Par to, kāpēc Latvija gandrīz visos makroekonomikas un biznesa dinamikas rādītājos atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, par to, kas traucē un kas jādara, lai kaimiņus panāktu, par pētījumiem, kas šajā virzienā tiek veikti, “nra.lv” saruna ar Dauni Aueru.
Daunis Auers ir Latvijas Universitātes profesors un domnīcas LaSER valdes priekšsēdētājs. Viņš ir studējis Londonas Ekonomikas augstskolā (LSE) un Londonas Universitātes koledžā (UCL) Apvienotajā Karalistē. 2005.-2006.gadā viņš bijis ASV Fulbraita programmas pētnieks Kalifornijas universitātē Bērklijā, 2022.-2023. gadā Fulbraita profesors Vašingtona universitātē Sietlā un 2014. gadā - Baltijas-Amerikas Brīvības fonda pētnieks Veina štata universitātē Detroitā. 2015. gadā “Palgrave MacMillan” izdevniecībā Londonā un Ņujorkā tika izdota D. Auera grāmata “Baltijas valstu politika un pārvaldība: Igaunija, Latvija un Lietuva 21. gadsimtā”.
Latvija velkas astē Igaunijai un Lietuvai. Kāpēc? Kas jādara, lai izrautos no atpalicības?
Statistikas dati rāda, ka kaimiņi daudz ko spēj salīdzinoši daudz ātrāk. Te varbūt svarīgākais nav termiņi, jo laiks jau nenosaka kvalitāti. Eiropā bakalaura studijas ir četri gadi, bet ASV ir trīs gadi. Vai tas nozīmē, ka jebkura augstskola Amerikā ir kvalitatīvāka? Protams, ka nē, jo laiks nenosaka kvalitāti.
Tas pats ir arī ar normatīviem - vai darbs tiek izdarīts septiņās dienās vai 14 dienās.
Mēs kopā ar Igauniju un Lietuvu esam Eiropas Savienības (ES) valstis, un uz mums vienādi attiecas ES normatīvi, taču kaimiņi spēj labāk un efektīvāk.
Tiesa gan, ne tikai Latvija atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, bet arī Igaunija atpaliek no Lietuvas. Lietuvas ekonomiskā attīstība kopš iestāšanās ES ir tikai otrajā vietā aiz Īrijas. Tas, kas ir noticis ar Lietuvas attīstību, ir kaut kas fenomenāls. Arī Igaunija tagad ir pieradusi, ka atpaliek no Lietuvas. Pirms trim četriem gadiem viņi vēl pieļāva, ka tas varbūt ir saistīts ar statistikas manipulācijām, bet tagad Igaunija ir spiesta atzīt, ka jā - Lietuvā kaut kas notiek labāk, ātrāk, veiksmīgāk. Un no tā arī mēs varam daudz ko mācīties.
Igaunijai deviņdesmitajos gados bija straujš ekonomiskās izaugsmes lēciens, tomēr pēc tam arī Igaunija ir sākusi atpalikt no Lietuvas.
Latvija, spriežot pēc pērnā gada IKP rādītājiem, ir “iebuksējusi” tāpēc, ka “sabremzējusies” ir Vācija un citi partneri Rietumeiropā. Bet ASV ir otrādi - milzīgs optimisms biržās pēc Donalda Trampa ievēlēšanas. Kāpēc tā?
ASV gaida ekonomisko izrāvienu. D. Tramps sola samazināt nodokļus. Viņa komanda strādā pie risinājumiem, kā samazināt izdevumus valsts pārvaldē, kā radīt jaunas darba vietas. Tas gan nebūs tik skaisti, kā tiek solīts - samazināt izdevumus par diviem triljoniem. Tik jaudīgs samazinājums nebūs iespējams, jo federālo tēriņu pamatā ir aizsardzība un fiksēti labklājības izdevumi (pabalsti, pensijas un veselības aprūpe pensionāriem un trūcīgām ģimenēm). Diezin vai amerikāņu pensionāri būs priecīgi, ja tiks samazināti tēriņi viņu pensijām vai veselības aprūpei. Bet deklarēts ir, ka valsts rūpēsies par saviem uzņēmējiem un par uzņēmējdarbību. Tas ir optimistiski.
Tikmēr Eiropā ir nenoteiktība. Ir enerģētikas problēmas, ir karš un nestabila politiskā vide. Nav skaidrs, kā veidosies attiecības ar Ķīnu, kas ir liela ekonomiskā partnere ES un arī Latvijai. Un tāpat nav skaidrs, kā veidosies attiecības ar ASV, kas ir pati lielākā un nozīmīgākā ES ekonomiskā partnere un no kuras ES ir lielā mērā atkarīga.
Savukārt ASV ir pārliecība, ka “mēs paši lemjam savu likteni”. Tāpēc ASV ir liels optimisms, bet Eiropā aug augumā pesimisms.
Vērojams, ka, atskaitot Baltijas valstis un Poliju, attieksme pret Krievijas agresīvo karu Ukrainā ir nenopietna. Rodas iespaids, ka rietumvalstu politiķi vispār nesaprot, kas ir Krievija, kas ir Putins. D. Tramps ir sacījis, ka apturēšot karu vienā dienā...
Tā, protams, bija kampaņa. D. Tramps ir lielisks pārdevējs. Viņš tiešām vēlēšanu kampaņas laikā solīja, ka vienas dienas laikā atrisinās Ukrainas kara jautājumu.
Līdzīgi pirms astoņiem gadiem viņš solīja, ka uzbūvēs žogu starp ASV un Meksiku un Meksika par to samaksās. Taču Meksika nevienu centu par šo žogu nesamaksāja, un žogs tika uzbūvēts tikai daļēji. Tātad priekšvēlēšanu solījums ir viena lieta, bet darbi kas pavisam cits.
Ir pilnīgi skaidrs, ka jautājumu par Krievijas karu Ukrainā nevar atrisināt vienā dienā, bet D. Tramps stāsta par kādu “citu pieeju” šai lietai. Mēs īsti nezinām, kas ir šī cita pieeja - vai tā būs pieņemama ES, vai tā būs pieņemama Ukrainai, bet viņš ar šādu citu pieeju nāks.
Pagājušā gada nogalē jūsu vadītās LaSER domnīcas pētnieces profesore Iveta Reinholde un Malvīne Stučka prezentēja pētījumu ar nosaukumu “Bez satricinājuma nav rezultāta”, kurā Latvijas valsts pārvaldes reformas labā tika pētīti dažādi jautājumi par valsts pārvaldi. Mazliet amizanti, ka pētījums ir ticis veidots tā, ka nosaukta virkne mītu, kādi pastāv sabiedrības apziņā, un ar pētījumu tie tiek apgāzti...
Jūs piesienaties vārdam “mīti”! Es domāju, ka pētnieki bija pārliecināti, ka sabiedrībā ir konkrēti priekšstati par dažām lietām, ka tās tādas ir, un, kad sāka pētīt, gribēja saprast, vai tas tā ir vai nav. “Mīts” varbūt ir mazliet neveikls termins - tāds populārs sauklis, lai vieglāk varētu uzrunāt auditoriju - lai nebūtu pārāk akadēmiski un lai pētījuma ziņojumu varētu vieglāk lasīt.
LaSER pētnieki ir godīgi atzinuši, ka nevar ne apstiprināt, ne noliegt apgalvojumu, ka valsts pārvaldē ir pārāk lielas algas. Kā ir ar algām?
