Beidzot valdība ir pieņēmusi lēmumu, ko vajadzēja izdarīt jau pirms 30 gadiem – visās valsts izglītības iestādēs mācībām jānotiek valsts valodā.
Par vēsturiskā lēmuma pieņemšanu un reālo situāciju šodien un tuvākajos gados “Neatkarīgās” saruna ar izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci.
Vai bija viegli pieņemt lēmumu par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā?
Tas nepavisam nebija grūts lēmums, jo, startējot 13. Saeimas vēlēšanās, konservatīvās partijas programmā pāreja uz latviešu valodas apmācību bija definēta kā viens no sasniedzamajiem mērķiem. Drīz pēc manas stāšanās ministres amatā ministrijas iekšienē šis jautājums tika aktualizēts un diskutēts. Protams, ka lēmuma pieņemšanas ātrumu ietekmēja starptautiskie notikumi - karš Ukrainā. Es domāju, ka cilvēkiem, kuri līdz šim aktīvi protestēja pret pāreju uz mācībām latviešu valodā, notikumi Ukrainā ir atvēruši acis, tāpēc lēmuma pieņemšanas gaitā nesaskārāmies ar milzīgiem piketiem un sabiedrības protestiem.
Man kā jaunam cilvēkam nav saprotams, kāpēc jau pirms 30 gadiem netika pieņemts viens drosmīgs lēmums, lai šodien mums vispār par to nevajadzētu lauzīt galvu. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka beidzot esam saņēmušies un bijuši tik drosmīgi, lai dažu gadu laikā visi Latvijā dzīvojošie bērni mācītos valsts valodā.
Vai rēķināties ar protestiem, jo Latvijas sabiedrība ir polarizēta un ne visi ar sajūsmu uzņem jaunos noteikumus?
Vienmēr esam rēķinājušies ar viedokļu atšķirībām - joprojām daļa sabiedrības, kura dzīvo un strādā Latvijā, uzskata, ka kādreiz Latvijā būs divas valsts valodas, taču es gribu uzsvērt: tā nekad nebūs! Otra daļa sabiedrības apzinājās, ka kādreiz varētu notikt pāreja uz mācībām tikai valsts valodā, bet neuzskatīja, ka tas ir nepieciešams. Es domāju, ka tieši šī daļa sabiedrības ir tā, kurai karš Ukrainā atvēra acis, un viņi saprot, ka jaunā sistēma ir loģisks solis. Līdz ar to cilvēku, kuriem jaunā situācija nav pieņemama, ir kļuvis stipri mazāka.
Drīz ir vēlēšanas, un nav prognozējams jaunās valdības sastāvs. Vai nav bažu, ka jaunā valdību šo lēmumu “paslaucīs zem tepiķa”?
Ja raugāmies politiski, tad šobrīd man nav tādu bažu, taču, ja raugāmies matemātiski, iespējas ir visādas. Būtībā šis ir jautājums visai Latvijas sabiedrībai - vēlētājiem. Lai neizveidotos valdība, kas nedarbojas Latvijas interesēs, visiem ir jāiet uz vēlēšanām - tradicionālā situācija, kurā paļaujamies uz citiem, ka kāds jau tiks ievēlēts, šoreiz nestrādās. Nav īstais brīdis sēdēt maliņā un ļaut kādam citam izdarīt izvēli mūsu vietā, jo mēs ar savu balsi izvēlamies to, kādu gribam redzēt savu valsti. Matemātiskās kombinācijas var būt visādas, taču es nedomāju, ka pie varas varētu nākt Latvijai nelojāla valdība. Savukārt visiem valstij lojālajiem cilvēkiem ir pilnīgi skaidrs, ka izglītībai Latvijā ir jābūt valsts valodā.
Daudziem ir jautājums: kāpēc pāreja uz latviešu valodu netiek īstenota jau ar šā gada 1. septembri?
