Diāna Meiere: Latvijas mežu sēņu izpēte ir nepietiekamā līmenī

Mēs pat īsti nezinām, kas aug mūsu mežos, tāpēc katru gadu tiek atrastas sēņu sugas, kas patiesībā sen ir augušas Latvijā, bet nav reģistrētas – atradumi tiek apkopoti vietnē senes.lv. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā ir specializētas laboratorijas un mikologu darba grupas, kas nodarbojas ar vietējo sēņu izpēti, atzīst Diāna Meiere © Privāts arhīvs

Ieskatoties FB grupās “Sēņu medniekiem” un “Latvijas Mikologu biedrība un draugi”, rodas priekšstats, ka Latvijā sēņo gluži vai visi – vieni vairāk pievēršas pilniem groziem ar pārtikā lietojamām sēnēm un lielās ar savu guvumu, citi izceļ sēņu burvību un to pārvērtības, neiedziļinoties, vai tā ēdama vai ne, jo šo cilvēku galvenais mērķis ir iepazīt plašo sēņu pasauli, būt dabā, izbaudīt meža burvību visā tās krāšņumā.

Par sēnēm, mežu un sēņotājiem intervija ar Latvijas Nacionālā dabas muzeja direktora vietnieci, mikoloģi Diānu Meieri.

Jūsu vārdu ar atzīmi “eksperts” visai bieži pamanu FB grupās “Sēņu medniekiem” un “Latvijas Mikologu biedrība un draugi”. Kāda ir jūsu līdzdalība šajās grupās?

Grupa “Sēņu medniekiem” nav mikologu biedrības veidota, taču gan es, gan mana kolēģe Inita Daniele tajā regulāri ieskatāmies un sniedzam vienu otru padomu. Šajā grupā ir milzīgs dalībnieku skaits, ja nemaldos, ap 30 tūkstošiem lietotāju, un tajā cilvēki pārsvarā dalās ar skaistām fotogrāfijām, lielās ar savākto sēņu ražu, ieraksta sēņošanas stāstiņus un savu pieredzi. Dažkārt cilvēki uzdod jautājumu: kas tā par sēni? Esmu novērojusi, ka atbildes ir ļoti dažādas - lielā daļā gadījumu nepareizas, un cilvēks, kas uzdevis šo jautājumu, atbildes vērtē pēc to skaita, it kā tā būtu balsošana. Nesen tā bija ar žultsbekām un pat tik pazīstamu sēni kā apšukundziņš lielākā daļa grupas dalībnieku nosauca par bērzu beku, un ieraksta autors palika pie pārliecības, ka tā ir bērzu beka. Savukārt grupa “Latvijas Mikologu biedrība un draugi” vairāk orientēta uz sēņu atpazīšanu un vērošanu. Mikologu biedrības izveidotā grupa nav tik populāra, taču arī šīs grupas sekotāju skaits ir ap deviņiem tūkstošiem. Visiem sēņotājiem, ja rodas jautājums par kādu konkrētu atrastu sēni, iesaku fotogrāfijas un jautājumu adresēt tieši mikologu biedrības grupā, jo šeit saņemsiet visprofesionālāko atbildi.

Cik svarīgi ir pareizi nofotografēt sēni, lai no fotogrāfijām iegūtu pilnvērtīgu priekšstatu par atradumu?

Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo pēc fotogrāfijas, kur redzama vien cepurīte, neko pateikt nevarēs. Vairākkārt esam atgādinājuši: sēni vajag izņemt no zemes ar visu saknīti, nofotografēt visu sēni no sāna, atsevišķa fotogrāfija nepieciešama cepurītes apakšai, cepurītes virsai, pārlauztai cepurītei. Ja blakus atrodas arī vecāks vai jaunāks šīs sēņu sugas eksemplārs, tad lietderīgi pievienot arī šo fotogrāfiju. Tikai tad, ja ir ievēroti visi iepriekšminētie noteikumi, eksperts ar visai lielu precizitāti pēc fotogrāfijas varēs noteikt konkrēto sēņu sugu. Dažkārt arī ar to ir par maz - nepieciešams ieraudzīt sēņu sporu birumu.

Mēs pieminējām tikai divas grupas, kur tiekas sēņotāji, bet ir vēl arī citas. Vai spējat izsekot visiem ierakstiem?