Viņi raksta, ka jautājums ir ļoti niansēts. Ja mēs skatāmies pēc valdības oficiālajiem datiem, var redzēt vairākas algu kategorijas, kur valsts pārvaldes darbinieki tiek salīdzināti ar privāto sektoru. Algas, kas ir līdz 2000 eiro mēnesī, valsts sektora darbiniekiem tiešām ir lielākas nekā privātajā sektorā. Savukārt algas, kas ir augstākajam menedžmentam, privātajā sektorā ir par 20% lielākas nekā valsts pārvaldē. Tāpēc tas stāsts ir niansēts - mazās algas valsts pārvaldē ir lielākas, taču augstāka līmeņa darbinieki privātajā sektorā noteikti nopelna vairāk. Ziņojumā tiek uzsvērts, ka atšķirībā no privātā sektora valsts pārvaldes atalgojums ir vāji saistīts ar darbības rezultātiem, kas būtu nepieciešams, lai izvērtētu darba samaksas atbilstīgumu - ka valsts pārvaldē strādājošs vadītājs par pienākumu ziņā līdzvērtīgu darbu uzņēmumā ar labāku algu nespētu konkurēt. Salīdzinājumu ar privāto sektoru arī apgrūtina augstais ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā.
LaSER izpētīja, cik liela ir valsts pārvalde - vai tā ir lielāka vai mazāka nekā citur, vai tā ir liela vai maza. Kādi ir secinājumi?
Mēs salīdzinājām ar Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, jo esam mazas valstis pēc iedzīvotāju skaita. Salīdzināt ar Vāciju, ASV vai Lielbritāniju var, bet tas nebūtu visai lietderīgi.
Redzam, ka Skandināvijā valsts pārvalde ir daudz lielāka, galvenokārt tāpēc, ka tai tiek atvēlēts vairāk no iekšzemes kopprodukta (IKP) nekā citās valstīs.
Igaunijā ir daudz lielāka valsts pārvalde nekā Latvijā un Lietuvā, kas saprotami, jo Igaunija ir vairāk apguvusi Eiropas fondus valsts pārvaldes modernizācijā, valsts pārvaldes darbinieku apmācībā un citos jautājumos, kas skar valsts pārvaldi.
Pēdējos 15 gados valsts pārvalde Igaunijā ir krietni augusi, Lietuvā ir sarukusi, bet Latvijā ir palikusi vairāk vai mazāk nemainīga.
Un kas tad ir noticis mūsu tautsaimniecībās? Igaunijā pēdējos piecos gados ir lēna izaugsme, pat negatīva. Lietuvā ir viena no straujākajām izaugsmēm pasaulē, otrajā vietā aiz Īrijas Eiropas Savienībā. Latvijā nekas īsti nav noticis - “gurdenā Latvija”.
Protams, mēs nevaram pierādīt saikni starp valsts pārvaldes lielumu un ekonomisko attīstību, bet man gan intuitīvi šķiet, ka, ja Lietuvā valsts pārvalde ir mazāka, lietas nokārtot ir vieglāk, tā ir viedāka, un tas arī veicina valsts attīstību. Bet Igaunijā valsts pārvalde ir kļuvusi lielāka, smagnējāka, un tas ir bremzējis attīstību. Man tas liek spriest, ka Latvijai ir jādomā par mazo, viedo valsts pārvaldi.
Valsts pārvalde un valsts konkurētspēja. Vai Latvijas valsts pārvalde vecina valsts konkurētspēju?
Ir skaidrs, ka pašlaik valsts pārvalde nav konkurētspējīga, un ir laiks pārskatīt valsts pārvaldes darbību, sākot ar tās funkcijām. Mēs redzam, ka visi politiskie spēki stāsta vienu un to pašu, ko dzirdam arī no sabiedrības un no uzņēmējiem, ka birokrātija ir pārāk liela un tā ir lēna. Spēcīgi ir sacījis Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, ka mums valsts pārvaldē ir iestājies supernormatīvisms.
