nozīmē, ka Saeimas vairākums ir brīvs lemt: apstiprināt tiesneša amata kandidātu vai neapstiprināt.

Dīvaini, ka daudzi juristi tagad atļaujas apgalvot, ka “Saeimas loma šajā procesā ir tīri formāla”. Piedodiet, bet Satversmē nekas tamlīdzīgs nav teikts. Šiem cilvēkiem laikam ļoti gribētos, lai mūsu Saeima būtu kaut kas līdzīgs Ķīnas Tautas Republikas Nacionālajam Tautas kongresam vai bijušās PSRS Augstākajai padomei, kas tikai formāli apstiprina visus prezidija un partijas centrālkomitejas lēmumus. Paldies dievam, Latvijā tā nav.

Otrkārt, ir pilnīgi nevietā atsaukšanās uz “tiesu varu”, kuras neatkarība it kā esot aizskarta. Jā, patiešām, kā to prasa likums “Par tiesu varu”, Sanita Osipova bija saņēmusi pozitīvu attiecīgā AT departamenta tiesnešu kopsapulces atzinumu. Taču šis atzinums ir tieši tas, kas tas ir: vienkāršs atzinums, kas Saeimai nav saistošs. Turklāt šis atzinums nemaz neattiecas uz tiesu varas īstenošanu. Tiesu vara tiek īstenota, kad tiesa izskata - izspriež vai izlemj - konkrētas lietas: civillietas, krimināllietas, administratīvās lietas. AT departamenta atzinums par konkrēta kandidāta atbilstību amatam šajā pašā tiesā nav tiesu varas akts. Tātad nekāds tiesu varas prerogatīvu aizskārums no parlamenta puses nav noticis.

Treškārt, Saeima sastāv no simt atsevišķiem cilvēkiem - deputātiem, no kuriem katrs ir brīvs balsot pēc savas sirdsapziņas (tā sauktā frakciju disciplīna nav juridisks jēdziens). Saskaņā ar Satversmes 28. pantu, “Saeimas locekli ne par balsošanu, ne par amatu izpildot izteiktām domām nevar saukt pie atbildības ne tiesas, ne administratīvā, ne disciplinārā ceļā”. Un, ja deputāti var brīvi balsot pēc savas sirdsapziņas, tad dažreiz neizbēgami būs tā, ka vairākums nobalso “pret” vai amata kandidāts nesavāc nepieciešamo balsu skaitu. Man šķiet, ka tas ir acīmredzams jebkuram ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam, neatkarīgi no tā, vai viņš ir jurists vai nav.

Visbeidzot, tikpat absurds ir pārmetums par to, ka Saeimas lēmums “nav motivēts”. Satversme neliek Saeimai formāli motivēt šādus lēmumus, un tas reāli arī nav iespējams. Katra deputāta balsojums ir neatkarīgs politisks akts, un katram no simt Saeimas locekļiem var būt sava individuāla motivācija, kādēļ viņš balso tā vai citādi.

17. februārī deputāti skaidri arī pamatoja, kāpēc viņi balsos par vai pret.

Jā, un to viņiem tagad arī cenšas pārmest: plenārsēdes debatēs deputāti esot pievērsuši pārāk lielu uzmanību vienam konkrētam Satversmes tiesas spriedumam, kas ir taisīts ar Osipovas kundzes piedalīšanos. Piedodiet, bet tās ir viņu kā Saeimas locekļu tiesības - vai tas kādam patīk vai ne. Katrs deputāts var brīvi paust no tribīnes savu viedokli - tāpēc jau viņš ir deputāts.

Jāsaprot, ka katrai partijai, katram deputātam ir savs elektorāts. Kad Osipovas kundze bija Satversmes tiesas priekšsēdētāja un piedalījās sprieduma taisīšanā par bērna mātes homoseksuālās partneres tiesībām uz bērna kopšanas atvaļinājumu, viņa katastrofāli neveiksmīgi komunicēja ar sabiedrību.

Atceraties, kādi bija viņas izteicieni, savā oficiālajā statusā skaidrojot minēto spriedumu? Daļu Latvijas sabiedrības viņa atļāvās salīdzināt ar “kaujas suņiem”, kuriem paaudzēm ilgi mācīts būt neiecietīgiem. Vai tiešām Satversmes tiesas priekšsēdētājai, skaidrojot spriedumu, ir jālieto šādi apvainojumi?

Tajā pašā intervijā Osipovas kundze pretstatīja “reliģiskos cilvēkus” “racionāliem cilvēkiem” un izdarīja visnotaļ divdomīgu paziņojumu, kuru varēja iztulkot kā personīgas nepatikas paušanu pret kristiešiem. Kādā citā reizē, runājot par nevakcinēto cilvēku tiesību ierobežošanu, Osipovas kundze retoriska jautājuma formā vaicāja: “Vai jums obligāti ir jāiet uz teātri, vai jums obligāti ir jāstrādā Valsts policijā?” Šīs intervijas kontekstā to nevar saprast citādi kā nievājošu attieksmi pret lielu daļu Latvijas sabiedrības.

Un runa šeit pat nav par to, ka civilizēto Rietumu valstu konstitucionālo tiesu priekšsēdētāji uzvedas daudz diskrētāk un nemēdz šādi publiski izrunāties. Runa ir par to, ka nevar publiski aizskart Saeimā ievēlēto politiķu elektorātu un pēc tam sagaidīt no šiem politiķiem labvēlīgu balsojumu. Brīnos, kā cilvēks pats var to nesaprast.

Vēl vairāk: tiesnesim, kurš izskata lietas, ir jābūt objektīvam, viņš nedrīkst aizvainot cilvēkus. Ņemot vērā Osipovas kundzes publiskos izteikumus, jājautā: vai viņa būtu objektīva AT tiesnese, ja viena no pusēm lietā būtu konservatīvu uzskatu cilvēks, kristietis, nevakcinētais u.tml.? Vai attiecīgajam procesa dalībniekam būtu pārliecība, ka viņa spēs objektīvi un taisnīgi izskatīt attiecīgo jautājumu? Kā tad būtu ar pušu uzticēšanos tiesas sastāvam?

Likums “Par tiesu varu” nosaka, ka jebkuram tiesneša amata kandidātam ir jābūt ne tikai augstai kvalifikācijai un zināšanām, bet arī nevainojamai reputācijai. Vai Sanita Osipova atbilda šai prasībai? Ievērojot visu, ko nupat pateicu, es par to ļoti šaubos.

Iespējams, ka Sanita Osipova pēc kāda laika atkal tiks virzīta uz AT tiesneses amatu.

Jā, tā es to arī sapratu. Iespējams, ka visas šīs jezgas mērķis ir pabiedēt deputātus un izdarīt uz viņiem spiedienu, lai nākamreiz viņi paklausīgi nobalsotu “pareizi”.

Šoreiz Sanitu Osipovu neapstiprināja tiesneses amatā. Viņas piekritējiem būtu nevis jātaisa histērija, bet jāiemācās zaudēt ar cieņu, kā tas pieaugušiem cilvēkiem pieklājas. Nobeigumā vēlreiz izmantošu pašas Osipovas kundzes vārdus, veltītus tiem, kuri padzīti no darba nevakcinēšanās dēļ: “Vai jums obligāti ir jāiet uz teātri, vai jums obligāti ir jāstrādā Valsts policijā?” Paturpināšu: par Augstākās tiesas tiesnesi arī nav obligāti jābūt...

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais