Latvijā ir reģistrēti 700 000 luterāņu, 334 000 katoļu, 270 000 pareizticīgo, 46 000 vecticībnieku un 6000 baptistu. Darbojas četri klosteri – trīs sieviešu un viens vīriešu. Kopumā klosteros pastāvīgi dzīvo ap 100 cilvēku. Atšķirībā no citām kristīgajām konfesijām, pareizticīgie pēc šodien aktuālā Gregora kalendāra Ziemassvētkus svin 7. janvārī, kas pareizticīgās baznīcas jeb Juliāna kalendārā atbilst 24. decembrim.
“Cik gan nepiedienīgi un nepieklājīgi ir, ka viena daļa kristiešu vienās un tajās pašās dienās stingri gavē, bet citi rīko bagātas maltītes...” Šos vārdus 325. gadā pēc Kristus no Nīkajas rakstīja pirmais kristīgais imperators Konstantīns Lielais, attiecinot tos uz toreiz atšķirīgām Lieldienu svinēšanas paražām. Tikpat labi šos vārdus var attiecināt uz otro lielāko kristīgās pasaules svētku, Kristus piedzimšanas jeb Ziemassvētku, svinību kārtību - kopš 1582. gadā ieviestā pāvesta Gregora XIII kalendāra laikā, kad Rietumi gavilē par Ziemassvētku laiku, daudzas Austrumu kristietības spārna draudzes ievēro stingru gavēni. Arī Latvijā vērojama šī atšķirība - kamēr vieni jau paguvuši nosvinēt jaunā gada sagaidīšanu, otri vēl pošas Ziemassvētkiem jeb Kristus piedzimšanas svētkiem.
Vaicāts, kāpēc pareizticīgo Ziemassvētki ir par 13 dienām vēlāk, nekā tos atzīmē citu kristīgo konfesiju cilvēki, Svētās Trijādības Pārdaugavas draudzes virspriesteris Nikolajs Tihomirovs teic: “Drīzāk šis jautājums jāuzdod tiem, kas mainīja kalendāro stilu, pārejot no vēsturiskā Juliāna kalendāra uz Gregora kalendāru. Runājot par kalendārajiem stiliem, ir jāsaka, ka tie ir nosacīti, jo tolaik, kad tika iedibināti reliģisko svētku svinēšanas laiki, par kalendārajiem stiliem vispār nerunāja un pareizticīgie dzīvoja pēc tā kalendāra, pēc kura dzīvoja apustuļi un svētie tēvi. Būtībā garīgā pasaule dzīvo pēc viena kalendāra, un visām sakarībām, ko svētie tēvi un apustuļi ir nolikuši senā vēsturē, tas ir gruntīgs pamatojums.”
Skaidrojot iemeslus, kāpēc pareizticīgie Ziemassvētkus svin citos datumos, jāieskicē kalendāru veidošanas vēsture. Par to plašā diskursā ar astronomiskiem un matemātiskiem piemēriem var lasīt šeit. Vēl ilgi pirms Jūlija Cēzara, 238. gadā pirms Kristus, Ptolemejs III Evergets mēģināja reformēt seno ēģiptiešu kalendāru, taču iedzīvināt šīs reformas dzīvē 46. gadā pirms Kristus ar ievērojamā Aleksandrijas astronoma Sozigēna palīdzību bija lemts Jūlijam Cēzaram. Šeit runāts par ēģiptiešu saules kalendāra, nevis no romiešiem aizgūtā Mēness kalendāra reformu. Šīs reformas būtība bija faktā, ka Lielais Sothiskais gads pārstāja eksistēt kā reāla kalendāri astronomiska vienība. Jūlijs Cēzars ieviesa no ēģiptiešiem aizgūto 365,25 dienu saules gadu. Tas nozīmēja, ka nemainīgā ritmā katriem trim gadiem ar 365 dienām sekoja tā sauktais garais gads ar 366 dienām. Tādējādi Cēzars radīja visnotaļ lietojamu sistēmu, kas savos pamatos ir ērti lietojama līdz pat mūsu dienām. Gada sākums tika nolikts 1. janvārī un gadu sadalīja 12 mēnešos, pašu romiešu ziņā atstājot mēnešu garumu un nedēļas dienu skaitīšanu. Juliāna kalendārs bez izmaiņām pastāvēja līdz Nīkaja koncila laikam 325. gadā pēc Kristus, ko sasauca kristīgais imperators Konstantīns Lielais. Citu svarīgu jautājumu vidū tika apspriests vienots Lieldienu svinēšanas datums un ar to tieši saistītais kalendārais jautājums. Kopš tā laika Jūlija Cēzara kalendārs pārtapa par baznīcas Juliāna kalendāru un kā universāla laika atskaites sistēma nokalpoja baznīcai vairāk nekā tūkstoš gadu. No astronomiskā skatupunkta Nīkaja kalendārā reforma pastāvēja faktā, ka Juliāna hronoloģijā, kas bija orientēta pēc saules, tika integrēts mēness fāžu nomaiņas ritms, kam ir būtiska loma, nosakot reliģisko svētku datumus.
1582. gada 15. oktobrī spēkā stājās jaunais kalendārais stils, ko šodien pazīstam kā Gregora kalendāru. Šis nosaukums jāsaista ar katoļu baznīcas pāvestu Gregoru XIII, kurš pieņēma lēmumu pāriet uz laika skaitīšanas sistēmu, kas ir saskaņā ar astronomisko gadu. Jāteic gan, ka Gregora kalendāra ieviešana bija ilgstošs process - aptuveni 300 gadu, turklāt jukas radīja “pazaudētās” dienas, ko dažādas valstis risināja dažādi - vieni vienkārši pārlēca pāri turpat divām nedēļām, citi tās daudzu gadu garumā mēģināja pieregulēt ar atteikšanos no garajiem gadiem. Tomēr teikt, ka pilnīgi visa pasaule dzīvo pēc Gregora kalendāra, mēs nevaram - piemēram, jau pieminētā pareizticīgo baznīca vēl arvien izmanto Juliāna kalendāru.
Pāreja uz jauno stilu nekavējoties tika piedāvāta arī tā laika pasaules patriarham Jeremijam II, taču 1583. gada Konstantinopoles koncilā šis piedāvājums tika kategoriski noraidīts. Ne bez pamata Gregora kalendāra ieviešanu patriarhs uzskatīja par politisku ieroci cīņā ar pareizticīgajiem Austrumiem. 18. gadsimta vidū Gregora kalendārs iekaroja gandrīz visu Eiropu - pie Juliāna kalendāra palika vienīgi Krievija, Grieķija un Tuvo Austrumu patriarhiāti.
