"Skulte LNG Terminal" mirst, bet savas prasības Latvijas valstij uztur spēkā

© Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Latvijas valdība otrdien noraidīja sašķidrinātās gāzes termināļa ierīkošanu “Skulte LNG Terminal” versijā, bet paturēja spēkā termināļa nepieciešamību. Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa vārdiem runājot, “Skulte LNG Terminal” izvirzījusi valstij “tādas prasības, ka sabiedrība nesaprastu šādu valdības pretimnākšanu”.

Kādas tad tās prasības bija un kas palicis pāri no vairākus gadus ilgajiem cīniņiem gan iestāžu kabinetos, gan Saulkrastu pludmalē, gan masu medijos? Par to saruna ar “Skulte LNG Terminal” vienīgo valdes locekli Uldi Salmiņu.

Tagad valdības pusē ir lemt un rīkoties tālāk, - sarunu sāka U. Salmiņš. - Dzirdot valdības un premjera retoriku, rodas pieņēmumi, ka valdībai varētu būt cits plāns termināļa būvei. Mūsu piedāvājums ir vienkāršs, tāds pats, kā visur citur pasaulē: lai no infrastruktūras būtu jēga, tā ir jālieto vietējiem gāzes patērētājiem. Konkrētajā gadījumā lietotājam jābūt valsts uzņēmumam “Latvenergo", kas nodrošina pusi no visas valsts patēriņa. Ja “Latvenergo” to darītu, tad nekādu citu valsts līdzdalību termināļa projekta realizācijā mēs neprasītu. Tajā paša laikā mēs neesam pret valsts uzņēmumu līdzdalību "Skulte LNG Terminal". Piemēram, Inčukalna gāzes krātuves saimnieks “Conexus Baltic Grid” varētu ienākt privātajā uzņēmumā ar valsts kapitālu un savām kompetencēm un darbiniekiem, kas terminālim vajadzīgi tajos brīžos, kad jāapkalpo pienākušais gāzvedējs.

Valdība un tās vadītājs Kariņa kungs piedāvā pretēju situācijas redzējumu: viņi no termināļa neatsakās un gaida, kad jūs vai kādi citi atnesīsiet labāku projekta izpildes plānu.

Ja “Latvenergo” turpmākos 10 gadus Skultes termināli neplāno izmantot, mēs citu piedāvājumu iesniegt nevaram. Mēs nesaprotam situāciju kopš tā brīža, kad vienā un tajā pašā laikā pagājušā gada septembrī Saeima uzdeva valdībai realizēt tieši Skultes termināļa projektu, bet valsts uzņēmums “Latvenergo” noslēdza līgumu uz desmit gadiem par dabasgāzes saņemšanu no Lietuvas caur Klaipēdas termināli. Mūsuprāt, šāda situācija ir absurda, tāda nebūtu iespējama nevienā valstī, kur tiek īstenota mērķtiecīga un valsts interesēs balstīta enerģētikas politika.

Jūs esat apgādājušies ar investoru, kas it kā esot starptautiskā mērogā liels un pazīstams. Vai nebūtu laiks arī viņam nākt klajā ar vēstījumu, ka Latvija dara kaut ko nepareizu?

Jā, investora vārdam piemīt svars. Pagaidām man nav atļaujas investoru nosaukt, bet iespējams, ka uz valdības otrdienas lēmumu publiska atbilde nāks arī no investora.

Līdz šim lielākais ārzemju investors enerģētikas nozarē, kam īpašumi Latvijā, ir “Vitol” Ventspils ostā: vai jūsējais atbilstu diviem, vai 0,5, vai 0,1 “Vitol”?

Aptuvenā attiecība starp mūsu investoru un “Vitol” būtu 1 pret 1.

Kas tad palika pāri no jūsu projekta kopš līguma noslēgšanas starp “Latvenergo” un lietuviešiem?

Skultes termināļa novietojums ir vistuvāk Inčukalna krātuvei, kādēļ tas arī būtu lētāks, salīdzinot ar kaimiņvalstu termināļiem. Tas ļautu piesaistīt terminālim kravas, kuras Inčukalnā glabātu ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu gāzes patērētāji.

Cik daudz šo kravu vajadzīgs, lai terminālis atmaksātos?

Mūsu aprēķini liecina, ka lai atpelnītu izmaksas, termināļa noslodzei jābūt vismaz astoņiem kuģiem gadā. Gan lietuvieši, gan somi ar šādu apjomu būtu lielos mīnusos. Mūsu projekts ir lētāks un ar astoņiem kuģiem pietiktu. “Latvenergo” vajag sešus kuģus gadā. Ja tie Skultei būtu, tad mēs viegli piesaistītu papildus trūkstošo apjomu, un nekādas garantijas neprasītu. Tomēr situācijā, kad “Latvenergo” uz 10 gadiem izvēlējies gāzi ievest caur Lietuvas termināli, Skulte nebūtu pietiekami noslogota, jo kaimiņvalstu patērētāji primāri izmantotu savus termināļus, nevis Skulti. Tas radītu zaudējumus termināļa attīstītājam, uz ko norādījām savā piedāvājumā valdībai, kādēļ termināļa izbūvei nepieciešamas garantijas.