Iespēju robežās sekojam ierakstiem, bet, kā jau teicu, galvenokārt uzmanību pievēršam mikologu biedrības grupai. Taču arī “Sēņu medniekos” grupās mums ir savi “aģenti” - cilvēki, kuri nav profesionāli mikologi, bet sēņu pasauli pazīst ļoti labi. Viņi ir tie, kuri sniedz pietiekami profesionālas atbildes vai arī uzdod jautājumu mikologiem. Līdz ar šo sēņu entuziastu līdzdalību mums, mikologiem, vairs nav tik ļoti jāseko notikumiem grupās.

Kādi ir jūsu novērojumi - vai sēņošanas popularitāte pieaug? Vai sēņotājs kļūst izglītotāks?

Būs grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ir izaugusi jaunā paaudze, no kuras liela daļa nav vispār īstā mežā bijuši un nekad nav arī sēņojuši, un šo cilvēku īpatsvars ar katru gadu pieaugs. Tas var šķist dīvaini cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma, jo sēņošana senāk bija tikpat ierasta kā veikala apmeklējums. Savukārt tie, kuri iet mežā, lielākoties kļūst arvien apzinīgāki, vairāk interesējas par dabu, mežu un sēnēm. Esam novērojuši, ka mežā gājēji vairs nepaļaujas tikai uz tām zināšanām, ko mantojuši no vecākiem vai vecvecākiem, bet meklē atbildes arī citos resursos, tostarp internetā un jau pieminētajās sēņotāju grupās. Domāju, ka arī tā sabiedrības daļa, kas domā par “zaļo dzīvesveidu”, arvien vairāk pievēršas dabas velšu ievākšanai - sēņošanai, ogošanai, tēju lasīšanai. Manuprāt, kopējais regulāro sēņotāju skaits samazinās, bet viņu zināšanu līmenis pieaug.

Vai mežā ir ko darīt tiem, kuri nedomā par ēdamām sēnēm un ziemas krājumu papildināšanu? Manuprāt, it īpaši šajā trauksmainajā laikā, kad baidāmies no kovida, no kara un lielajiem apkures rēķiniem, gājiens mežā un sēņu vērošana ir labs veids, kā relaksēties un uz laiku aizmirst par visām nebūšanām.

Pavisam noteikti. Tieši uz to mēs arī aicinām - sēnes var ne tikai lasīt ēšanai, bet arī vērot. Jo labāk iepazīsti mežu un sēnes, jo vairāk gribas zināt un labāk pamani ne tikai baravikas un gailenes, bet arī mazas, bet ļoti skaistas un interesantas sēnītes. Mikologu biedrības grupā ir publicēts ļoti daudz skaistu sēņu fotogrāfiju - te nav runa par pilniem groziem, bet gan dabā atrodamiem brīnumiem. Iesaku ieskatīties galerijās, tur atrodami izcili brīnumi, piemēram, paaugušies zemes tauki gluži vai ar kleitiņu. Katrs pats var doties mežā un meklēt skaistāko un interesantāko sēni, uzņemt fotogrāfijas un vēlāk dažādos resursos uzzināt par to, kas tā ir, kā tā lietojama vai nelietojama. Sēņu pasaule ir pilna ar brīnumiem. Gan mikologu biedrība, gan dabas muzejs vēlas sabiedrībā radīt interesi ne tikai par sēnēm, bet dabu kā kopumu un saprast, ka ne visu vajag darīt tikai racionālu apsvērumu dēļ - piepildīt vēderu, bet sava tiesa vajadzīga arī dvēselei. Sēņu vērošanu zināmā mērā var salīdzināt ar putnu vērošanu, taču attiecībā uz sēnēm iespējas atrast kaut ko neredzētu ir daudz lielākas. Latvijā ir ap 360 putnu sugu, savukārt sēņu sugu ir vairāk nekā 4000. Tātad atrast visas sēņu sugas var kļūt par mūža izaicinājumu. Redzam, ka cilvēki tiešām aizraujas ar sēņu sugu meklēšanu.

Vai sēņotāji pulcējas arī pasākumos?

Šogad pirmo reizi rīkosim sēņu dienas novados. Protams, mēs ar Initu Danieli tradicionāli no augusta vidus līdz oktobra vidum braucam uz pasākumiem, kur mūs uzaicina, taču šogad dabas muzeja un mikologu biedrības vārdā vēlamies uzrunāt sēņu pazinējus Latvijas novados organizēt kaut vai pavisam mazu pasākumu, kura laikā varēsim doties mežā un mācīties ieraudzīt un atpazīt visdažādākās sēņu sugas.

