Palīdzot Ukrainai, nedrīkstam iznīcināt vietējos ražotājus

© Publicitātes foto

Krievijas iebrukuma Ukrainā otrā fāze Eiropas tautsaimniecību ievirzījusi pavisam citā realitātē nekā iepriekšējos gadu desmitos. Tā ietver gan paaugstinātas energoresursu cenas un krītošu patērētāju aktivitāti, gan nepieciešamību pēc ekonomiskā un militārā atbalsta Ukrainai. Taču ES birokrātu steigā sagatavotie lēmumi nereti var radīt problēmas valstīm, kuras vēlas palīdzēt ukraiņiem. Ekonomiskās blaknes radījušas ārkārtīgi nepatīkamu situāciju Latvijas putnkopības nozarē, jo vietējiem ražotājiem, kuri veikuši lielas investīcijas un saskaras ar strauju izmaksu kāpumu, faktiski nav iespējams konkurēt ar daudz lētāko produkciju no Ukrainas. Par to  sarunā ar “Neatkarīgo” stāsta Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas padomes priekšsēdētājs, “APF Holdings” īpašnieks Jurijs Adamovičs.

Vai un cik lielā mērā Ukrainas olu importa pieaugums ietekmē Latvijas olu ražotāju biznesu?

Ukrainas olas un arī putnu gaļa ietekmē ne tikai Latvijas, bet arī visas Eiropas Savienības (ES) tirgu. 2014. gadā, pēc tam, kad Krievija bija okupējusi Krimu, Briseles “eirokrāti” ar Ukrainu parakstīja brīvās tirdzniecības līgumu, kā ietvaros Ukrainai tika piešķirta ļoti liela kvota olu un putnu gaļas eksportam uz ES tirgu. Vienlaikus šī līguma ietvaros tika piemērots ļoti neskaidrs formulējums par to, ka “Ukrainai ir jātiecas uz ES standartiem dzīvnieku labturības un biodrošības standartu ievērošanā”, bez konkrētiem datumiem un citiem pavadošajiem kritērijiem.

Mēs visi jūtam līdzi Ukrainas iedzīvotājiem, bet, karam sākoties, Eiropas Komisija atcēla visas kvotas un ievedmuitas Ukrainas ražotāju produkcijai, tajā skaitā arī mūsu nozares produkcijai. Loģika ir saprotama, ka mēs kā sabiedrotie vēlamies palīdzēt Ukrainas ekonomikai, bet ir vismaz divas apšaubāmas nianses. Cik tas ir ētiski un pareizi, ka “Balticovo” un “APF” sūta humānās kravas ar olām uz Ukrainas kara skartajiem reģioniem, bet tajā pašā laikā Ukrainas ražotāji pārpludina mūsu veikalu plauktus ar savu lēto produkciju? Šajā gadījumā rodas jautājums, cik tas ir korekti pēc morāles un ētikas principiem.

Tāpat ir svarīgi saprast, ka Latvija un Lietuva ir vienīgās valstis, kur mazumtirdzniecības veikalu tīklu plauktos ir atrodamas Ukrainas olas. Ļoti smalkā drukā ir rakstīts, ka produkcija ir ES standartiem neatbilstoša. Ierindas pircējs pārsvarā “balso ar savu maciņu”. Viņš savā grozā ieliek to produktu, kas ir lētāks, nemaz nepamanot šo sīko druku, ka šī produkcija ir ES standartiem neatbilstoša. Es saprotu, ka ir karš un par šādu tēmu runāt nav populāri, bet arī jaunais zemkopības ministrs ir publiski izteicies, ka jāsāk domāt, cik ilgi tas tā var turpināties. Arī mēs kā ražotāju asociācija uzskatām, ka jau tagad ir jāsāk šos jautājumus risināt, jo karš agri vai vēlu beigsies.

Raugoties uz “eirokrātu” izdarīto, aktuāls ir jautājums, kā tas saskan ar godīgas konkurences principiem, kuri ir viens no ES dibināšanas pīlāriem. Paradoksāla ir situācija, kad ar vienu roku Eiropas Komisija piešķir subsīdijas ar Lauku atbalsta dienesta starpniecību. Mēs saņemam šīs subsīdijas, veicam kapitālieguldījumus, ņemam bankās kredītus, modernizējam savas ražotnes un radām jaunas darba vietas. Tajā pašā laikā ar otru roku Brisele atver robežu un veicina zemāka standarta, divas ar pusi reizes lētākas produkcijas masveida ieplūšanu mūsu iekšējā tirgū. Manuprāt, tas nav ne korekti, ne saimnieciski izdevīgi vietējiem ražotājiem. Līdz ar to rodas likumsakarīgs jautājums, vai un kad mēs šo politiku pārskatīsim un gadījumā, ja ierēdņiem un politiķiem nav vēlmes to darīt, vai un kad Latvijas un citu valstu ražotājiem tiks kompensēti nodarītie zaudējumi.

