Ķīnas līdera, priekšsēdētāja Sji Dzjiņpina pompozā trīs dienu vizīte Maskavā raisīja visdažādākās prognozes jau ilgi pirms tās sākuma. Tagad, kad vizīte noslēgusies, tās vērtējuma diapazons nav kļuvis šaurāks. Vieni šo vizīti dēvē par imperatora Sji viesošanos Ķīnas ziemeļu vasaļvalstī pie vietvalža Pu, otri pauž bažas par divu diktatoru vairāk vai mazāk ciešu savienību pret tā dēvētajiem kolektīvajiem Rietumiem.
“Neatkarīgās” ieskatā viens no objektīvākajiem politiskajiem komentētājiem, orientālistiem/sinologiem ir Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju profesors Leons Taivāns. Viņa redzējums allaž balstīts ne tikai uz plašām zināšanām, bet arī oriģinālā, pamatplūsmas pieņēmumu nepiesārņotā uztverē. Tieši šī profesora neatkarīgā redzējuma dēļ “Neatkarīgā” aicināja viņu uz sarunu.
Pasaules politiskajā praksē sen nebija redzēts kaut kas tik pompozs - trīs dienu vizīte, tikšanās milzīgajās Kremļa zālēs, kur abi vadoņi iet viens otram pretī pa simtmetrīgiem paklājiem. Ņemot vērā aktīvo karadarbību Ukrainā, kā to visu vērtēt, un ko tas var nozīmēt pasaulei?
Vispirms jāatzīst, ka ir izmainījusies ģeopolitiskā situācija. To arī visi redz. Tā ir izmainījusies par sliktu Krievijai. Krievija ir izkritusi no bipolārā divu superlielvalstu modeļa. Palikusi ir tikai viena supervara - ASV. Šī Sji vizīte liecina, ka tagad Ķīna ieņems Krievijas vietu šajā bipolārajā pasaulē.
Par pašu Sji, jo šīs vizītes analīzi vajadzētu sākt ar viņu pašu. Nupat Sji, pārkāpjot Dena Sjaopina norādījumus un politisko mantojumu, trešo reizi ir uzurpējis Ķīnas priekšsēdētāja amatu un, kā daudzi novērotāji komentē, ir atkal ieviesis vienvaldību. Citi saka - imperators ir atgriezies.
Ķīniešu tradicionālā izpratne par lietu kārtību ir līdzīga kā citur Āzijā - viņi sevi sajūt kā esošu apkārt imperatoram. Apkārt valdniekam. Sji tagad ir Džungo jeb Vidusimpērijas leģitīms valdnieks. Viņš ir ne tikai augstākā politiskā figūra, bet arī augstākā morālā autoritāte. Ko tas nozīmē?
Eiropā ir pieņemts teikt - likuma vara pār cilvēku. Taču nekur Austrumos neesmu pamanījis, ka tur būtu likuma vara pār valdnieku. Likums vienmēr ir valdnieka atribūts, instruments. Valdnieks labāk zina, kā to likumu izmantot. Tagad Sji ir dabūjis, kā agrākos laikos teica, debesu mandātu un viņa uzdevums ir izplatīt pareizo lietu redzējumu, kas ietver arī zināmu morālo pozīciju. Tas nozīmē, ka viņš ir aicināts “ieviest kārtību” ne tikai šajā Džungo - Padebešu impērijā, bet arī visā apkārtējā pasaulē. Vidusimpērija ir pasaules centrs, un valdniekam jāskatās arī, kas notiek tās malās. Nevar no tām tā vienkārši norobežoties. Līdz ar to Sji pirmais brauciens ārpus Ķīnas pēc šī “debesu mandāta” iegūšanas parasto ķīniešu izjūtu līmenī liek domāt, ka viņu valdnieks dodas pasaulē ieviest kārtību. Nupat viņam izdevās samierināt šiītus ar sunnītiem - Irānu un Saūda Arābiju, ko visi piemin. Te arī parādās šī viņa “morālās autoritātes” loma, kas spēj “izkārtot lietas”. Nākamais solis būtu “izkārtot” Krievijas - Ukrainas lietu.
Šeit svarīgs ir arī šīs vizītes konteksts. Tas, kas notiek Ukrainā, mums liekas pasaules naba. Āzijai tā ir dziļa nomale. Eiropa ir kaut kur tur tālu prom. Kas tur notiek tajā Austrumeiropā starp tiem krieviem/slāviem, tas maz kuru interesē. Trešo pasauli vairāk uztrauc tas, ka ir sabremzējušās pārtikas piegādes no Krievijas un Ukrainas. Visiem vēl atmiņā 2011. gada “Arābu pavasaris”, kura izraisīšanā lielu lomu spēlēja neraža Krievijā 2010. gadā, graudu deficīts un straujš maizes cenu kāpums Tuvajos Austrumos.
Ja pie mums viss centrējas uz pašu kara uzsākšanas un robežu pārkāpšanas faktu, tad Ķīnā tā neskaitās īpaši svarīga lieta. Likumi, starptautiskās tiesības nav prioritāras. Piemēram, Dienvidķīnas jūras kuģošanas tiesību jautājums. Amerikāņi saka: ir starptautiskie kuģošanas likumi, kuri visiem jāievēro. Ķīna atbild: tie mums nav saistoši. Kartē stāv rakstīts - Dienvidķīnas jūra. Jūs dzirdat? Dien-vid-ķīnas jūra. Tas nozīmē, ka tā ir Ķīnas jūra, nevis kaut kādi starptautiskie ūdeņi. Atvainojiet, piedodiet un ejiet bekot ar visiem saviem likumiem.
Ķīnas izpratnē valdnieks pats ir tiesīgs sākt karu, ja viņš kā morāla autoritāte to atzīst par nepieciešamu. Ja tam ir morāls pamats. Tā kā Putina galms ir veidots pēc izteikti aziātiskiem paraugiem, tad šim karam nemitīgi tiek pievilkti klāt morālie pamatojumi. Jau gadiem tiek skandēts par “tradicionālajām vērtībām”, “sapuvušajiem Rietumiem”, īpašo “krievu dvēseli”, baznīcu un citām it kā garīgām lietām. Vienlaikus tiek raidīts signāls trešajai pasaulei - Āzijai un Āfrikai - ka cīņa notiek nevis teritorijas vai kādu materiālo interešu dēļ, bet gan par morālām vērtībām. Tādā gadījumā “morālajai autoritātei” (Putinam) ir tiesības sākt karu. No mūsu skatu punkta var likties - kāda gan morālā autoritāte var būt šis kara noziedznieks - bet jāsaprot, ka no cita skatu punkta tā bilde var izskatīties pavisam citāda, tāpēc citur pasaulē atbalsts Ukrainai nav tik nepārprotams kā pie mums.
Jūs pieminējāt Ķīnas izšķirošo lomu Irānas un Saūda Arābijas samierināšanā, un šis piemērs bieži tiek piesaukts kā atdarināšanas cienīgs paraugs Krievijas - Ukrainas samierināšanai. Taču nevajadzētu aizmirst, ka pirms diplomātisko attiecību atjaunošanas starp abām šīm Tuvo Austrumu valstīm notika ilgs, ļoti intensīvs diplomātiskais darbs, kurā Ķīna aktīvi piedalījās, iesaistoties visaugstākā līmeņa amatpersonām. Ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski Sji ne tikai nekad nav ticies, bet nav pat runājis pa telefonu. Pirms Sji vizītes Maskavā “Financial Times” publicēja it kā no Pekinas nākošas runas par iespējamu Sji vizīti Kijivā uzreiz pēc Maskavas, pēc tam tas viss noreducējās uz videokonferenci, bet tagad nav pat runas par vienkāršu telefona zvanu. Tāda dīvaina miera “izkārtošana”.
Ja reiz karš ir sācies, tad tas kaut kādā veidā ir jāizbeidz. Sji šim izkārtojumam piedāvā savu 12 punktu “miera plānu”. ASV un Eiropas eksperti uz šo “miera plānu” raugās skeptiski, norādot, ka tas nav funkcionāls. Tas neesot pieņemams Ukrainai, kura neesot gatava atdot kaut kvadrātcentimetru savas zemes. Līdz ar to nekādas sarunas nav iespējamas, pirms Krievija ar savu armiju neizvācas no Ukrainas. Tā kā Krievija savu armiju no Ukrainas nav gatava izvākt, tad sanāk, ka šis miera plāns nav derīgs.
No austrumnieku viedokļa tas tā nav, jo šis plāns ir uzbūvēts uz gandrīz vai sakrāliem principiem, kurus Sji Dzjiņpins atkārtoja savas vizītes pirmās dienas sarunā ar Putinu. Viņš uzsvēra, ka Ķīna ir gatava būt par pasaules kārtības sargu. Nevis par policistu, kā amerikāņi, bet par sargu. Sargs tādā nozīmē, ka viņš arī pārrauga un funkcionāli visu “izkārto” kā tēvs ģimenē, nevis kā policists ar pistoli pie jostas. Tiek pieminēta ANO, un interesanti, ka ANO tiek uztverta kā instruments Sji rokās. Nav tā, ka ANO būtu augstāka par viņu. Nē. Tas ir viņa instruments. Viņš ir Drošības padomē, un jāsaprot, ka, kā viņš teiks, tā būs. Tādā nozīmē viņš ir saimnieks, kurš var ieviest mieru un kārtību.
Tā varbūt uz pasauli, uz ANO, uz Sji Dzjiņpina “miera plānu” skatās ķīnieši, bet pasaulē jau viss nenotiek pēc ķīniešu prāta. Lai kā viņiem pašiem to gribētos.
Te jāņem vērā divas lietas. Viena lieta ir tā pasaules bilde, kādu ķīnieši redz, ar to viņu kārtību, bet otra - tas pragmatiskais mehānisms, kā to izdarīt. Kā panākt šo miera izkārtojumu. Vienā gadījumā ir ideoloģisks vai filozofisks redzējums, bet otrā praktiskā īstenošana. Tā īstenošanas mehānika ir vispirms sevi pieteikt kā problēmas risinātāju. Šī pieteikšana notika ar šo 12 punktu plānu, kas lielā mērā atgādina 1955. gada Bandungas nepievienojušos valstu pirmās konferences 10 principus. No tehniskā viedokļa nekas konkrēti nav pateikts. Pirmajā tikšanās reizē Putins tikai atzīmēja, ka viņi (Krievija) esot ar plānu uzmanīgi iepazinušies un atsevišķi punkti esot atbalstāmi. Kopējā komunikē atzīmēts, ka šis plāns ir pārrunāts. Tāds ir formulējums. Ko tas nozīmē?
Triviāli runājot, ir izmesta makšķere, un tālāk jau skatīsies, kā tas plāns varētu darboties. Tur ir daudz dažādu variantu, kuri pirmajā brīdī var šķist visai neparasti, bet kā platforma, no kuras atsperties, varētu izrādīties noderīgi. Atcerēsimies, ka kara pirmajā mēnesī, piemēram, parādījās ideja, ka Krimu uz vairākiem gadiem varētu paņemt savā aizgādnībā Turcija. Joprojām laiku pa laikam izskan idejas par ANO miera spēku izvietošanu “strīdīgajās” teritorijās uz “sarunu” un “diplomātisko manevru” laiku. Nav izslēgts, ka arī Ķīna varētu uzņemties patronāžu pār šīm teritorijām. No Ķīnas skatu punkta galvenais ir iesākt šos variantus apspēlēt, atsakoties no idejas, ka visu izšķirs notiekošais kaujas laukā.
Vairāk gan izskatās, ka Ķīna nespēj uztvert Ukrainu kā līdzvērtīgu sarunu subjektu. Nupat klausījos “TV Doždj” interviju ar kādu Ķīnas universitātes profesoru, kurš faktiski atkārtoja Putina naratīvu - Ukrainā notiekot karš pret Rietumiem, vai pat vēl šaurāk - pret ASV, un Ukraina nav atsevišķs spēlētājs. Tā esot tikai ASV piekabe.
Tam, ka Ķīnā populārs ir šāds redzējums, es pilnīgi piekrītu. Ķīna kā milzīgs zilonis tur tos “sīkos zvēriņus” apakšā neredz. Vai negrib redzēt. Tas arī atspoguļojas jautājumā par robežām, par armijas izvešanu un robežu neaizskaramību.
Visa krievu antiputiniskā mediju vide burtiski sacenšas, kurš sulīgāk paņirgāsies par jauno Sji vasali vai pat pakalpiņu Putinu.
Uzskatīt, ka Sji visādi būtu savu kundziskumu izrādījis, bet Putins demonstrējis vai nejauši izpaudis savu sulainiskumu, īsti nevar. Ir sena Ķīnas diplomātiskā tradīcija vēl kopš 13. gadsimta izturēties pret vasaļiem ar uzsvērtu augstsirdību un devību. Ja kāds vasalis ieradās pie imperatora ar dāvanām, tad mājās viņš brauca ar vairākkārt vērtīgākām atbildes dāvanām. Tādā veidā imperators parādīja ne tikai cieņu, bet arī savu varenību. Ķīniešu tradīcijā kundziskais pārākums tiek izrādīts nevis ar citu nonievāšanu, pazemošanu, bet gluži otrādi, apliecinot cieņu sarunu biedra augstajam stāvoklim, izsakot dažādus komplimentus, demonstrējot savu dāsnumu un vēlību. Tādējādi it kā liekot saprast - tu esi ļoti augstu stāvošs, bet es esmu vēl augstāks.
To mēs šīs vizītes laikā labi redzējām, tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, kurš tur ir lielāks un kurš mazāks. Tas nekādas šaubas nerada.
Skaidrs, ka diplomātiskās etiķetes ziņā Sji nelika Putinam svārku stērbeli bučot. Bet praktiskajā ziņā?
Jau teicu, ka Krievijai ģeopolitiskā situācija nav labvēlīga, bet arī Ķīna nav spīdošā pozīcijā. Ķīna šobrīd ir viena. Te man jāatkārto vecā mantra, ka 18. gadsimtā pasaules centrs bija Vidusjūra, 19. un 20 gadsimtā tas bija Atlantijas okeāns, bet 21. gadsimtā pasaules centrs pārvietojas uz Kluso un Indijas okeānu. Pasaule, kas lūkojas nākamībā, skatās uz austrumiem. Ko viņa tur redz? ASV, kas nav Ķīnai draudzīgas. Japānu, kas baidās no Ķīnas un tāpēc pilnībā integrējusies Rietumu pasaulē. Indiju, kas arī nav draugs un min uz papēžiem. Operacionāls sabiedrotais ir Pakistāna, kas patiesībā arī nav Ķīnai draudzīga, bet ir spiesta draudzēties. Neviena īsta drauga nav, bet jāstāv pretī plašai opozīcijai. Turklāt tagad veidojas Klusā okeāna NATO - AUKUS militārais bloks ar visām tām zemūdenēm un raķetēm.
Tāpēc Krievija šajā brīdī ir ārkārtīgi svarīgs Ķīnas sabiedrotais. Bieži dzirdama doma, ka, ja Ukraina uzvarēs, Krievija tiks sadalīta un Ķīna varēs paņemt plašus Sibīrijas apgabalus. Nedomāju, ka Ķīnai ir šādi plāni vai pat pretenzijas. Ķīnai svarīgāk ir sabiedrotā esamība. Varbūt ne pārāk stipra, vājāka par Ķīnu, bet tomēr vērā ņemama. Tāda ir Krievija, kura varētu būt Ķīnai ļoti noderīga aizmugure.
Jau pirms Sji vizītes rakstīju par bažām, ka šo divu diktatoru pārrunas Kremlī varētu būt slikts signāls Ukrainai. Šobrīd izskatās, ka šīs bažas piepildās.
Pilnīgi piekrītu. Vēl vairāk. Esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka viņi ir vienojušies arī par ieroču piegādēm. Kā tas tiks izdarīts, tas ir tehnisks jautājums. Skaidrs, ka ne tieši, bet to var izdarīt caur Ziemeļkoreju, Irānu, vairākiem starpniekiem. Ķīnai ir ļoti cieši ekonomiskie sakari arī ar Taivānu, Singapūru, Malaiziju, kuras ir ārpus aizdomām. Politiskās domstarpības ir viena lieta, bet bizness cita. Līdz ar to arī caur šīm valstīm varētu iet ieroču un munīcijas tranzīts. Vai vismaz komplektējošās detaļas, elektronika un pelēkais imports. Man par to nekādu ilūziju nav. Tā ir Ukrainai slikta ziņa.
Saprotu, ka tā ir vistīrākā zīlēšana kafijas biezumos, bet tomēr jautāšu - kad un ar ko beigsies šis šausmīgais karš?
Mēs esam stipri ideoloģizējušies. Ar to saprotu, ka lielā mērā zaudējuši spēju objektīvi, bezkaislīgi vērtēt situāciju. Mums šķiet, ka Ukrainas uzvara ir tepat aiz stūra, Putins būs sasists, pekas zibēs, kad viņš bēgs, un viss būs, kā mums gribētos. Baidos, ka tā var arī nebūt. Ja nenotiek nekas neparedzēts un karš turpinās tādā pašā dinamikā kā šodien, tad tas viss izskatās pēc “ļoti gara stāsta”.
Ukraiņi var būt ļoti varonīgi, spējīgi militārā ziņā. To viņiem nevar atņemt. To zinu pats, jo esmu kopā ar ukraiņiem dienējis. Viņiem ir nags uz karošanu, bet... Krievija ir resursiem nesalīdzināmi bagātāka. Ilga kara laikā Ukrainas resursi var tikt izsmelti. Krievijas resursi nebūs izsmelti. Tāpat jāatzīmē pārsteidzoši vājais Rietumu militārais arsenāls. No vienas puses ir šī nevēlēšanās kaut ko dot, bet no otras puses - nevarēšana dot. Izrādās, ka ne tikai Krievijā liela daļa militārās tehnikas ir kaujas spējīga tikai uz papīra, bet tas pats ir NATO poligonos.
Visbeidzot pats nopietnākais. Kā Ukraina var uzvarēt karā, ja tai nav tiesību apšaudīt Krievijas militāros objektus Krievijas teritorijā? Ar tādiem nosacījumiem, ar tik ļoti sapītām kājām, viņi nevar uzvarēt pēc definīcijas. Saku to kā vecs zaldāts. Viņiem būtu jāsit pa Krievijas aizmuguri, bet, ja viņiem nav ieroču, nav tiesību to darīt, tad kā uzvarēt? Tad nekā. Ukraina pagaidām tikai atkaujas.
Šajā situācijā man arvien vairāk sāk likties, ka jāsāk domāt par iespējamo “neizšķirtu”. Kara beigas ar neizšķirtu rezultātu. Vai par karu, kurš var vilkties kā latents karš gadu gadiem. Arī tas ir iespējams, un varbūt pat vairāk iespējams nekā spējš ģenerāluzbrukums, kura rezultātā viss atrisināsies. Bet vienlaikus piekritīšu, ka tā tomēr lielā mērā ir zīlēšana kafijas biezumos, jo karā visādi var gadīties un neko droši paredzēt nevar. Cerēsim uz to labāko. Piemēram, ka Putinu gāzīs savējie.
