Alda Ozola: Ir zināms, kur tarifi kāps un kur samazināsies

© Dmitrijs Suļžics/MN

Kādēļ ļaujam “Latvijas pastam” nokaut drukāto presi; ko tante dziļos laukos darīs ar datora planšeti; vai turpināsim noskatīties, kā izmirst Latvijas lauku reģioni; kādi tarifi sagaidāmi no atkritumu apsaimniekotājiem – intervijas turpinājums, trešā daļa, ar SPRK padomes priekšsēdētāju Aldu Ozolu.

Intervijas sākums šeit.

Intervijas otrā daļa šeit.



Jautājums par neaizsniedzamajām vai grūti aizsniedzamajām iedzīvotāju grupām sevī ietver jautājumu par "Latvijas pasta" pakalpojumu tarifiem drukātās preses piegādei.

Par šo jautājumu arī nākamajā gadā būtu nepieciešama plaša diskusija starp Kultūras ministriju, Satiksmes ministriju, valdību kopumā, kā arī Saeimā. Šobrīd "Latvijas pasts" ir atnācis pie mums ar jaunu tarifu projektu. Tarifu kāpums nozīmē, ka pasts paaugstina izmaksas par abonētās preses piegādi. Valdība jau kompensēja starpību, kā iepriekš bija solīts. Ņemot vērā to, ka abonētās preses apjomi katru gadu sarūk un prognozes nav iepriecinošas, rodas jautājums, vai abonētās preses piegādes pakalpojumiem jābūt regulētam tarifam universālā pasta pakalpojuma ietvaros. Cits jautājums ja abonētās preses saturs ir svarīgs, lai uzturētu un veidot kultūras telpu, lai cilvēki nelasītu tikai interneta portālu virsrakstus. Tas viss ir jānodefinē caur mediju pamatnostādnēm vai caur sabiedrības izglītošanas programmu. Varbūt saturs ir atsevišķi jāfinansē, nevis tas, kurš šo saturu tehniski nogādā drukātā veidā vai digitālā veidā līdz patērētājam.

Mani kolēģi jau ir minējuši, ka varbūt lētāk ir izdalīt katram iedzīvotājam lētas planšetes, lai cilvēkiem būtu pieejama informācija vismaz digitālā formātā. Piemēram, Skandināvijas valstis atteicās no universālā pasta pakalpojuma. Viņiem šobrīd ļoti efektīvi strādā e- paraksts un e-adrese, kas arī mums ir. Zviedrijā, Dānijā perspektīvā tiek lemts, ka ērtāk un lētāk ir nevis valstij nodrošināt un subsidēt universālā pasta pakalpojumus, bet izdalīt iedzīvotājiem katram pa planšetei, lai lasa. Tāpat visa informācija ir pieejama digitāli.

Oponēsim. Realitāte ir tāda, ka, ja Latvijas laukos tantei iedos planšeti, viņa uz to skatīsies un teiks: ko tieši jūs no manis ar šo plastmasas izstrādājumu vēlaties? Mūsu sabiedrība ir daudzslāņaināka nekā Skandināvijas valstīs. Daudziem cilvēkiem joprojām ir pieejama tikai virszemes televīzija. Līdz ar to informācijas sasniedzamība mūsu sabiedrībā nav tik liela, un tādēļ reģionālajiem laikrakstiem ir liela nozīme.

Vizualizēju savu mammu, kurai ir 84 gadi. Viņai ir podziņu telefons. Viņa atteicās no skārienjutīgā telefona, un, ja viņa kaut ko pērk vai abonē, tas notiek analogajā papīra formātā vai ar manu iesaisti. Datoru viņa nav rokās turējusi. Paaudzes mainās. Šī ir laba diskusija par to, kā aizsniegt šos iedzīvotājus. Valstiski būtu definējams, ka saturs, ko saņem iedzīvotājs, ir svarīgs, un jautājums ir, kā finansēt satura radīšanu.

Tātad jāskatās arī uz pasta tarifu?

Pasta tarifs kāps no nākamā gada 1. janvāra. Mēs gan vēl vērtējam. Galīgā lēmuma nav. Novembrī mums līdz tam ir jānonāk. Kāpums būs, bet līdzīga situācija ir arī Lietuvā un Igaunijā. Krītas gan nosūtīto vēstuļu, gan abonētās preses apjoms. Piemēram, Igaunijā pasta nodaļu skaits palicis ļoti neliels.

