Joprojām jauna, vienmēr stilīga un tālredzīga – tā var raksturot Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktori Ievu Tarandu, kura Skolotāju dienā organizē zibakciju, lai atgādinātu sabiedrībai, ka ikviens skolotājs “ir jāatbalsta, jo viņš ir cilvēks, kas uzticīgi pilda savas valsts prāta un dvēseles uzlikto darbu”. Kādi šodien ir skolēni? Kā viņiem par daudz, bet kā pietrūkst? Par to un daudz ko citu – saruna ar Ievu Tarandu. Lai gaiša gandarījuma pilna Skolotāju diena!
Kā šodien jūtas skolotāji?
Šodien mums ir svētki (saruna notika piektdien, 4. oktobrī - E.V.), skolēni gatavo kūkas, mums būs kopīga pasēdēšana. Tā mums sena tradīcija. Mēs šodien jūtamies lieliski, ar skolotājiem viss ir kārtībā. Tikai ar valdību kaut kas nav kārtībā.
Tas jau sen zināms. Kaut arī par to rakstām ik dienu, nekas nemainās. Bet parunāsim par skolēniem. Kādi tie tagad ir? Es skolā strādāju pirms ļoti daudziem gadiem, pieņemu, ka skolēni tagad ir citādi.
Jā, viņi ir citādi, bet viņi nav sliktāki. Skolēni liek mācīties mums, skolotājiem, pieaugušajiem. Nekas nav labāks par to, kad tu redzi: tavs skolēns, tavs bērns pāraug tevi. Bērni tagad ir viedāki, kaut arī fiziski daudzi no viņiem ir vājāki, jo viņiem viss ir, un tā ir ēnas puse. Un tomēr mums jāmācās turēt viņiem līdzi, viņi mūs, pieaugušos, uztur tonusā. Mūsu bērni tehnoloģijās ir lieli malači.
Jaunās tehnoloģijas, gadžeti… Vai tas viss netraucē bērniem attīstīties fiziski?
Noteikti traucē. Tā, piemēram, mēs dodamies ekskursijā. Pirms divdesmit gadiem, kad kopā ar savu audzināmo klasi devos ekskursijā, bērni mierīgi varēja noiet desmit kilometrus bez apstāšanās. Tagad ir tā, ka jau pēc otrā kilometra iestājas sagurums…
Un vēl arī tas, ka tiek izdomātas dažādas diagnozes. Nav runa par bērniem, kuriem ir medicīniski apstiprināta diagnoze, tā ir cita lieta. Bet daudzi vecāki pastiprināti auklējas ar saviem bērniem, nevajadzīgi dramatizējot viņu veselības stāvokli. Labi, ka vairums bērnu ir intelektuāli attīstīti, taču nedrīkst aizmirst arī par fizisko attīstību. Un tā ir realitāte.
Labi, ka tagad skolās ir valsts aizsardzības mācība, ir pasākums - trīs dienas dzīvo mežā bez mobilajiem telefoniem, un tad pavisam citi cilvēki iznāk no tā meža.
Esmu runājusi ar bruņoto spēku cilvēkiem, kuri teic, ka ļoti daudzi jaunieši tiek izbrāķēti tieši fizisko (ne)spēju dēļ.
Jā, tā ir patiesība. Biju ļoti laimīga, ka mums bija seši puiši, kuri vasarā aizgāja uz 21 dienu garu nometni, ko rīkoja Zemessardze. Neizbrāķēja nevienu! Viņi man sūtīja bildes no šīs nometnes, bija lepni par saviem panākumiem.
Kā jūsu skolēnos skan patriotisma stīga?
Patiesi un spēcīgi. Pie mūsu skolas ir piemiņas vieta 1949. gada 25. martā deportētajiem. Ik gadu mēs atceramies šos notikumus. Paldies dievam, bērni to nav piedzīvojuši, tās šausmas skārušas tikai viņu vecvecākus vai pat tālāku paaudzi. Kad bērni lasa fragmentus no to laiku dienasgrāmatām, viņi raud… Viņiem ir silta sirds. Bērniem ir kādi 15 vai 16 gadi, bet viņi jūt to, ko juta cilvēki tajā tālajā 1949. gadā. Un bērni daudz ko ir dzirdējuši no saviem vecākiem, vecvecākiem.
Mūsu skolai ir devīze “Ar vērtīgo pasaulei”, un tas nozīmē - pirmām kārtām būt labam cilvēkam, būt latvietim - tas ir mūsu lielais uzdevums.
Skolas absolventi nāk ciemos uz savu skolu?
Protams. Mums ir Ansis, un mums ir Kārlis! Skolā notiek Karjeras dienas, kurās izskan absolventu stāsti, jo mūsu skolai tiešām ir ar ko lepoties.
Tā, kas ir Ansis un Kārlis?
Reperis Ansis un Kārlis Valdonis, kurš viens pats savā laiviņā apceļoja pasauli. Mums ir izcilā Madara Viļčuka, Dailes teātra aktrise. Protams, mums ir arī ārsti, ginekologi, ķirurgi. Tomēr mūsu skola vairāk “velk” uz kultūru.
Vai skolas bērni tagad lasa grāmatas?
Mūsu skolas šā gada mērķis ir lasītprasmes uzlabošana, it sevišķi 1.-4. klašu posmā. Skolā esam izveidojuši Klusuma telpu: bērni paņem savu grāmatiņu, ienāk telpā kopā ar skolotāju, noauj kurpītes, apsēžas uz tepiķīša un lasa grāmatas veselu stundu. Pilnīgā klusumā.
Pēc devīto klašu eksāmeniem sapratām, ka daudziem bērniem ir ļoti zema tektspratība - teksta izpratne. Bērni ir labi iemācījušies, ko nozīmē copy, paste un delete, bet, izlasot kādu tekstu, bērnam nav ko pateikt, viņš nesaprot, ko ir izlasījis. Un tas jau ir šausmīgi.
Mēs skolā uztaisījām telefonu kastes - lai būtu kur ielikt savus mobilos telefonus. Mēs nedrīkstam skolēniem aizliegt tos lietot starpbrīžos, taču stundās tas ir liegts.
Iespējams, ka radīsies lielāka interese par grāmatām. Iegrimt telefonā vai planšetē - tas tik ierasti. Nav jākontaktējas “dzīvajā”. Kā kovida laiks ietekmēja kontaktēšanos?
Ļoti spēcīgi ietekmēja. Man ir ļoti žēl to bērnu, kuri piedzīvoja tos trakos aizlieguma laikus. Nekādu kontaktu, nekādas socializācijas. Turklāt vēl kovida laikā aktivizējās “reforma” ar nosaukumu “Skola 2030”. Ar to man ir ļoti sliktas attiecības. Šī “reforma” nāca absolūti nelaikā, tā bija sasteigta, pavirša, virspusēja, bez mācību līdzekļiem. Bērni un skolotāji tika iemesti šajā absurdā. Daži klašu posmi - ne tikai mūsu skolā, bet visā valstī - piedodiet, ka es tā saku, ir brāķēti. Tā ir liela, smaga bumba pie Izglītības un zinātnes ministrijas “kājas”.
Mēs bijām tie, kuri lūdza, lai apstādina šo “reformu”, it sevišķi tāpēc, ka bija kovids. Mēs vienalga izmantojām 1989. gada matemātikas mācībgrāmatas.
Tajā laikā no mācību priekšmetiem tika izsvītrota arī vēsture. Ja grib ātrāk sagaidīt kādas tautas galu, tad jālikvidē vēsturiskā atmiņa un vēsture kā tāda.
Tas bija ārprāts. Tolaik biju aizbraukusi uz Tallinu, un turienes kolēģi man teica: “Ko jūs esat izdarījuši?!” Teicu, ka man ir kauns savas valdības vietā par tādu rīcību, kurā dominē infantilisms un absolūts idiotisms.
