Pilsoņiem savācot nepieciešamo parakstu skaitu, lai Saeimai iesniegtu iniciatīvu par eitanāzijas legalizēšanu, aktualizēsies jautājums, pie kura vēl pirms Covid pandēmijas strādāja Veselības ministrija un ārsti – cilvēka dzīvības pārtraukšana vai neuzturēšana, ja tas ir neārstējami slims. Saeimā par šo jautājumu gaidāmas sarežģītas debates.
Sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” savākti 10 tūkstoši parakstu par iniciatīvu Latvijā legalizēt eitanāziju. Parakstu vākšana tika sākta vēl 2017. gada martā. Iniciatīvas “Par labu nāvi” mērķis ir eitanāzijas legalizēšana Latvijā.
“Eitanāzija ir ar nolūku izraisīt otra cilvēka nāvi ar mērķi atvieglot nenovēršamas un neatgriezeniskas viņa sāpes un ciešanas. Tā tiek pielietota, ja neārstējami slims cilvēks cieš neizturamas sāpes vai arī ir dziļā bezapziņā bez cerībām uz atlabšanu, un tā dod iespēju cilvēkam cieņpilni beigt savu dzīvi, nekļūstot par apgrūtinājumu sev un citiem,” pauž iniciatīvas autors Pēteris Buks.
Eitanāzijas legalizācijas jautājums Latvijā kļuva aktuāls laikā (2016.-2017. gads), kad sabiedrība saziedoja nepieciešamo summu, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un viņš varētu doties uz Šveici, kas pazīstama kā eitanāzijas tūrisma galamērķis.
Toreiz Veselības ministrija pauda, ka eitanāzijas legalizācija Latvijā nav ministrijas dienaskārtībā. Toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) sacīja, ka tā ir politiska izšķiršanās un Latvija tai vēl nav gatava.
Situācija kopš tā laika daudz nav mainījusies, taču parlamentā šo iniciatīvu varētu nodot vismaz izskatīšanai komisijās. Tās tālākā virzība gan ir grūti prognozējama.
Tā “Jauno Vienotību” Saeimas mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā pārstāvošais Ainars Latkovskis ir gatavs atbalstīt iniciatīvas nodošanu atbildīgajai Sociālo un darba lietu komisijai, taču jautājums esot vēl jāpārrunā frakcijā.
“Neesam vēl to pārrunājuši frakcijā. Ja prasa manu viedokli kā komisijas loceklim, tad lielākajā daļā gadījumu esmu atbalstījis diskusiju komisiju līmenī. Līdz ar to, visticamāk, atbalstīšu nodošanu Sociālo un darba lietu komisijai. Diskusija varētu būt nepieciešama, bet tas ir mans viedoklis, kad pienāks laiks, runāsim frakcijā,” saka politiķis.
Savukārt Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā strādājošais un Sociālo un darba lietu komisiju vadošais mediķis Andris Skride (“Attīstībai/Par!”) iniciatīvu atbalsta pēc būtības. Tiesa, viņam ir piebilde, ka Latvijas sabiedrība eitanāzijai ir jāsagatavo un sākotnēji varētu ieviest regulējumu, kas ārstiem ļautu nereanimēt cilvēku, kas ir neglābjami slims. Turklāt šādu regulējumu ir jāpavada detalizētam sarakstam ar slimībām un kondīcijām, kurām procedūra būtu piemērojama.
Savukārt “Saskaņu” pārstāvošais mediķis un Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas loceklis Vitālijs Orlovs pats, apstākļu spiests, vēlētos eitanāziju sev, bet negribētu uzspiest šādu pienākumu citiem mediķiem.
“Ja, nedod, Dievs, es saslimtu ar slimību, kuru nevar izārstēt, es, laikam būtu no tiem, kuri palūdz mediķiem palīdzību to izdarīt - aiziet citā pasaulē, bet es nevaru spiest uz citiem cilvēkiem, piedāvāt viņiem šādu risinājumu, jo dzīvība dota ar vecāku vai Dieva palīdzību. Šis jautājums nav tiks vienkāršs,” saka deputāts, kurš vismaz diskusijas uzsākšanu tomēr atbalsta.
Veselības ministrs Daniels Pavļuts (“Attīstībai/Par!”), jautāts, vai atbalsta eitanāzijas legalizēšanu, atbild, ka šis ir jautājums, “kurā nedrīkstētu sniegt vienkāršu atbildi”. Ministrs uzsver, ka par šo jautājumu ir vajadzīga nopietna diskusija gan profesionāļu vidū, gan sabiedrībā - par medicīniskajiem, ētiskajiem un citiem apsvērumiem.
Un šāda diskusija - pirms Covid-19 pandēmija mūsu ikdienu apgrieza ar kājām gaisā - jau bija sākusies un nesusi pat taustāmus rezultātus. Sadarbojoties Veselības ministrijai, mediķiem, juristiem un medicīnas ētikas speciālistiem, tika veidots likumprojekts, kas mediķiem pie noteiktiem apstākļiem ļautu nereanimēt pacientu ar slimību, kas viņa dzīvi tuvākajā laikā pārrautu, par spīti jebkādiem mediķu pūliņiem. Pašlaik šādas tiesības mediķiem nav.
“Darba grupa eitanāziju neskāra. Tā skāra jautājumu par ārstniecības pārtraukšanu gadījumā, ja cilvēks pie konkrētiem apstākļiem pats izvēlas, ka viņa dzīvildzes pagarināšana nebūtu tā vērta,” saka bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles bijusī padomniece, medicīnas antropoloģe Anna Žabicka.
Eksperte gan uzskata, ka ļoti precīzi reglamentētas eitanāzijas pieejamība Latvijā ir nepieciešama, taču līdz tai ir jāiet pakāpeniski, un pirmais solis varētu būt asistētā pašnāvība - process, kurā punktu dzīvībai pieliek pats pacients, neuzliekot uz mediķa pleciem sarežģīto morāli ētisko dilemmu par cilvēka dzīves izdzēšanu vai viņa moku pagarināšanu.
“Domāju, ka nav vērts runāt par to, vai sabiedrība ir gatava vai ne - sabiedrību var pieradināt pie dažādiem jautājumiem turklāt 10 tūkstoši parakstu liecina, ka sabiedrība ir tam gatava. Taču man ir bail, ka šis jautājums iesprūdīs Saeimā,” saka A. Žabicka.