Mums Latvijā bija lēmums sabremzēt šo pasta reformu, tik strauji nesamazināt nodaļu skaitu reģionos, jo tur tiek nodrošināti arī citi pakalpojumi, kas iedzīvotājiem ir ļoti svarīgi, piemēram, pensiju izmaksa. Pasta nodaļām ir arī socializēšanās funkcija. Tur iedzīvotāji var aiziet un arī kaut ko nopirkt vai saņemt finanšu pakalpojumus. Pasta nodaļa nav tikai vieta universālā pasta pakalpojuma saņemšanai. Pasta nodaļas uzturēšana, kaut vai ēkas apkurināšana kaut ko maksā. Tie ir tie būtiskie jautājumi, kuri, mainoties Latvijas apdzīvotības blīvumam un vecuma struktūrai, kļūst ļoti aktuāli.

Kamēr risinām jautājumus, tikmēr reģioni izmirst. Viena pasta nodaļa tepat Pierīgā paziņoja, ka no 1. novembra tā strādās no pulksten deviņiem līdz trijiem. Bet kā piecos darbu beidzošs cilvēks var saņemt savu ierakstīto pasta sūtījumu vai paciņu?

Pakomātu tīkls ir viens no risinājumiem, jo tur var saņemt arī vēstules. Noteikti arī e-adreses plašāka izmantošana turpinās samazināt šo pakalpojumu apjomu, kuru nodrošina pasta nodaļa. Ir segments, kurš joprojām ir aktuāls. Es pati arī izmantoju e-adresi un paļaujos uz to, ka man visas valsts iestādes sūta vēstis uz turieni.

Izņemot tiesas, un tā šobrīd ir problēma. Viņi joprojām sūta drukātas pavēstes. E-adresē nekā tāda nav, par to mēs paši esam pārliecinājušies. Tā ir būtiska problēma, kas rada noteiktas sekas cilvēkam, ja līdz viņam šī pavēste nav nonākusi.

Arī es esmu dzirdējusi, ka tiešām tas tā notiek. Turklāt viņi pavēstes ne vienmēr sūta ierakstītā vēstulē.

Reizēm tās nonāk kaut kur pie kaimiņiem un citā ielā. Tā ir metode, kā vieglāk notiesāt cilvēku. Nav atnācis uz tiesu - tātad vainīgs. Bet tikmēr jums jāpieņem lēmumi par “Latvijas pasta” tarifu paaugstināšanu.

Lai pastā nosūtītu parastu vēstuli, cenas kāpums būs jūtams. Arī Lietuvā un Igaunijā gaidāmi līdzīgi pasta pakalpojumu tarifu pieaugumi.

Vai alternatīva "Latvijas pastam" varētu būt kāds privātais komersants?

Tieši tāpēc jau nākamgad ir jābūt šai diskusijai. "Latvijas pastam" ir saistības sniegt universālo pasta pakalpojumu līdz 2026. gada beigām. Nākamgad ir jābūt skaidrībai, kāds ir tvērums universālā pasta pakalpojumā. 2026. gadā būs jāizvēlas, kurš to turpmāk sniegs. Tas būs konkurss, kurā varēs piedalīties jebkurš, kurš spēs nodrošināt universālā pasta pakalpojuma apjomu. Ja abonētā prese paliks universālā pasta pakalpojuma tvērumā, tad jāvērtē arī, vai pašreizējās prasības par preses piegādes laikiem reģionos nebūtu pārskatāmas. Būs ietverti arī dažādi citi ar pakalpojuma kvalitāti saistīti nosacījumi, piemēram, cik ilgā laikā vēstulei jānokļūst pie adresāta - tā ir plus viena diena vai plus trīs dienas. Igaunijā un Lietuvā ir līdzīgi nosacījumi. Mums nesen notika tikšanās ar Lietuvas un Igaunijas regulatoriem. Viņi arī prāto pāriet uz trijām dienām. Loģistiku var optimizēt, lai uz attālajiem reģioniem nav jābrauc ar katru atsevišķo vēstuli katru dienu, un tās vešanu varbūt var savienot vēl ar kaut ko.