Tagad visi pēkšņi attapās, vēstures mācība tika atjaunota. Zināt ko? Iesim atpakaļ uz rūtiņu burtnīcām, zīmuļiem, koka lineāliem un dzēšgumijām. Tehnoloģijām ir sava vieta un savs laiks, bērniem jāiemācās arī kas praktisks, jāiemācās, piemēram, rakstīt un lasīt.
Laiks ir grūts un sarežģīts. Bet skolotāji taču kaut kā jāuzmundrina. Kā jūs to darāt?
Mums ir 91 skolotājs, un mums ir “WhatsApp”, kur runājam, protams, par darbu, bet kad “aiziet ciet”, tad sākam runāt par dzīvniekiem un mazbērniem. Skolotājus cenšos uzmundrināt ar uzmanības pievēršanu, ar labiem vārdiem, un viņi ik rītu ap pusseptiņiem gaida šos vārdus. Mums ir arī savi pasākumi: dodamies laivu braucienos uz divām dienām, rudens karnevāls, rudens pastaiga, 30. maijā ir balto kleitu un balto bikšu diena. Pēc trakās vētras skolotāji atnāca uz skolu sakopt tās pagalmu: skolotāji nav jāpiespiež, viņi paši nāk un dara.
Ja tā filosofiski… Kas ir svarīgākais skolotāja darbā?
Vislielākā balva ir tad, kad izlaidumā tev klāt pienāk bērns un saka: “Skolotāj, jūs man bijāt vairāk nekā skolotāja. Jūs mācījāt ne tikai priekšmetu, jūs man iemācījāt saprast sevi.” Tas ir pats būtiskākais. Tā ir skolotāja alga. Bet manis teiktais, protams, nenozīmē, ka mums, skolotājiem, nevajag darba algu.
Es zinu, jūs Skolotāju dienā rīkojat zibakciju. Kaut arī tā nebūs skaļa un paģēroša akcija, tajā tomēr ir ietverta doma arī par darba algu, kuru valdošie tikai sola, sola, sola…
Tautas valodā runājot, skolotāji atkal ir pilnīgās dillēs. Kaut kādi smieklīgi algas pielikumi, ministres Čakšas solītie 2,6% algu paaugstinājumam ir nenopietni. Ar savu zibakciju mēs gribam parādīt, ka mēs esam gudri, rāmi, intelektuāli cilvēki, kuri gūst gandarījumu, darot savu darbu, bet mēs jūtamies nodoti no valdības puses. Tāpēc sestdien, Skolotāju dienā, mēs sanāksim kopā - 41 skola Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē - padomāsim, parunāsim. Lai mūs redz un ievēro.
Varu atklāt, ka esam trīs mēnešus strādājuši, lai izveidotu skolotāju algu modeli, un tūlīt dienasgaismu ieraudzīs mūsu piedāvājums. Nu, nav tā, ka mēs tikai emocionāli klaigājam.
***
Aicinājums uz zibakciju
Kurzeme. Vidzeme. Zemgale. Latgale.
Šodien esam 41 (skaitlis ar katru dienu pieaug) izglītības iestāde, skolotāji, mūsu skolēnu vecāki, kas turpina pievienoties mierpilnai līdzās pastāvēšanai Skolotāju dienā, 5. oktobrī, katrs pie savas skolas no pulksten 10.00 līdz 10.30.
Nākam kopā, lai apzinātos savu spēku un savas profesijas nozīmību. Nākam kopā, lai apvienotu visu labo, kas piemīt mums, skolotājiem. Neesam saplēsta vāze, kura tiek lipināta kopā no kripucīšiem.
Turpinām, lai sāktos jauns gadu simtenis izglītības jomā.
Turpinām, jo darām izglītotāku savas valsts cilvēku.
Skolotājs ir zināšanu lolotājs.
Skolotājs pārredz “lauku”.
Skolotājs ir tālredzīgs.
Skolotājs ir jāatbalsta, jo viņš ir cilvēks, kas uzticīgi pilda savas valsts prāta un dvēseles uzlikto darbu.