Diezin vai Latvijas valsts uzņemsies uzturēt termināli, lai sniegtu papildu iespējas gāzes piegādēm caur Inčukalnu uz Lietuvu vai Somiju.

Ir iespējami trīs tālākie risinājuma veidi. Pirmais, ka “Latvenergo” lauž līgumu ar Klaipēdas termināli un apņemas turpmāk izmantot Latvijas termināli, tādējādi padarot tā ierīkošanu ekonomiski pamatotu bez valsts dotācijām. Līguma nosacījumi mums nav zināmi, bet standartprakse būtu soda naudu maksāšana, vai arī iespēja pārdot citam patērētājam gāzes saņemšanas tiesības Klaipēdas termināli. Otrs variants ir valsts termināļa būvēšana un uzturēšana, izmantojot valsts līdzekļus un iespējas. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas būtu pieņemams risinājums, kaut arī ļoti dārgs nodokļu maksātājiem. Trešais variants tāpat ir sabiedrībai patīkams un šķietami daudz lētāks. Tas nozīmē darīt to pašu, ko līdz šim. Tātad termināli nebūvēt nekur, bet turpināt meklēt tam labāko atrašanās vietu, izvērtēt variantus, apsvērt iespējas un rakstīt ziņojumus.

Darīt to pašu, ko iepriekš, bet darīt pilnīgi citā situācijā, kāda radusies līdz ar Klaipēdas termināļa atvēršanu Latvijai un jauna termināļa uzcelšanu Somijā.

Arī ar šādām iespējām saglabājas risks, ka atkārtosies pagājušā gada notikumi. Kad kļuva skaidrs, ka gāzes no Krievijas vairs nebūs, valdība uzdeva un finansēja divu gāzvedēju kravu iesūknēšanu Inčukalnā, maksājot tā brīža augsto cenu - vairāk, kā 250 miljonus eiro. Tagad tāds pats gāzes daudzums maksā tikai 100 miljonus eiro. Ar starpību no tikai viena šāda darījuma pietiktu Skultes termināļa uzcelšanai. Ja terminālis būtu jau bijis, tad Latvijai būtu drošība, ka tā saņems gāzi brīdī ar visizdevīgāko cenu, nevis tajā brīdī, kad kāds ārvalstu terminālis un gāzes vadu operators atvēlēs mums gāzes saņemšanas jaudas.

Par jau notikušo visi gudri un jau pārtērētos 150 miljonus eiro Latvijai neviens neatdos. Bet tieši tāpēc saprotama tagadējās valdības vēlme vēl pagaidīt un pagājuša gada rudens drudžainās kustības neatkārtot.

Vēl viens izskaidrojums Latvijas valdības nogaidīšanai varētu būt cerība, ka kaut kad tomēr atjaunosies Krievijas gāzes piegādes.

To pašu citiem vārdiem var izteikt ar nogaidīšanu līdz brīdim, kad Krievijai vai tās mantiniecēm nāksies ar dabas resursu eksportu segt savus kara noziegumus Ukrainā.

Iespējams. Tomēr valdībai būtu jāpilda likums par termināļa izbūvi, par kuras atcelšanu valdoša koalīcija nerunā.

Ja likums tiek izpildīts, tad cik lielas dotācijas terminālis prasīs?

Atbalsta apjoms pēc mūsu aprēķiniem būtu divi līdz pieci miljoni eiro gadā līdz brīdim, kad terminālis spēj piesaistīt astoņus vai vairāk kuģus gadā. Tas tūlīt prasa atrunu, ka nav iespējams nosaukt precīzas izmaksas ne termināļa būvei, ne tā vēlākai uzturēšanai pašreizējos apstākļos, kad visas cenas būtiski ceļas. Ar to mēs visu laiku sastopamies, kamēr termināļa būve tiek kavēta. Katrs kavējums nozīmē sadārdzinājumu neatkarīgi no tā, kurš galu galā realizēs termināļa būvi un apsaimniekošanu.

Vai valdība ir jums norādījusi, kas jums tagad jādara, ja jūs savu projektu neslēdzat?

Nē, nekādu kontaktu mums nav. Rakstiski iesniedzām informāciju, kādu valdība prasīja. Nekādas saruna nenotika ne ar "Skulte LNG Terminal", ne ar mūsu investoru. Mēģinājām to izskaidrot ar tehniskām grūtībām, kādas rada jaunās Klimata un enerģētikas ministrijas veidošana. Tagad gan šķiet, ka tas nav galvenais iemesls, kāpēc ar mums nerunā. Drīzāk valdība nezina, ko tā gribētu sasniegt ar šādām sarunām.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.

Svarīgākais