Mēs, valsts pilsoņi, esam klienti, kas patērē šos valsts pakalpojumus. Un, ja mēs esam ļoti neapmierināti, tad acīmredzot ir nepieciešamas pārmaiņas. LaSER pētījumā konstatēts, ka neapmierinātība Latvijā ir visaugstākā starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm.
Un mūsu ieteikums, kas parādās arī ziņojumā, ir, ka jāsāk ar funkciju auditu - ja kādas funkcijas nav vajadzīgas, tad vajag atteikties no tām, un, ja mēs uzskatām, ka funkcija ir nepieciešama, tad jāpārskata, kā ātrāk, efektīvāk, lētāk šo pakalpojumu piedāvāt.
Birokrātija. Vai tā ir šausmīga, vai arī tā tikai šķiet, bet patiesībā tā nemaz nav?
Manuprāt, birokratizācijas līmenis Latvijā ir augsts - ir supernormtīvisms. Piemēram, es esmu saņēmis vēstuli no Uzņēmumu reģistra, kur tika noraidītas valdes sastāva izmaiņas vienā no maziem nodibinājumiem, kur esmu biedrs, tāpēc, ka mūsu pieteikumā tajā vietā, kur ir termins “paraksts”, nebija iekavu. Jo Ministru kabineta noteikumos sacīts, ka parakstiem šāda veida dokumentos jābūt iekavās. Tas katram šķiet skaidrs, ka absolūti nav nozīmīgi, vai vārds ir vai nav iekavās. Tas ir tas supernormatīvisms. Mums ir jāpāriet no šāda “likuma pedantisma” uz kaut ko dzīvāku, uz lietas būtību. Es varu garantēt, ka Ziemeļvalstīs, nemaz nerunājot par anglosakšu valstīm, nepiekasītos pie šāda sīkuma.
Ko vēl jūsu vadītā domnīca LaSER rekomendē?
Īstermiņā ir jāstrādā pie birokrātijas mazināšanas. Politiķi bieži izsakās par to, taču tagad ir laiks rīkoties, un tas jādara sistemātiski. Tāpēc ir mūsu ieteikums Valsts kancelejai izveidot vienību, kas strādā ar birokratizācijas mazināšanu. To vadītu Ministru prezidenta biedrs. Valsts kancelejā pašlaik tiek konsolidēti kadri Komunikācijas departamentā un citos departamentos, un no tās ietaupītās naudiņas šādu vienību var izveidot. Būtu svarīgi, lai šādā vienībā ir ne tikai ierēdņi, bet tiek pārstāvēti arī uzņēmēji un sabiedrība. Un ir nepieciešams, lai tas vienības vadītājs - Ministru prezidenta biedrs - dodas uz plašsaziņas līdzekļiem skaidrot, kas tiek darīts birokrātijas mazināšanā.
Latviešu tautai ir smaga trauma no Zolitūdes “Maxima” lielveikala sagrūšanas 2013. gada 21. novembrī. Valdība bija likvidējusi vienu nozīmīgu institūciju, kas uzrauga būvniecību. Tolaik nereti skanēja arī tāda atziņa, ka nevar vienlaikus būvēt ātri, lēti un kvalitatīvi. Varbūt tāpēc tagad ir tik daudz supernormatīvisma?
Mūsu uzņēmēji apgalvo, ka Lietuvā var uzcelt ēku divreiz ātrāk nekā Latvijā un par 20% lētāk. Un arī Igaunijā ir līdzīgi. Starp citu, LaSER plāno šogad šo jautājumu dziļāk izpētīt.
Manuprāt, ātrums nav kvalitātes galvenais rādītājs - darbu var veikt 24 stundu laikā un var muļļāties nedēļām. Jautājums ir, cik kvalitatīvi, operatīvi un cik godīgi notiek būvuzraudzība.
