Latvijā no visām 193 154 pilngadīgajām personām ar invaliditāti profesionāli nodarbināti ir tikai aptuveni trešā daļa, kas ir uz pusi mazāks rādītājs nekā vidēji Eiropas Savienībā, liecina Labklājības ministrijas dati.
Iemesli zemajam nodarbinātības rādītājam Latvijā ir vairāki - gan neatbalstošais darba tirgus un nepielāgota darba vide cilvēkiem ar invaliditāti, gan pašu cilvēku neuzņēmība un nedrošība pieteikt sevi darba tirgū, Neatkarīgajai norāda Sociālās integrācijas valsts aģentūras vadītāja Ilona Jurševska. Covid-19 pandēmija būtiski ietekmējusi arī cilvēku ar invaliditāti apmācību procesu, jo nācās visiem mācīt un mācīties attālināti, tomēr Ilona Jurševska uzsver, ka pārmaiņas, kas notiek ekonomikā un darba tirgū, varētu ieviest arī pozitīvas izmaiņas cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībā, atverot daudzu darbavietu durvis, kas līdz šim bija slēgtas.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas dati rāda, ka Latvijā pašlaik ir 201 549 cilvēki ar invaliditāti, kas ir 10,6 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Pilngadīgi darbspējas vecumā no visiem cilvēkiem ar invaliditāti ir desmitā daļa jeb 193 154 cilvēki. Tomēr, kā liecina Labklājības ministrijas pētījums, nodarbināti no šiem cilvēkiem ir tikai aptuveni trešā daļa jeb 27 procenti.
Sociālās integrācijas valsts aģentūras speciālisti gan spriež, ka realitātē šis procents varētu būt lielāks, jo ne visas personas par savu invaliditāti ziņo darbavietai. Latvijas situāciju var salīdzināt ar ainu Eiropas Savienībā, kur no aptuveni 447 miljoniem iedzīvotāju ar invaliditāti ir 100 miljoni jeb 22,4 procenti, un no viņiem nodarbināti ir uz pusi vairāk cilvēku nekā vidēji Latvijā, tas ir, aptuveni 55 procenti.
Sociālās integrācijas valsts aģentūras vadītāja Ilona Jurševska stāsta, ka iemesli salīdzinoši zemajam Latvijas nodarbinātības rādītājam cilvēku ar invaliditāti vidū ir dažādi. “Sākot no sarežģītiem ārējiem apstākļiem un beidzot ar pašu cilvēku ar invaliditāti neuzņēmību un nedrošību gan profesionāli rehabilitēties, gan pieteikt sevi darba tirgū,” saka Ilona Jurševska. “Pie ārējiem apstākļiem es pieskaitu gan tādu darba vietu, gan darba vides, kas būtu piemērota un pielāgota cilvēkiem ar invaliditāti, trūkumu. Tāpat nepietiek arī sociālo darbinieku un asistentu, kas varētu sniegt atbalstu cilvēkam ar invaliditāti, kurš mācās vai vēlas sākt strādāt. Nereti vainojami arī darba devēju aizspriedumi un nevēlēšanās darbā ņemt cilvēkus ar invaliditāti.”
Ilona Jurševska, kas vada vienīgo iestādi Latvijā cilvēku ar invaliditāti profesionālajai rehabilitācijai un izglītības iegūšanai, sniedzot kompleksu atbalstu cilvēkiem ar dažādām saslimšanām, uzsver, ka cilvēkiem ar invaliditāti mācības un studijas, kā arī cita veida rehabilitācijas pakalpojumi ir pieejami bez maksas.