Esam noteikuši gadu ilgu pārejas periodu, lai skolotāji, kuri vēl nav apguvuši latviešu valodu, to pagūtu izdarīt. Tāpat arī skolēniem, kuriem mācības turpināsies tikai latviski, būs laiks sagatavoties un veltīt vairāk pūļu valodas apguvei. Vienlaikus šī gada laikā mums ir jāpaspēj sagatavot mācību materiālus, jo mazākumtautību mācību programmu vairs nebūs. Ļoti cītīgi pētījām tiesu lēmumus, kas bija saistīti ar iepriekš īstenoto daļējo pāreju uz mācībām latviešu valodā. No šiem lēmumiem izriet, ka pārejas periodam ir jābūt.
Cilvēcīgi es saprotu vēlmi, lai jaunā sistēma stātos spēkā nekavējoties, taču man kā ministrei ir jāpieņem tādi lēmumi, kuri arī tiesās nav apstrīdami.
Šā gada laikā intensīvi strādāsim ar skolotājiem un vecākiem, lai skaidrotu ieguvumus un patiesos mērķus, jo nav noslēpums, ka protesti visbiežāk ir saistīti ar neizpratni par notiekošajiem procesiem. Kad cilvēkam viss tiek rūpīgi izskaidrots un vecākiem rodas pārliecība, ka par viņa bērnu parūpēsies un viņš ar visu tiks galā, tad iebildumu ir daudz mazāk.
Jau 2023./24. mācību gadā pilnībā uz latviešu valodu pāriet pirmsskolas izglītības iestādes, 1., 4. un 7. klases. Kāpēc ir šāds sadalījums?
Domāju, ka par pirmsskolas un 1. klasēm nekādu problēmu un jautājumu nav. Visa izglītības sistēma ir būvēta trīs gadu posmos: 1.-3. klase, 4.-6. klase un 7.-9. klase. Ieviešot latviešu valodu iepriekšminētajās klasēs, mēs trīs gadu laikā panākam, ka visi bērni mācās tikai valsts valodā. Visbiežāk jautājumi rodas par 4. un 7. klasi: vai bērni tiks ar to galā, ja iepriekš mācījušies krievu valodā. Tiks! Atgādināšu, ka jau šobrīd ir spēkā likums, kas paredz, ka mazākumtautību mācību programmās 1.-6. klasē puse no mācību satura, bet 7.-9. klasē vismaz 80% tiek apgūti latviešu valodā. Līdz ar to bērniem nevarētu būt problēmas ar pilnīgu pāreju uz latviešu valodu.
Te nu gan nevaru piekrist - zinu vairākus bērnus un jauniešus no krievu skolām, kuri latviski runā ļoti slikti...
Jā, es zinu, ka tas, kas rakstīts dokumentos, bieži nesaskan ar reālo dzīvi. Tāpēc esam aktualizējuši jautājumu par pedagogu valsts valodas zināšanām. Ja kādam šķiet, ka ar to brīdi, kad Saeima pieņems likumu, visās izglītības iestādēs viss būs ideāli, tad tas ir kļūdains pieņēmums. Pirmie trīs gadi nebūs vienkārši - Izglītības kvalitātes valsts dienestam nāksies īpaši uzraudzīt, lai valsts valoda tiktu lietota atbilstoši likumam. Ja kāds mēģinās nelietot valsts valodu, tam noteikti būs sekas - tiks vērtēta skolas vadības vai skolotāja atbilstība ieņemamajam amatam. Protams, ka tas radīs izaicinājumus, taču, runājot līdzībās: visi zinām, ka beigts zobs ir jāizrauj, lai nesabojātu visu organismu. Tāpat arī ar skolotājiem - ja viņi nespēs strādāt atbilstoši likumam, skola būs jāpamet.
Šogad esam vērtējuši skolotāju valsts valodas zināšanas un konstatējuši nepilnības. Skolotāju valsts valodas nezināšana nav arguments, lai kādā izglītības iestādē pieļautu likuma nepildīšanu.
Lai lietas notiktu ātri un korekti, arī vecākiem ir jāizvērtē, vai bērns pietiekami labi runā latviski, vai skolotāji runā valsts valodā, ko vajadzētu darīt, lai situācija mainītos.
Aktualizēts ir jautājums par skolotāju atalgojuma modeļa maiņu, ko skolotāji uztver kā algu iesaldēšanu uz trim gadiem, kas nozīmē atkāpšanos no iepriekš pieņemtā algu paaugstināšanas grafika. Vai es pareizi saprotu?