Kad nosacījumi ir skaidri, tad jānotiek diskusijai. Par šo jomu mums atbild Satiksmes ministrija, un cerams, ka būs laiks pievērsties šim jautājumam.

Ka tikai pa starpu atkal negadās vēl kāds "Rail Baltica" līdzīgs skandāls...

Ja neko nemainīsim, šis pakalpojums kļūs tikai dārgāks. Tad rodas jautājums par cenas samērīgumu.

Likums patlaban paredz, ka ierakstītā korespondence skaitās nosūtīta, ja tā adresātu sasniedz septītajā vai astotajā dienā. Līdz ar to nav problēmu lemt par režīmu plus trīs dienas?

Ja prese paliek universālā pasta pakalpojuma tvērumā, tad, piemēram, "Vakara Ziņas", kas iznāk trešdienā, abonents var saņemt piektdienā, lai gan pārdošanā tirdzniecības vietās tās nonāks ātrāk. Tāpēc diskusija ir vajadzīga, šajā gadījumā arī ar preses izdevējiem.

Par pastu solās būt spraiga diskusija, tarifi kāps, to mēs saprotam. Būs arī citas jomas, kur tarifi kāps? Kā būs ar elektronisko pakalpojumu sniedzējiem, sakariem?

Tur mēs tarifus nenosakām. Pakalpojumu kvalitāte ir tas, ko mēs uzraugām. Uzraugām, vai tiek nodrošināts līguma kopsavilkums saprotamā un viegli uztveramā formā. Dzīvē mēdz būt reklāmas piedāvājums, laba cena, un tad ar maziem burtiņiem vēl uz desmit lapām ir sarakstīts ļoti daudz kas. Beigās izrādās, ka reklāmā norādītā cena ir tikai uz īsu brīdi un tad pakalpojuma cena mainās. Klients grib lauzt līgumu, bet izrādās, ka ir diezgan augsts līgumsods, kas nav izdevīgi.

Ar to mēs saskārāmies šogad, esam piemērojuši arī sodu vienam komersantam. Šis lēmums ir apstrīdēts tiesā. Tāpēc jau ir Eiropas Savienības regula par to, ka pakalpojuma sniedzējam informācija kopsavilkuma veidā ir jānodrošina klientam saprotamā formā, konkrēti būtiskie nosacījumi, uz cik ilgu laiku ir cena, kāda cena, kas sekos pēc tam, kādi ir līgumsodi. Ne katrs no mums vienmēr izlasa to, kas rakstīts ar mazajiem burtiņiem. Mēs esam secinājuši, ka ne vienmēr komersanti atceras, ko solījuši.

Tas nozīmē, ka šī Eiropas regula paredz pamatprincipus civiltiesiskajām attiecībām, lai gala patērētājam būtu saprotami uztverams, ko no viņa sagaida, vai attiecīgi kāda iespēja viņam ir lauzt šo līgumu. Tātad publiskais sektors nosaka ietvaru, kādā veidā šiem diviem tiesību subjektiem veidot attiecības?

Jā. Caur patērētāju tiesību aizsardzības prizmu raugoties, lietotājs, pakalpojuma saņēmējs, vienmēr būs mazāk aizsargāts. Tāpēc valsts institūcijām caur šādu regulējumu ir pienākums nodrošināt, lai šī būtiskā informācija ir pieejama.

Tarifi kāps arī atkritumu savākšanai un apsaimniekošanai?