Vidējā termiņā mūsu ideja ir par valsts pārvaldes modernizāciju tādā veidā, ka tiek mainīta līdzšinējā pieeja, ka ministrijas katra strādā savā nozarē un izvirza tajā savas prioritātes. Nākotnē vajadzētu to mainīt tā, ka valsts izvirza sev prioritāti - mūsdienās to sauca par “misiju” - piemēram, panākt gada laikā IKP pieaugumu par vismaz 3%, un visas ministrijas strādā, lai to sasniegtu. Varētu būt arī ambiciozāki mērķi. Viens piemērs ir Zviedrija, kur pirms vairākiem gadiem tika izvirzīts mērķis, ka neviens cilvēks nemirs uz autoceļiem. Un valsts sāka strādāt pie tā. Protams, šāds mērķis nav pilnībā sasniedzams, tomēr tas deva reālus augļus, un Zviedrijā autoavārijās bojā gājušo skaits strauji saruka.
Varbūt arī mums jādomā, kādas ir mūsu lielās ambīcijas, varbūt vajag nospraust kādu mērķi, domājot par mūsu drošību vai ekonomisko izaugsmi - tādi mērķi, kas nav tikai vienas ministrijas šauros ietvaros. Tā būs jauna, moderna pieeja valsts politikā, valsts pārvaldē, kas ļoti efektīvi strādā.
Valsts konkurētspējas komisijas priekšsēdētājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors un Vidzemes augstskolas padomes priekšsēdētājs Arnis Sauka pērnā gada nogalē izteicās, ka šogad prezentēs pētījumu par birokrātiju. Ko dara viņš un ko jūs, un kā jūsu darbi saskan kopā?
Viņa pētījums tika veikts Valsts prezidenta kancelejas ietvaros sadarbībā ar Ekonomikas ministriju. Tika veiktas padziļinātas intervijas ar lieliem, inovatīviem, eksportējošiem uzņēmumiem, lai saprastu, kāda ir uzņēmēju saskarsme ar valsts pārvaldi, ar birokrātiem un birokrātiju. Tika vaicāts par plusiem un mīnusiem, un ieteikumiem, ko vajadzētu uzlabot, lai viņu eksporta apjoms augtu.
Pētījums par “Bolt” un “Wolt” strādājošo velosipēdistu labsajūtu. Vai tā nav izšķērdēta nauda?
Es neesmu šo pētījumu lasījis un neesmu tā advokāts, bet pieņemu, ka tajā ir svarīgas lietas, ko vajag noskaidrot. Ir apmēram 20 tūkstoši cilvēku, kas strādā šajā ēdienu vai citu preču piegādes biznesā (“platformās”). Tie nav tikai ārzemnieki, bet ir arī vietējie. Ne tikai Latvijā, bet arī cituviet Eiropā nav īsti skaidrības, kā šajā biznesā strādājošie maksā nodokļus, jo šīs platformas ir starptautiskas. Tāpat nav skaidrs, kā maksā nodokļus šo platformu īpašnieki. Un kā rīkojas ar naudu to darbinieki - vai viņi taupa naudu vecumdienām, vai iemaksā sociālos maksājumus vai nē. Un šie jautājumi, manuprāt, ir svarīgi tautsaimniecībai, ja pieņemam, ka aizvien vairāk cilvēku parakstīs šāda veida darba līgumus. Es domāju, ka šāda veida jautājumi varētu būt pētījumā, vajadzētu tajā būt, bet, kā jau teicu, neesmu šo pētījumu lasījis.
Par diviem miljoniem eiro tiks pētīta sabiedrības attieksme pret bēgļiem no Ukrainas Centrālajā un Austrumeiropā. Pētījumā skaidros, kāpēc attieksme pret kara bēgļiem no Ukrainas ir labvēlīgāka nekā pret imigrantiem no Āfrikas vai Āzijas valstīm. Pētījumu tuvākos piecus gadus vadīs socioloģe, Latvijas Universitātes tenūrprofesore Inta Mieriņa, tam komanda saņēmusi Eiropas prestižāko un nozīmīgāko pētniecības grantu. To līdz šim saņēmis tikai viens Latvijas zinātnieks. Tas ir brīnišķīgi, taču vai tāpat jau ikvienam nav skaidrs, kāpēc pret ukraiņiem ir labāka attieksme nekā pret afrikāņiem?