Latvijā par viena bērna izglītošanu skolotāju atalgojumam valsts vidēji maksā 157 eiro. Salīdzinājumam - Igaunijā viena bērna izglītošana valstij maksā 114 eiro. Tātad mums bērnu izglītošana izmaksā daudz vairāk. Tajā pašā laikā Latvijā ir salīdzinoši zema minimālā darba likme, kas šobrīd ir 830 eiro, bet no 1. septembra būs 900 eiro. Savukārt Igaunijā minimālā likme 1300 eiro. Valstiski pieņemot skolotāju atalgojuma celšanas grafiku, ko valsts konsekventi ir pildījusi, tika paredzēti arī finansējuma avoti, kas nodrošinātu šī grafika izpildi. MK noteikumu 3. punkts paredz: “Finanšu resursus pedagogu darba samaksas pieauguma nodrošināšanai iegūt, sakārtojot izglītības iestāžu tīklu, efektivizējot izglītības procesu un piešķirot papildu finansējumu no pašvaldību un valsts budžetiem, ievērojot solidaritātes un paritātes principus.” Faktiski izglītības iestāžu tīkls nav sakārtots. Par to liecina skolēnu skaita proporcija pret vienu skolotāju. Vidēji Eiropā uz vienu skolotāju ir 13 skolēni, savukārt Latvijā tikai 8,9 bērni. Valsts katru gadu vispārējās izglītības skolotāju atalgojumam vidēji papildus iegulda 40 miljonus eiro. Vai pašvaldības skolotāju atalgojuma celšanai ir ieguldījušas 40 miljonus eiro? Esam pateikuši, ka nākamos trīs gadus tiks kāpināts skolotāju minimālais atalgojums par 8,4% pret iepriekšējo gadu. Līdz ar to valsts savas saistības turpinās pildīt atbilstoši iepriekš minētajam grafikam, taču jaunajā atalgojuma sistēmā trīs gadus nemainīsies valsts budžetā skolotāju atalgojumam paredzētā summa. Tas nozīmē, ka visas pašvaldības saņems tieši tikpat naudas, cik iepriekš, un turpmāk arī pašvaldībām būs jāiesaistās skolotāju atalgojuma pieauguma nodrošināšanā.
Līdz šim valsts mērķa dotācija tika novirzīta katrai skolai atsevišķi, bet turpmāk tā pati summa tiks novirzīta pašvaldībām, kas tālāk to novirza skolotāju atalgojumam. Jau tagad pašvaldībās, kurās skolu tīkls ir sakārtots, skolotāji par vienu slodzi saņem 1200 eiro, kas tiek maksāti no tās pašas naudas, ko saņem mērķa dotācijas veidā. Tāpēc, ka nauda skolotāju atalgojumam turpmāk tiks pārskaitīta pašvaldībām, nevis skolām, pašvaldības var izlemt: sakārtot skolu tīklu un skolotājiem maksāt lielākas algas vai arī atstāt visu kā ir un no pašvaldības budžeta piemaksāt skolotājam paredzēto algu pieaugumu atbilstoši grafikam. Visvairāk es runāju par pašvaldībām, kur skolotāju un skolēnu proporcija ir neadekvāta, piemēram, Ventspils novadā, kurā ir vismazākais iedzīvotāju blīvums uz vienu kvadrātkilometru, uz vienu skolotāju ir 6,3 bērni. Ir taču saprotams, jo lielāks bērnu skaits vienam skolotājam, jo lielāka būs alga. Mūsu mērķis ir trīs gadu laikā panākt skolotāju un skolēnu attiecību Eiropas vidējā līmenī - 13 izglītojamie uz vienu skolotāju. Tādējādi mēs spētu nodrošināt samērīgu skolotāju atalgojumu. Vienlaikus paaugstināsies arī izglītības kvalitāte - visi starptautiskie pētījumi pierāda, ka lielajās vidusskolās, kur skolotājs ir pieejams katru dienu un saņem motivējošu atalgojumu, mācību rezultāti ir labāki.