Regulēta tiek tikai daļa no kopējās atkritumu apsaimniekošanas. Kādreiz tā bija daļa par atkritumu apglabāšanu poligonos. Latvijā ir desmit poligoni. Kopš 1. jūlija ir spēkā izmaiņas Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Mēs nosakām gan tarifu par apglabāšanu, gan arī nešķirotu sadzīves atkritumu apstrādes tarifu, respektīvi, jebkurš komersants, kurš atkritumus savācis no klientiem, arī veic darbības, lai sašķirotu dažādas frakcijas, un tam ir tarifs. Tarifs ir tikai mazākā daļa, kas tiek regulēta. Tarifs atkritumiem noteikti ies uz augšu. Saistībā ar to, ka dabas resursu nodokļa pieaugums jau ir paredzēts likumā, tarifu kāpums kā katru gadu pieaugs. Trepe bija desmit eiro par tonnu katru gadu. Tā ir valsts politika. Atkritumu apsaimniekošanā parādās jaunas prasības .Jau šogad tas bija jāizdara visām pašvaldībām. Jāsamazina tas atkritumu daudzums, kas tiek apglabāts poligonos. 2035. gadā tikai 10% drīkstēs apglabāt. Šobrīd apglabājam 40-50%. Par to atbild Klimata un enerģētikas ministrija. Kādreiz atbildēja VARAM. Mūsu valsts politika ir padarīt nešķiroto atkritumu apsaimniekošanu dārgāku, lai cilvēki vairāk šķirotu. Ja ir sašķirots stikls vai vieglais iepakojums, tad nav jāmaksā un tam jānodrošina bezmaksas izvešana.

Saeimas Vides apakškomisijā notika diskusija par bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu. Uz “Getliņiem” nogādātie dalīti vāktie atkritumi nav labi sašķiroti - tur ir daudz maisiņu un visādu piemaisījumu, tāpēc tos uzreiz nevar pārvērst labā kompostā. Savukārt Ziemeļvidzemē, kur atkritumus apsaimnieko uzņēmums "ZAAO", viņi stāstīja, ka jau vairāku desmitu gadu garumā iedzīvotājiem stāstījuši, izglītojuši, kā šķirot un tādēļ tur kvalitāte ir labāka.

Kopumā, augot sabiedrības labklājībai, arī atkritumu apjomi katru gadu aug. Svarīgi, lai atrodam veidus, kā paņemt no atkritumiem derīgo, ko no tiem var paņemt. Arī no iedzīvotājiem tiek prasīts mainīt ieradumus. Valsts politika ir mēģināt motivēt finansiāli.

Ja jau atkritumu apjoms mums pieaug, tad varbūt arī regulatoram jābūt plašākai kompetencei šajā jomā? Tāpat kā siltuma tarifa pieauguma dēļ komersanti nāk pie jums, tad arī šajā gadījumā uzņēmējam jānāk pie regulatora un nozare kļūs vairāk uzraudzīta? Varbūt tad arī komersanti būtu vairāk motivēti izglītot, informēt iedzīvotājus?

Ir segmenti, kur regulators jau tagad uzrauga. Piemēram, poligoni drīkst tarifā ietvert līdz 2% no izmaksām tieši iedzīvotāju informēšanai, informatīvām kampaņām. Regulatora pārsvarā regulējošā loma ir situācijās, kur ir monopols un nav brīvā tirgus konkurence. Piemēram, siltumenerģijas gadījumā tas ir "Rīgas siltums". Ir tikai viņu caurules. Nav citu variantu, no kurienes siltumu dabūt. Arī ūdenssaimniecībā ir krāns, kurš savienots ar caurulēm. Svarīgi, lai visas izmaksas tiek pamatoti izvērtētas.

Kāpēc nav tarifu atkritumu nozarē un arī elektroniskajos sakaros - tāpēc, ka viņi savstarpēji konkurē ar maksām un vietām, kur tirgus strādā un kur nevajag jaukties. Jautājums - kāda ir valsts politika? Šobrīd valsts savu izvirzīto mērķu realizāciju pārnes uz pašvaldībām. Jautājums, vai pašvaldībām pietiek zināšanu, izpratnes un finanšu resursu, lai tos sasniegtu.

Depozītu sistēma arī parādīja, ka ieradumus var mainīt un cilvēki diezgan aktīvi nes atpakaļ un atgūst naudu, bet tāpat ir neliela daļa, kas nekad to nedarīs.

Tas varbūt ir arī paaudžu jautājums. Ir, kas uzaug no mazām dienām ar ieradumu šķirot un kam tas šķiet dabiski. Bija pētījumi par to, kuri šķiro un kuri nē. Visgrūtāk šķirošanai pakļaujas pusmūža vīrieši. Arī atkritumu uzņēmumi ir veikuši pētījumus par bioloģiskajiem atkritumiem. Bioloģisko atkritumu šķirošana ir visgrūtākā. Tie sāk pūt, un rodas citas blaknes, īpaši vasarā, siltumā, ja to konteineru neizved katru dienu, bet reizi nedēļā. Tur rodas smaka, tārpi un viss kas. Tehniski ir dažādi konteineri, kur to var novērst. Pati esmu no vides jomas, un manī mājo vides apziņa. Es šķiroju, bet reizēm ir arī netīkami atvērt bioloģiskā konteinera vāku, lai kaut ko izmestu.