Es pieņemu, ka tur ir kaut kas daudz vairāk nekā tik vienkāršots pētījuma apraksts presē. Manuprāt, migrācija ir jāpēta. Jautājums, kādi ir tie pētnieciskie jautājumi, kas tiek uzdoti un kādas ir metodes, ar kurām tie tiek apstrādāti. Šķiet, ka pagaidām publiski nav pieejams šā pētījuma apraksts. Zinu tikai to, kas izskanēja plašsaziņas līdzekļos. Es pieļauju, ka pētījuma jautājumi ir daudz nopietnāki un sarežģītāki. Jo konkurss uz šo grantu ir bijis ļoti liels, un nedomāju, ka ES te šķērdē naudu, lai noskaidrotu kaut ko jau zināmu.
Par “zaļo kursu”. Vai Latvijai un ES ir lemts mūžīgi neprātā cīnīties pret klimata pārmaiņām?
Ir pilnīgi skaidrs, ka “zaļais kurss” tādā tempā, kā tas iesākās 2018. gadā, vairs nav un nebūs. Redzam, ka ES valstīs aug uzņēmēju, sabiedrības un arī pašu politiķu skepse. Solījumus un apņemšanās nevar izpildīt.
Un vēl viens faktors ir, ka ievēlētais ASV prezidents D. Tramps ļoti kritiski izsakās par šo “zaļo kursu”.
Ir skaidrs, ka “zaļā kursa” temps kļūs lēnāks. Tas turpināsies, bet būs lēnāks un mazākā apjomā. Lielbritānijā nupat pieņemti lēmumi ieguldīt lielus līdzekļus, lai attīstītu elektroauto uzlādēšanas punktus. Tomēr kopumā “zaļā kursa” tempi nebūs tik strauji, kā tas šķita 2018., 2019. gadā.
Bieži dzirdam, ka trūkst stratēģijas - nav gatava stratēģija enerģētikā un vēl visur kur. Vai tās tiešām trūkst, vai arī varam likties mierā, uzskatot, ka stratēģijas ir tukši dokumenti, kurus neviens nelasa?
Es negribu runāt par stratēģiju, kādu to redz valsts plānošanas dokumentos par, piemēram, lauksaimniecību vai enerģētiku. Es drīzāk lietotu vārdu “vīzija” - tas ir, kādu mēs vēlamies redzēt savu valsti nākotnē. Vai mēs vēlamies sevi kā Ziemeļvalsti ar lielu valsts pārvaldi, lieliem nodokļiem un lielu labklājības sistēmu; vai varbūt redzam sevi kā kaut ko līdzīgu anglosakšu valstīm ar mazu, viedu valsts pārvaldi, ar zemiem nodokļiem, ar strauji augošu, inovatīvu ekonomiku? Kas īsti ir mūsu vīzija, vai mēs spējam to īstenot, un vai tās īstenošana turpinās arī tad, kad valstī pie varas mainās politiskie spēki?
Kad LaSER pētīja Lietuvas izaugsmi, kļuva skaidrs, ka Lietuvā pastāv nerakstīta vienošanās starp politiskiem spēkiem un uzņēmējiem par to, kāds ir attīstības virziens. Un visi kopā strādā tam. Kad pie varas bija kreisie, tika pieņemts visnotaļ labējs, liberāls Darba likums, bet, kad pie varas bija labējie, tika pieņemta virkne likumu, kas drīzāk bija kreisi. Un tas viss bija mērķim, lai Lietuva labāk attīstītos. Tāpat arī Latvijai ir nepieciešama šāda vīzija.
