Saruna ar Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju, Saeimas deputātu Armandu Krauzi (ZZS)
Grozījumi Ostu likumā stāsies spēkā, jo tautas nobalsošanas ierosināšanai, lai tos atceltu, savākts nepietiekami daudz pilsoņu parakstu. Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) kopā ar vēl citiem opozīcijas deputātiem bija iniciējusi šo parakstu vākšanu. Kas notiks tālāk?
Jā, tika savākti 7290 parakstu, taču ar to nepietiek. Diemžēl Latvijā ir izveidota tāda kārtība, ka referendumu tautai vairs nav iespējams iniciēt. Teorētiski tāda iespēja it kā ir, taču faktiski nav, jo iniciēšanai nepieciešamais parakstu skaits ir pārāk liels.
Tomēr parakstu vākšana ir veids parādīt valdošajiem, ka cilvēki nav apmierināti. 7290 ir ļoti daudz, ņemot vērā, ka liela daļa cilvēku pat nebija informēti par šādu parakstu vākšanas norisi. Turklāt visa ļaužu uzmanība pašlaik ir pievērsta citām lietām - daudziem ir bezmiegs, redzot, kādas šausmas notiek Ukrainā.
Paldies 7290 pilsoņiem, kuri tomēr ir aizgājuši parakstīties! Tātad ir jo daudz cilvēku, kuriem rūp Latvijas tālākās attīstības liktenis un kuri Ostu likuma grozījumos redz riskus un ierakstītas nejēdzības.
Kādi ir riski un nejēdzības?
Ar Ostu likuma grozījumiem pretlikumīgi tiek atņemti īpašumi Ventspils un Rīgas pašvaldībām. Tie tiks iekļauti valsts kapitālsabiedrībās. Jaunā konservatīvā partija ar Jāni Bordānu priekšgalā un citi politiķi saka, ka šīs kapitāldaļas varēs kotēt biržā. Tā nepārprotami ir slēpta privatizācija.
Bet ko īsti privatizēs? Līdz šim brīvostas bija atvasinātas publiskas personas, kurās kā līdzvērtīgi partneri piedalījās gan valsts, gan pašvaldība. To mērķis bija sniegt ostas uzņēmējiem pakalpojumus un radīt infrastruktūru, lai ostas attīstās.
Visa vecā kārtība ir nojaukta. Pašvaldības ir pastumtas malā. Tagad tiks veidotas valsts kapitālsabiedrības, kuru īpašumā būs zeme, ēkas un visa pārvaldība. Ja kapitālsabiedrības varēs kotēt biržā, tad daļa vai beigās viss no šiem īpašumiem nonāks privātu uzņēmēju rokās.
Vai tas ir slikti, ja privātas personas kļūst par īpašniekiem? Ir uzņēmumi, kas strādā ostu teritorijā un labprāt iegūtu savā īpašumā zemi zem savām ražotnēm, jo tur jau strādā, ir investējuši līdzekļus...
Valsts kritiskos infrastruktūras objektus nevajag privatizēt, nevajag izpārdot tos par sīknaudu. Ja, piemēram, kādas atsevišķas ēkas, kāda piestātne pieder privātam uzņēmumam, tas ir normāli. Bet ne jau visa osta ir atdodama privātajam.
Krievijas nafta un gāze uz Latviju, kā izskatās, drīz vairs neplūdīs. Valdošā koalīcija ir konceptuāli vienojusies, ka Latvijā jābūvē terminālis, uz kuru vedīs sašķidrināto gāzi ar kuģiem...
Ir absolūti pareizi, ka tagad jāmeklē alternatīvi gāzes piegādātāji, un ir iespējams lietot sašķidrināto gāzi. Te nav nekas iebilstams. Par iespēju būvēt sašķidrinātās gāzes termināli jau agrākos laikos ir domāts gan Rīgā, gan Ventspilī, gan bija arī zināmi plāni Skultē. Kā var noprast, valdībai atkal ir ideja par Skulti.