Kā būs ar tarifu kāpumu ūdenim un kanalizācijai, sabiedriskajam transportam?

Sabiedriskais transports ne pie mums. Ūdenssaimniecībā tarifi mainījās tad, kad būtiski uz augšu pakāpās elektroenerģijas cenas. Savukārt šogad tieši ūdenssaimniecībā daudz kur tarifus varēja samazināt zemāku elektrības cenu dēļ.

Ūdenssaimniecībā ir citi izaicinājumi gan saistībā ar reģionālo reformu, gan saistībā ar dažādiem jauniem ieguldījumiem infrastruktūrā. Ir prasības, kā un līdz kādai pakāpei attīrīt notekūdeņus, kā to nodrošināt jebkurā vietā.

Pieņemsim, sistēmā ir investēts viens miljons. Pat ja cauruļu kalpošanas laiks vidēji ir ilgs, 50-70 gadu, bet nolietojums tiek rēķināts uz 50 gadiem, 50 gadus sadalot uz katru gadu un attiecinot 1/50 daļu, nav grūti izrēķināt amortizāciju. Bet, ja investīcijas ir miljons, divi, tad, tās sadalot, daļa naudas gulsies uz ikgadējām tarifa izmaksām.

Tātad skaidrs, ka kāps, bet jautājums, cik strauji?

Kā kurā vietā. Būs līdzīgi kā siltumenerģijā. Būs reģionālās atšķirības. Ir mums arī daži ekstrēmi gadījumi, bēdīgi slavenais "Garkalnes ūdens". Tur šobrīd ir augstākais ūdenssaimniecības tarifs Latvijā.

Berģos var sadzerties visdārgāko ūdeni?

Jāskatās pa ciemiem. SIA “Garkalnes ūdens” sniedz ūdenssaimniecības un kanalizācijas pakalpojumus Ropažu novada Bukultos un Priedkalnē un Ādažu novada Baltezerā. Jau tālāk Ropažu novadā tarifs ir mazāks. Viens ir dzeramā ūdens tarifs, un otrs tarifs ir kanalizācijai. Mēs tikāmies ar iedzīvotāju konsultatīvo padomi un pašvaldību. Runājām, skaidrojām. Tur iedzīvotāji tāpat jau nav apmierināti kaut vai ar visu administratīvi teritoriālo reformu. Tur tiek vākti paraksti, lai mainītu reģionālās piederības.

Daļa iedzīvotāju iepriekš pakalpojumu saņēma no "Ādažu ūdens", un tagad pēkšņi pēc reformas - no "Garkalnes ūdens", kur tarifs ir augsts. Saprotams, ka cilvēki nav apmierināti. Taču izskatās, risinājums tuvākā pusgada laikā vai līdz nākamā gada vidum būs. Ir vajadzīga pašvaldību iesaiste. Mēs ūdenssaimniecības komersantiem arī ik pa laikam rīkojam seminārus, runājam ar asociāciju. Mums ir jāsaprot viņu sāpīgie jautājumi, jāsaprot, ko mēs varam palīdzēt. Šobrīd ir augstas kredītu procentu likmes. Ja viņi kaut ko attīsta, paplašina vai remontē tīklus un piesaista tam kredīta līdzekļus, tas viss atsauksies uz tarifu.

Intervijas nobeigums sekos. Nobeigumā par to, kas notiks ar gāzes un depozīta taras cenām; vai SPRK padomes priekšsēdētājas alga nav smieklīgi niecīga, salīdzinot ar iezīmēto atalgojumu sabiedriskās raidorganizācijas uzraugiem; vai pakalpojumu sniedzēju valdes un padomes locekļu algas un prēmijas tiek iekļautas tarifā; kādēļ SPRK vadība saskaras ar draudiem izrēķināties.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.