Par mecenātu bieži dēvētais Vilis Vītols, kas savas ģimenes bagātību vairojis būvniecības nozarē Venecuēlā, vēršas pret biedrību “Pilsētas jahtklubs”. Ķīpsalas laivu un jahtu piestātnes peldošās mājiņas miljonāram aizsedz skatu uz Vecrīgu. Viņš pieprasa tās aizvākt.
Ja mājiņu nebūs, laivotājiem, nokāpjot no klāja, nebūs pirtiņas, kur sasildīties, nebūs tualetes un dušas, nebūs veļas telpas, kur drēbes izmazgāt, bērniem nebūs, kur pārģērbties pirms treniņiem, nebūs, kur turēt mazās “Optimist” klases laiviņas, nebūs, kur trenerim gatavoties nodarbībai, un dežurantam, kur sēdēt. Tad jahtklubs kļūs par pliku laivu piestātni, bez servisa. Toties miljonārs varēs baudīt Vecrīgas ainavu bez septiņām nelielām konstrukcijām piestātnē.
Jahtklubu biedē ar tiesvedību
Pilsētā, kurā ir tik daudz ūdeņu, laivas, buras un kuģu satiksme būtu pašsaprotama lieta. Taču pie mums jahtklubiem ir grūtības saistībā ar nekustamo īpašumu krastā. Bagātnieki, kas dzīvo pirmajā līnijā pie jebkura ūdens, nevēlas dalīties savā vienpatībā un ainavā. Kaut gan tā viņiem nepieder. Gadījums ar Viļa Vītola pretenzijām ir hrestomātisks, jo viņam pieder īpašums otrpus krastmalas ielai. Turklāt krietni virs ūdens līnijas. Iebildes viņš ceļ par kaitējumu vēsturiskajai ainavai, lai gan paša māja ir svešķermenis Ķīpsalas vēsturiskajā apbūvē.
Lai piepildītu savu iegribu un panāktu jahtkluba infrastruktūras likvidēšanu, ietekmīgais miljonārs ar sava uzņēmuma SIA UG1 starpniecību ir noalgojis advokātu biroju “Fort”. Visām iespējamām institūcijām tiek rakstītas sūdzības. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomei, Rīgas brīvostas pārvaldei un, protams, arī pašai biedrībai. Nule saņemti draudi par tiesvedību.
Tieši tik svarīgi ir miljonāram Vītolam atbrīvot savu ainavu no nevēlamiem objektiem ‒ laivām, burām, mājiņām, priecīgiem cilvēkiem un viņu radītās rosības pie Daugavas.
Nekavējoties prom!
Lūk, fragments no Vītola advokātu sacerētā iesnieguma:
“Lai saglabātu ainaviski augstvērtīgu pilsētvidi un atbilstību kultūras mantojuma nozari reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, Klienta vārdā Birojs ar šo pieprasa Brīvostas pārvaldei un Biedrībai nekavējoties, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā, novērst RVC izmantošanas pārkāpumus un pārvietot peldošās kastveida būves prom no Piestātnes teritorijas. Vēršam Brīvostas pārvaldes un Biedrības uzmanību, ka pārkāpuma nenovēršanas gadījumā Klients vērsīsies ar pieteikumu tiesā, lūdzot tiesu lemt par minēto objektu piespiedu pārvietošanu un kaitējuma atlīdzināšanu.”
Un tiesa vēl nebūs viss, jo Vītols centīsies, lai klubam būtu jāatmaksā Eiropas Savienībai publiskie līdzekļi, ko tas piesaistījis infrastruktūras labiekārtošanai:
“Papildus informējam, ka par konstatēto pārkāpumu Klients vērsīsies arī pie Programmas finansētāja Interreg EST-LAT un atbildīgās iestādes Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, informējot par pieļautajām prettiesiskajām darbībām, kas ar Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansējumu negatīvi ietekmē UNESCO mantojumu.”
Nav pārsteigums, ka šādos iesniegumos nebūs pieminēts patiesais pretenziju cēlonis, piemēram, ka Vītola kungam vienkārši nepatīk.
Burām te īstā vieta!
Kas par to sakāms jahtkluba vadītājam Jānim Grīslim? Neviena cita Ķīpsalas mājsaimniecība par peldošajām mājiņām nav sūdzējusies. Gluži otrādi - vietējie priecājas gan par burām uz ūdeņiem, gan par to, ka bērniem ir kur laiku lietderīgi pavadīt. Vienīgi miljonāru Vītolu jahtkluba sabiedriskā nozīme neinteresē. “Viņš attīsta Likteņdārzu un vēlas, lai visa sabiedrība jūt par to pateicību. Bet, ja kāds cits darbojas sabiedrības labā - attīsta kādu nozīmīgu vietu pilsētai, tūrismam, bērniem, bet Vītols personīgi nav iesaistīts, tad viņam svarīgāk, lai rīta kafiju var netraucēti padzert,” secina Jānis Grīslis. Taču jahtklubs viena ietekmīga bagātnieka iegribām padoties negrasoties:
“Mūs no šejienes nevar dabūt ārā nekādā veidā - patīk tas kādam vai nepatīk.” Rīga attīstās, un arī osta attīstās. Laivām te ir īstā vieta!
Sarežģīts klients
Protams, ūdeņus un būvniecību kontrolējošām institūcijām nāksies palauzīt galvu, kā izkļūt no situācijas. Pirmkārt, tāpēc, ka normatīvi attiecībā uz peldošajām būvēm joprojām nav sakārtoti, bet aizliegtas tās pilnīgi noteikti nav. Otrkārt, tādēļ, ka “klients” tāds briesmīgi svarīgs ‒ mecenāts. Dāvinot naudu caur Vītolu fondu, daudziem ir palīdzējis.
Bagātiem cilvēkiem ir tāda tradīcija, atstāt aiz sevis ko paliekošu. Tā, piemēram, cits būvniecības miljonārs un mecenāts Guntis Rāvis ir apzeltījis pareizticīgo katedrāles kupolus. Baznīctēvi par viņu joprojām aizlūdz. Vītols savukārt būvē memoriālu uz Daugavas salas - Likteņdārzu. Tiesa gan, tērē viņš ne tikai savu naudu - arī valsts tur ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, un ietekmīgi ziedotāji no ārzemēm Likteņdārzu testamentos iekļāvuši. Šiem bagātniekiem Vītola projekts ir ļoti svarīgs.
Taču liela nauda un ietekmīgi uzvārdi nenozīmē, ka Likteņdārzs būtu ar kaut ko svarīgāks vai labāks par mazo jahtu ostiņu Ķīpsalā.
Likteņdārzā miljonāra ieceres īstenošanai bioloģiski vērtīgas pļavas vietā tika uzbērts kalns no šosejas rekonstrukcijā noņemtās grunts. Jo Vītola projektam vajag kalnu. Nu ko lai dara, ja tik ļoti vajag. Jahtu ostiņā, savukārt, nepieciešamas dažas peldošas mājiņas. Lai bērni var nodarboties ar sportu, lai burātāji tiktu aprūpēti. Lai arī Rīgas ūdeņos beidzot uzplauktu jaukā laivošanas tradīcija.