Taču nav pieņemami un nav pieļaujami, ka tiks realizēts kāds tāds projekts, ar kuru valsts uzņemas garantēt termināļa būvētājam un privātīpašniekam kādas ekskluzīvas tiesības. Tāds projekts jau tika bīdīts, un bīdīja to JKP.
Ja uzņēmējam tiks garantēts, ka turpmāk “Latvenergo” tikai no viņa drīkstēs pirkt gāzi, bet nedrīkstēs to pirkt kaut kur citur, piemēram, Norvēģijā, kur varbūt tajā brīdī gāzi var iegādāties lētāk, tad Latvijas iedzīvotāji milzīgi pārmaksās. Sašķidrinātā gāze jau tāpat būs nesalīdzināmi dārgāka nekā tā, kas tika sūknēta no Krievijas. Ja vēl valsts atļaus iekārtoties Latvijā gāzes piegādātājam ar ekskluzīvām tiesībām uz desmit vai vairākiem desmitiem gadu, tad pārmaksa būs vēl lielāka. Gan iedzīvotāji, gan arī Latvijas uzņēmēji no tā cietīs, jo gadiem ilgi par gāzi maksās vairāk, nekā tā patiesībā maksā.
Gan šis plāns, gan arī Ostu pārvaldības reforma ir ļoti bīstama - tā ir acīmredzami JKP un tās sponsoru interesēs un nav tautas interesēs.
Kāda pašlaik ir situācija zemkopības nozarē?
Dažāda. Uz to jāskatās mazliet plašāk, pat vēl ārpus lauksaimniecības, pārtikas ražošanas un tirdzniecības, kas ir produkta nonākšana no lauka uz virtuves galda. Zemkopju lielākā rūpe pašlaik ir resursi, un tās ir ļoti pamatotas bažas, jo lielākā daļa minerālmēslu nāca no Krievijas un Baltkrievijas. Un dīzeļdegviela tāpat bija no austrumpuses.
Ja nebūs minerālmēslu, tad raža būs mazāka, ja būs mazāka raža, tad zemkopim būs mazāk naudas un aiznākamajā gadā viņš vairs nevarēs neko nopirkt.
Skaidrs, ka pieaugs pārtikas cenas. No vienas puses, lauksaimniekam tas it kā ir ļoti labi - var savu produktu pārdot dārgāk. Pašlaik graudu un rapša cenas biržā ir lieliskas. Bet runa ir par ko citu - kurš spēs šos dārgos produktus nopirkt? Pārtikas cenas ir manāmi pieaugušas jau tagad un, iespējams, pieaugs par 50%. Eksporta tirgus gan jau Latvijas uzņēmēji atradīs, bet Latvijas iedzīvotāji nevarēs vairs iegādāties tik daudz pārtikas kā līdz šim. Tas ir tas bīstamākais. Īpaši tas skars mazāk turīgas iedzīvotāju grupas. Badā cilvēki nemirs, taču būs spiesti patērēt vienveidīgu, mazāk vērtīgu pārtiku.
Savukārt pārtikas pārstrādes uzņēmumu problēma ir energoresursi - elektroenerģijas cenas. Tās lēkā augšup un lejup, bet tik un tā skaidrs, ka izdevumi par elektrību būs lielāki. Pārtikas pārstrādes nozares rentabilitāte pašlaik ir ļoti zema - var teikt, ka nozare pārdzīvo smagu krīzi. Latvijā uzņēmumi ir mazi vai vidēji. Bet Eiropas Savienībā sāks aizvien vairāk dominēt uzņēmumi, kuru apgrozījums ir desmit un vairāk reižu lielāks. Mūsu uzņēmumiem kļūst aizvien grūtāk izturēt konkurenci. Situācija pārtikas pārstrādes nozarē pašlaik ir ļoti nestabila un bīstama.
No valsts puses nekāda atbalsta nav - akcīzes nodokli nesamazinās, PVN nesamazinās. Vienīgais, ko valdība sola - kaut kad maijā domās, kā palīdzēt vismazturīgākajām iedzīvotāju grupām.