“Lai pārvarētu šķēršļus un veiksmīgi pieteiktu sevi darba tirgū, pirmkārt, ir nepieciešama uzdrošināšanās un uzņēmība mainīt savu dzīvi, lai sāktu ko jaunu,”
saka I. Jurševska. “Ja cilvēks veselības problēmu dēļ ir spiests aiziet no darba vai viņam trūkst pārliecības par savu varēšanu profesionālo ceļu uzsākt, jāvēršas pēc atbalsta Sociālās integrācijas valsts aģentūrā, jo mēs atbilstoši labākajiem Eiropas piemēriem palīdzēsim gan izvēlēties veselības stāvoklim, interesēm un līdzšinējām iemaņām atbilstošu profesiju, gan to apgūt, kā arī sniegsim visu nepieciešamo atbalstu, lai nodrošinātu pirmās prakses un darba vietas.” Aģentūras paspārnē ir divas izglītības iestādes - koledža un Jūrmalas profesionālā vidusskola, abas atrodas Jūrmalā. Izglītības programmas ir piemērotas dažādu vecumu cilvēkiem (no 15 līdz 64 gadiem), arī tiem, kas invaliditāti ieguvuši dzīves gaitā un kam nepieciešama pārkvalifikācija (sīkāk par mācību programmām www.siva.gov.lv). Pagājušajā gadā darbā iekārtošanas rādītājs pēc mācību absolvēšanas bija 51 procents, kas, kā uzsver I. Jurševska, ir samērojams ar vidējo nodarbinātības rādītāju Eiropas Savienībā.
Koronavīrusa pandēmija ietekmēja arī cilvēku ar invaliditāti izglītības procesu, sarunā ar Neatkarīgo nenoliedz Ilona Jurševska. Tāpat kā citas izglītības iestādes, arī Sociālās integrācijas valsts aģentūra pielāgojās pandēmijas noteikumiem un pārgāja uz attālināto mācību režīmu. “Ja studentiem nebija tehnisku iespēju, mēs palīdzējām ar datoriem un interneta pieslēgumu, mācībām attālināti pielāgojās arī pasniedzēji, sociālie darbinieki, fizioterapeiti un citi darbinieki, tomēr es nenoliegšu, ka pandēmijai bija arī negatīvas sekas.
Aptuveni trešdaļai mūsu audzēkņu ir psihiskās veselības traucējumi, kur saskarsme mācību procesā un ikdienas atbalsts ir ārkārtīgi būtisks, un šī piespiedu izolēšanās daudziem patiešām radīja problēmas, un neliela daļa arī mācības pārtrauca, emocionāli nespējot mācīties attālināti,”
situāciju raksturo Ilona Jurševska. “Mēs mobilizējām visus spēkus, veidojām atbalsta komandas, piemēram, ik rītu grupas atbildīgais sociālais darbinieks sazinājās ar katru studentu, mudinot pieslēgties stundām, faktiski vislielākā nozīme šajā laikā bija motivācijai. Kopumā jāsecina: nebija viegli.”
Ilona Jurševska norāda, ka “mēs neesam tipiska mācību iestāde”, jo tās nav tikai stundas, uz kurām atnāk skolēni. Sociālās rehabilitācijas process te notiek 24 stundas septiņas dienas nedēļā.
Kāds būs nākamais mācību gads? “Pašlaik atbilstoši vadlīnijām plānojam mācības organizēt klātienē visiem studentiem ar Covid-19 sertifikātiem, tādiem jābūt arī visiem darbiniekiem,” rudens scenāriju iezīmē Ilona Jurševska. Viņa uzsver: “Klātienes mācības ir ļoti svarīgas, jo tā ir arī socializēšanās.” Vienlaikus pēdējā gada laikā iegūtās zināšanas un prasmes attālinātā mācību un rehabilitācijas procesā ir jāizmanto arī turpmāk. “Es domāju, ka vispār mainīsies ekonomika un darba tirgus, arī valsts pārvaldē notiks izmaiņas, saprotot, cik liela nozīme ir tieši cilvēkam, ne tik daudz ēkai un kabinetam. Ļoti daudz uzdevumu un pienākumu ir iespējams paveikt attālināti. Prognozēju, ka palielināsies to darba vietu skaits, uz kurām varēs pretendēt cilvēki ar invaliditāti, jo mazināsies darba vides fiziskie šķēršļi,” vērtē I. Jurševska.