Starp sēņotājiem nebeidzas strīds - sēne ir jāgriež vai jāizceļ ar visu saknīti?

Sēnei ir vienalga! Vieni uzskata, ka nogriežot zemē atstātais kātiņš pūst un sabojā micēliju - tas ir mīts. Tad jau mums nebūtu vairs nevienas neēdamās sēnes, kas paliek mežā nenolasītas un turpat arī sapūst. Sēni nevajadzētu arī brutāli plēst ar visām saknēm un bojāt visu micēliju, bet uzmanīgi izskrūvēt no zemes gan drīkst, jo micēlijs atrodas zem zemes daudzu kvadrātmetru platībā - viena augļa noņemšana un nelieli micēlija bojājumi nav tik būtiski, lai sēnes tur vairs neaugtu. Sēņu griešana ir piemērota tad, ja sēnes vācam ēšanai - nogriežot mēs uzreiz redzam, vai tā nav tārpaina - nav taču jēgas nest uz mājām tārpainas sēnes! Savukārt, ja vēlamies sēni iepazīt vai pajautāt speciālistam, kas tā ir par sēni, tad vajag to izņemt no zemes ar visu saknīti, jo tieši kātiņa apakšpusē ļoti bieži ir svarīgākās detaļas, kas ļauj noteikt konkrēto sēņu sugu.

Esmu pamanījusi sludinājumus par sarkano mušmiru iepirkšanu. Vai zināt kaut ko vairāk? Kam tās tiek izmantotas?

Arī es esmu dzirdējusi par kaltētu sarkano mušmiru iepirkšanu dažādiem mērķiem - tostarp medicīnai un eksperimentiem. Taču man nav zināms, kā uz to skatās likumdošana - iespējams, ka līdz ar to, ka līdz šim mušmiru lasīšana un uzpirkšana nav bijusi aktuāla, Latvijā šis jautājums nav regulēts. Tajā pašā laikā varu pateikt, ka sarkanā mušmire ir ne tikai indīga, bet tai piemīt arī halucinogēnas īpašības, savukārt halucinogēnu vielu tirgošana gan Latvijā ir aizliegta.

Vai pamanāt, ka sēņu daudzveidība mežos mainās - klāt nāk līdz šim Latvijā nenovērotas sēņu sugas? Varbūt kāda suga ir kļuvusi par retumu?

Mēs ļoti domājam par sēņu daudzveidības saglabāšanu. Patlaban tiek veidoti saraksti ar sēņu sugām, kuras patiesi ir apdraudētas un kuras nē. Klimats mainās, un mainās arī meži, tāpēc vairākas sēņu sugas, kas bija šeit retums, ir ierakstītas aizsargājamo sēņu sarakstā, ir kļuvušas par bieži atrodamām un aizsargājamo sēņu sarakstā tām vairs nav jābūt. Ir arī gluži pretēji procesi - Latvijā maz paliek mitrāju, līdz ar to arī samazinās sēņu sugu daudzveidība, kuras aug mitrājos. Jau pieminēto klimata izmaiņu dēļ mežos parādās jaunas sēņu sugas, kas raksturīgas siltākam klimatam. Jāatzīst, ka sēņu izpēte Latvijā nav tajā augstākajā līmenī - mikologu, kas nodarbotos ar izpēti, ir ļoti maz, un šis darbs ir pamests novārtā. Mēs pat īsti nezinām, kas aug mūsu mežos, tāpēc katru gadu tiek atrastas sēņu sugas, kas patiesībā sen ir augušas Latvijā, bet nav reģistrētas - atradumi, tiek apkopoti vietnē senes.lv. Piemēram, Lietuvā un Igaunijā ir laboratorijas un mikologu darba grupas, kas nodarbojas ar sēņu izpēti. Pie mums sēņu izpēte vairāk ir saistīta ar saimniecisko darbību citās jomās, piemēram, strādājot pie augu aizsardzības līdzekļu izstrādes cīņā ar sēņu izraisītām augu slimībām. Piemēram, mežzinātnes institūtā “Silava” ir meža mikoloģijas laboratorija, bet tās darbības virziens ir saistīts ar meža pasargāšanu no dažādām sēņu izraisītām slimībām. Ja runājam par sēņu daudzveidības izpēti, tad vienīgie darītāji ir dabas muzeja mikoloģe Inita Daniele un mūsu plašais sēņu pazinēju - amatieru pulks. Sēņu izpētē vēl ir daudz ko darīt!

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.