Mēs labi atceramies cukurfabriku likteni. Ja jautājums ar Ukrainas produkciju netiks atrisināts, līdzīgs liktenis var piemeklēt arī mūsu nozari. Vēlos atgādināt, ko teica Latvijas EP deputāti, kad tika pieņemts ES lēmums par bezmuitas režīmu - ja kādai no dalībvalstīm šī lēmuma dēļ rodas zaudējumi, tad nacionālajām valdībām ir jāaprēķina kompensējamās summas un jāpieprasa EK. Tas ir "mājasdarbs", ko Zemkopības ministrija nav izdarījusi.

Cik liels varētu būt Ukrainas olu īpatsvars Latvijas mazumtirdzniecībā?

Mēs varam operēt vien ar aptuveniem skaitļiem, jo ne viss, kas ienāk caur Latvijas robežu, šeit arī paliek. Latvija ir ES ārējā robeža, un lielākā daļa no olu un putnu gaļas produkcijas dodas tālāk. Tajā skaitā uz “vecajām” ES dalībvalstīm, kur olas nonāk tālākajā pārstrādē. Ja runājām par tām olām, kas Latvijā ir mazumtirdzniecībā, tad šis īpatsvars nav liels - tas varētu būt zem 10%. Taču problēma ir tā, ka tas kropļo tirgu. Ja es kā ražotājs uzrunāju tirgotāju, atbilde ir tāda, ka viņam ir lētāka produkcija no Ukrainas, tādējādi savu preci var nākties tirgot zem pašizmaksas. Primārās lauksaimniecības specifika ir tāda, ka nevar ieiet putnu cehā un vienkārši nospiest izslēgšanas pogu un to atkal ieslēgt labākos laikos, jo vistas dēj katru dienu. Skaidrs, ka, karam sākoties, dialogs par šo tēmu ir nepopulārs, bet mūs kā nozares asociāciju priecē jaunā zemkopības ministra pozīcija, kurš paziņojis, ka vietējais ražotājs ir prioritāte numur viens. Viens no dialoga virzieniem, ko mēs kā asociācija uzturam, ir, ka jāveido pārtikas un primārās lauksaimniecības uzņēmumu saraksts, kuri varētu barot mūsu iedzīvotājus, ja īstenojas kādi negatīvi scenāriji.

Vai Latvijas ražotājiem ir iespējams konkurēt ar līdzīga rakstura Ukrainas produkciju?

Ja raugāmies uz olu pašizmaksu, Ukrainas kolēģu produkcija ir divarpus līdz trīs reizes lētāka. Pirmais iemesls tam ir lopbarība. Nav noslēpums, ka lopbarības īpatsvars izmaksās ir ap 60-70%. Nav arī noslēpums, ka Ukraina un Krievija ir starp trīs lielākajām graudu ražotājvalstīm pasaulē. Šis resurss Ukrainā ir pieejams ļoti lielos daudzumos par ievērojami zemākām cenām nekā ES. Otra komponente ir enerģija, kas arī pirms kara bija ievērojami lētāka nekā pie mums. Trešā komponente ir darbaspēks, kura izmaksas Ukrainā ar mūsu valsti nav salīdzināmas. Savukārt ceturtais faktors - Ukrainā nav jāievēro ES līmeņa biodrošības un dzīvnieku labturības standarti. ES šie standarti ir visstriktākie pasaulē.

Saliekot visas šīs četras komponentes kopā, kļūst skaidrs, ka neviens Latvijas vai ES ražotājs nekad nevarēs konkurēt ar Ukrainas produkciju. Tāpēc mēs kā nozares asociācija esam ieņēmuši visai “skaļu” pozīciju un aicinām ierēdņus un politiķus mūs sadzirdēt. Ja šāds solis būtu apzināts un patiešām ir vēlme iznīcināt kādas lauksaimniecības apakšnozares, tad tas ir godīgi jāpasaka. Piemēram, putnu gaļas ražotāji vai olu ražotāji nav vajadzīgi, un mēs ievedīsim produkciju no trešajām valstīm, bet ražotājiem izmaksāsim kompensācijas, līdzīgi kā tas savulaik tika izdarīts cukura ražotājiem.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais