Mārtiņš Kazāks: Ja komercbankas neaktivizē kreditēšanu, tad jāmeklē jauns tirgus spēlētājs ārpusē

© F64

Par komercbanku nevēlēšanos uzņemties risku izsniegt Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem pieejamus kredītus, iespējamajiem risinājumiem konkurences audzēšanai banku sektorā, ārkārtas nodokli bankām, ģeopolitisko risku ietekmi, kā arī valsts nevēlēšanos un nespēju tieši ietekmēt banku darbību vai iesaistīties banku tirgū “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Bankas (LB) prezidentu Mārtiņu Kazāku.

Šobrīd politiskajā darba kārtībā ir jautājums par iespējamo komercbanku peļņas aplikšanu ar ārkārtas maksājumu (windfall tax), jo bankas pērn ir guvušas un šogad turpina gūt nesamērīgi lielu peļņu, pateicoties Eiropas Centrālās bankas (ECB) bāzes procentu likmju celšanai. Vai, jūsuprāt, šāds nodoklis būtu lietderīgs?

Es domāju, ka šobrīd nē. Manuprāt, būtiskāka par komercbanku finanšu rādītājiem ir to iesaiste un devums ekonomikas attīstībā, pamatā - caur kreditēšanas kanālu, kas ir viens no svarīgākajiem investīciju avotiem tautsaimniecībā. Pirms 2009.-2009. gada krīzes kreditēšana bija pārspīlēta un ar nepietiekamu risku izvērtējumu, taču nu jau vairāk nekā 10 gadus esam ieslīdējuši hroniskā kreditēšanas mazspējā. Ja salīdzinām Latviju ar citām ES dalībvalstīm, tad redzam, ka Latvijā izsniegto kredītu īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu ir tikai 28%, kamēr eirozonā vidēji tas ir tuvu 90%. Kāpēc kreditēšana ir svarīga? Tā veido nozīmīgu daļu no uzņēmēju piesaistītā finansējuma investīcijām, attīstībai, jaunu produktu izstrādei un tirgu iekarošanai. Tas ceļ ražīgumu, ļauj uzlabot ienākumus.

Taču skaidrs, ka papildu nodoklis šo problēmu nerisinās, drīzāk tas var radīt jaunus sarežģījumus.

Otra problēma ir tā, ka ECB procentu likmju paaugstināšanas politika ir ļoti strauji atspoguļojusies banku kredītu procentu likmju pieaugumā, bet depozītu procentu likmes no tā stipri atpaliek. Taču es teiktu, ka šajā ziņā jau ir manāmas pirmās bezdelīgas, kas liecina, ka bankas savu rīcību ir sākušas pārdomāt. Pagaidām nedaudz, bet depozītu procentu likmes ir sākušas pieaugt.

Tiešām ceru, ka esošo situāciju, ko es varētu dēvēt par sava veida sastingumu, mums izdosies atrisināt. Taču, protams, ja ilgstoši nekas nemainās, varbūt arī jāsāk domāt par kaut kāda veida papildu maksājumu bankām.

Vai tādā gadījumā ārkārtas nodoklis politiķu un arī Latvijas Bankas retorikā būtu uzskatāms tikai par tādu kā biedēkli, lai piespiestu bankas “labāk uzvesties”?

Nē, es to nesauktu par biedēkli. Mums ar komercbankām ir izveidojies labs dialogs, un es patiešām ceru uz to pretimnākšanu un objektīvāku risku izvērtēšanu. Domāju, ka tās šobrīd šajā ziņā ir pārlieku piesardzīgas. Galu galā, kreditēšanas tirgus atdzīvošanās un līdz ar to arī Latvijas tautsaimniecības izaugsme ir visu, arī banku, interesēs.

Vai valstij no savas puses ir kādas citas iespējas ietekmēt komercbankas, lai tās pamudinātu, piemēram, atteikties no savas, kā jūs sakāt, pārlieku piesardzīgās kreditēšanas politikas?

Jā, un ne tikai valstij. Kreditēšanas tirgū ir iesaistīti visi, kas tajā piedalās. Sākot, piemēram, ar uzņēmējiem. Ja tie tik ļoti nedzīvotos ēnu ekonomikā, bet uzrādītu savus patiesos finanšu rādītājus, tas ļautu bankām objektīvāk novērtēt riskus. Ja kāds pasaka, ka, lūk, man tur kaut kādi ienākumi ir noslēpti, es domāju, ka bankas uz to nepaļausies. Jo, tiklīdz būs krīze, tādi resursi vairs nebūs pieejami, ko mēs labi redzējām 2008. gadā.

Līdz ar to uzņēmumu pusē ir gan ēnu ekonomikas mazināšana, gan lielākas ambīcijas. Jo, ja uzņēmumi negribēs ņemt kredītus, tad jau bankām nebūs kam šos kredītus izsniegt.

Arī iedzīvotāju pusē ir savi uzdevumi kreditēšanas iekustināšanai. Un, protams arī valsts pusē. Ir virkne segmentu, kas Latvijā ir ļoti nīkulīgi attīstījušies tikai tāpēc, ka varbūt regulējums ir pārāk ierobežojošs. Arī LB ir lietas, kas darāmas. Mēs esam skatījušies, ko varētu vēl uzlabot šajā jomā, un viena no tādām lietām ir regulējums. Mēs redzam, ka atsevišķās jomās to var padarīt vienkāršāku. Jo sistēmiski Latvijas ekonomika ir daudz labākā situācijā, nekā tā bija, piemēram, pirms desmit gadiem.

Darāmie darbi šeit ir daudziem. Un nevajag paļauties, ka viens izdarīs un viss notiks. Bet bez komercbankām šis mērķis nav sasniedzams. Līdz ar to komercbanku iesaistīšanās ir kritiski svarīga.

Vai valstij nevajadzētu veicināt kreditēšanu un labvēlīgākus banku pakalpojumu nosacījumus Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmējiem, radot komercbankām konkurenci no savas puses? Paplašinot “Altum” pilnvaras vai izveidojot valsts kredītbanku.

Es domāju, ka valsts bankas izveidošana nebūtu tas labākais risinājums. Tam ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir pārvaldības kvalitāte. Ja mēs paraugāmies uz Latvijas iepriekšējo pieredzi šajā jomā, tā diemžēl nav bijusi īpaši veiksmīga. Kaut vai Hipotēku un zemes bankas piemērs, kur risku pārvaldība bija vāja un banku nācās glābt par nodokļu maksātāju naudu.

Otra lieta - komercbanku sektoram jau ir nepieciešamā jauda un resursi - gan kapitāls, gan infrastruktūra. Radīt kaut ko no jauna nozīmētu šo procesu sadārdzināt. Mums valsts ietvaros jau ir resurss, ar ko strādāt, kas vienkārši netiek pilnvērtīgi izmantots. Tas būtu lētākais un pārdomātākais risinājums.

Runājot par “Altum” - tā, protams, ir svarīga finanšu institūcija, kas nosedz tirgus nepilnības. Bet “Altum” nav pilnvērtīga komercbanka, un tāda tā nekad nav bijis iecerēta. Protams, “Altum” ir daudzi elementi, ko mēs varbūt varam aktīvāk izmantot. Bet veidot jaunu komercbanku un pēc tam mocīties ar pārvaldības lietām, atlikt naudu kapitālam... Ja tas viss jau ir, kamdēļ?

Taču, ja vadošās komercbankas savā risku uztverē tiešām turpina būt pārlieku piesardzīgas, ir divi risinājumi. Viens no tiem ir mazās bankas. Šis segments Latvijā ir ļoti svarīgs. Agrāk šīs bankas bija vairāk orientētas uz naudas plūsmu no austrumiem uz rietumiem apkalpošanu, bet šobrīd šis bizness ir beidzies. Un tagad šīm mazajām bankām ir jāmeklē jauns biznesa modelis. Mēs jau esam redzējuši zināmu konsolidācijas aizsākšanos starp mazajām bankām. Šim procesam mēs no Latvijas Bankas puses pievērsīsim lielu uzmanību, jo, šīm bankām kļūstot spēcīgākām un jaudīgākām, to loma ekonomikas finansēšanā tikai un vienīgi pieaugs. Un, ja gadījumā mēs konstatējam, ka jau ar esošajām bankām mums nepietiek pilnvērtīgas konkurences nodrošināšanai, vēl viena iespēja ir meklēt jaunu spēcīgu tirgus dalībnieku ārpusē.

Vai jau ir kādas konkrētas idejas šajā jautājumā?

Pirmkārt, skaidrs, ka tam būtu jāienāk tirgū visas Baltijas mērogā, jo Latvijas tirgus par sevi ir diezgan mazs. Un, tā kā līdzīgas problēmas kā Latvijā ir arī, piemēram, Lietuvā - finansējums ir dārgs un tā apjoms ir neliels - tad jauns reģionāls tirgus spēlētājs ir viena no izvēlēm.

Kā šo jauno spēlētāju piesaistīt?

Tas ir tas grūtākais uzdevums. Mēs jau iepriekš esam mēģinājuši pie tā strādāt. Proti, gan uzrunājot atsevišķus tirgus dalībniekus, gan mēģinot uztaustīt interesi - varbūt kādam tā jau ir. Bet diemžēl kovids, pēc tam ģeopolitiskā situācija, karš Ukrainā, noveda pie tā, ka visi tagad citādi raugās uz potenciālajiem riskiem. Tas, protams, mums nav nācis par labu. Bet es domāju, ka, šiem riskiem pamazām nomierinoties, nudien nevajag ignorēt jauna tirgus dalībnieka piesaistes iespēju. Varbūt tomēr atrodas spēcīgi tirgus spēlētāji, kas grib ienākt Latvijā un Baltijā. Jāņem vērā, ka virkne ļoti lielu banku šobrīd ir izgājušas no Krievijas tirgus un, iespējams, tām ir interese par Baltijas tirgu.

Jūs publiski esat pievērsis uzmanību no ekonomiskās loģikas viedokļa šobrīd neizskaidrojami augstajai Latvijas valsts obligāciju cenai. Acīmredzot investori, izvērtējot Latvijas izlaisto valsts parādzīmju riskus, ir ņēmuši vērā arī būtisku ģeopolitisko faktoru, proti, Krievijas draudus. Vai komercbanku sektorā vērojamo kreditēšanas piesardzību arī nevar skaidrot ar šo pašu faktoru? Varbūt tās nekreditē, jo nav pārliecinātas par Latvijas drošību?

Tas varētu būt viens no elementiem to piesardzīgajā attieksmē. Tajā pašā laikā komercbankas, esot šeit uz vietas, labi redz patieso situāciju. Vietējām bankām situācija ir daudz pārredzamāka un labāk saprotama nekā finanšu spēlētājiem, kuri sēž kaut kur globusa otrā pusē.

Otra lieta - mēs ar komercbankām pārrunājam šos jautājumus, un tās uzsver, ka šādus riskus neuzskata par problēmu. Tās šos riskus neuzskata par reālistiskiem, jo mēs esam daļa no NATO. Viņi šo NATO garantēto drošību uztver tieši tāpat kā mēs. Savukārt runājot par globālajiem finanšu tirgiem - ja tie [ECB prezidenta Mario] Dragi bazuku [naudas drukāšanas politiku] 2012. gadā uztvēra tieši tā, kā viņš to pamatoja - ka darīs visu iespējamo eirozonas glābšanai - tad šobrīd finanšu tirgi NATO garantijas pilnībā savos risku aprēķinos vēl nav iecenojuši.

Līdz ar to ģeopolitiskie riski, kā tos uztver investori, sarežģī esošo situāciju. Bet vietējie banku sektora spēlētāji šo situāciju pārzina un to neuztver pārspīlēti.

Visas lielākās Latvijas komercbankas šobrīd pieder ārzemju - skandināvu un amerikāņu - īpašniekiem, kuri lielāko pelņas daļu - 60% līdz 85% - izved no Latvijas dividenžu veidā, izņemot banku “Citadele”. Vai šī prakse ir pieņemama?

Banku sektoram ir jābūt pelnošam, tā ir ļoti svarīga lieta. Ja banku sektors nav pelnošs, tad tas nav stabils un noturīgs pret krīzēm. Lai gan es negribu atsaukties uz konkrētu finanšu institūciju, bet tomēr - es domāju, ka “Credit Suisse” galvenā problēma bija tā, ka bankas bizness nebija pelnošs, turklāt jau ilgstoši.

Spēcīgs, labi pelnošs finanšu sektors ekonomikai ir ļoti būtisks, jo tad tas ir noturīgs pret krīzēm un spēj palīdzēt ekonomikai attīstīties. Es šobrīd Latvijā redzu galveno problēmu tajā, ka finanšu sektors ir bijis ļoti, ļoti piesardzīgs attiecībā uz riskiem un joprojām svaigā atmiņā tur 2008. gada krīzi. Lai gan šo padsmit gadu laikā Latvijas ekonomika kvalitatīvi ir kļuvusi daudz spēcīgāka un noturīgāka pret krīzēm. Šī attieksme būtu jāpamaina, kas finanšu sektoram ļautu drošāk raudzīties nākotnē.

Savukārt runājot par peļņas izvešanu, skaidrs, ka akcionāriem ir jāsaņem šī peļņa. Ja finanšu rezultāti ir atbilstoši, daļa peļņas ir jāizmaksā dividendēs. Un kaut kādus ierobežojumus, cik šī daļa drīkst būt liela, es domāju, nedz ir iespējams, nedz vajag ieviest.

Es domāju, ka fokuss būtu jāpamaina uz to, cik lielu pienesumu Latvijas ekonomikai bankas dod - vai tās grib apkalpot tikai ļoti drošu segmentu, vai arī tomēr uzņemties zināmu risku. Taču, protams, šeit jautājums ir ne tikai banku pusē. Ja klienti savus ienākumus turpinās nobēdzināt, tad aizdevējs arī būs ļoti piesardzīgs.

Bet, manuprāt, finanšu sektors nevar gaidīt, kad ēnu ekonomikas Latvijā vispār vairs nebūs, un tad nu mēs atsāksim jaudīgu kreditēšanu. Pirmkārt, pasaulē nav neviena valsts bez ēnu ekonomikas, otrkārt, abiem procesiem ir jānotiek paralēli. Bet gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka dzīvot ēnu ekonomikā nudien nav normāli. Ja uzņēmums pēc atskaitēm gadu no gada dzīvo ar zaudējumiem un negatīvu kapitālu - kā gan jūs varat šādā situācijā cerēt saņemt kredītu? Tas nozīmē, ka krīzes situācijā visi zaudējumi tiek bankai.

Sapņot nevajag, naudu neviens nekad pakaļ nemetīs, bet situācija ar kreditēšanu Latvijā viennozīmīgi varētu būt labāka.

Gan jūs, gan daži politiķi ir izteikušies, ka ārkārtas nodokļa jeb solidaritātes maksas piemērošana komercbankām varētu notikt tad, ja tās savu uzvedību nemaina. Vai, jūsuprāt, ir iespējams likumā iestrādāt parametrus, pēc kuriem tad varētu vadīties - pārkāpjot tādu un tādu līniju, konkrētu peļņas attiecību pret izsniegtajiem kredītiem vai tamlīdzīgi, šis nodoklis tiek iedarbināts?

Manuprāt, konkrētus parametrus šeit nedz var, nedz vajag iestrādāt. To nedrīkst darīt divu iemeslu dēļ. Pirmais - banku sektorā ļoti svarīga ir konkurence. Ja kādas lietas tiek regulētas, tas var šo konkurenci ierobežot, kas nudien nav labi. Otra lieta - bankas savu biznesu detaļu līmenī vienmēr zina labāk nekā kāds no malas. Banku akcionāri savu riska apetīti vienmēr var noteikt tādu, kāda tiem liekas atbilstoša tirgus situācijai. Līdz ar to pateikt, ka visiem jādara tieši tā - mēs tādā veidā nesasniegsim potenciāli labāko rezultātu. Tāpēc mums varbūt labāk šeit būtu paļauties uz konkurenci. Iepriekšējo gadu stāstu ekonomistu valodā mēs drīzāk varētu raksturot kā “sliktu līdzsvaru”, kur bankas ir labi pelnošas, bet izsniegto kredītu apmērs ir ļoti neliels.

Bet te runa nav tikai par bankām vien, jo tās nebūt nav vienīgais potenciālais investīciju avots. Mēs no LB puses kā būtisku problēmu esam identificējuši finanšu tirgu kā tādu attīstību Latvijā. Fondu birža, cita veida finansējums - visa tā Latvijā arī pietrūkst. Ja mēs skatāmies uz fondu biržas kapitalizāciju, Latvijā tā ir starp 2% un 3%. Igaunijā, Lietuvā tie ir 9-10%, nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm. Nedrīkst būt tāda situācija, ka vienīgais avots, kur dabūt naudu, ir bankas. Jo bankas tomēr kreditē konkrētu uzņēmumu segmentu. Tirgū ir jābūt gan fondu biržai, gan uzņēmumu obligāciju un akciju izlaišanai, gan dažādiem riska kapitāla fondiem, kuru loma Latvijā varētu būt krietni lielāka.

Finanšu sektors, skatoties uz Latvijas ekonomikas kopējo attīstības pakāpi, savā lielumā ir kaut kur aizķēries. Salīdzinot ar standarta ES ekonomiku, pie mums finanšu sektora loma ir ļoti, ļoti maza. Mums šajā brīdī laiva jau ir tik liela, ka ar tai piekabināto mazo motoriņu tai pietrūkst jaudas. Mums vajag lielāku motoru, lielāku jaudu.

Bet tomēr, jūsuprāt, valdībai un LB nav metožu, kā panākt lielāku banku atsaucību šī motora jaudas palielināšanai?

Tiešā veidā nav. Mēs varam radīt labvēlīgu vidi un izskaidrot, kā tas ir un ka plašāka kreditēšana nāktu arī bankām par labu. Bet, protams, lēmumus par kreditēšanu pieņem katra banka individuāli. Ir jāsaprot, ka ar administratīvām metodēm te daudz ko panākt nevar.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.