Kā latvieši iznāca uz vēstures skatuves

© Neatkarīgā

Visas tautas rodas tā, ka vislabāk to aprakstīt izdodas dzejniekiem. Par latviešiem pienākas izteikties ar Aleksandra Čaka vārdiem:

Arhīvs

Kāda milzīga gaismas strēle,

Mūžos vaļā pusparauts logs!

- Tie ir latvieši, - čukst visas mēles.

Telpā uzplaukst jauns, mirdzošs koks.

Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava

Un kuru nebūs otrreiz vairs.

Tikai viņu mūžīgā slava

Tautu sargās kā karog kairs.

Šeit, tātad, rindas no poēmas “Mūžības skartie”, kas publicēta divās daļās 1937. un 1939. gadā. Tajā aprakstīti notikumi starp Pirmā pasaules kara sākumu 1914. gadā un kara izklīdināto latviešu, tajā skaitā kara laikā pēc nacionālā principa sakomplektēto un vairākus gadus Krievijas teritorijā cīnījušos karaspēka daļu dalībnieku atgriešanos Latvijas Republikā ap 1921. gadu.

Laupīt salaupīto esot taisnīgi

Tas jau teikts, rakstīts, skaidrots droši vien tūkstošiem reižu par Pasaules kara izraisīto varas vakuumu, ko aizpildīja ar daudzu jaunu valstu, tai skaitā ar Latvijas Republikas izveidošanu. Turpretī latviešu tautas izveidošanās kā tā paša kara rezultāts paliek nepamanīta gan realitātē, gan vairākos piegājienos ļoti augstu novērtētajā A. Čaka dzejojumā. Tautas rašanās aprakstu tur nepamana, izliekas nepamanām vai augstsirdīgi piedod kā tikai dzejniekiem pieļaujamu vaļību. Visi nopietnie cilvēki taču zina, ka latvieši radušies sensenos laikos no senlatviešiem, kuri radušies no baltiem, kuri, savukārt, atrodas tiešā radniecībā ar pirmo cilvēku pasaulē. Šādi uzskati ir tautu pastāvēšanas priekšnoteikums. Tautas pastāv tik ilgi, cik ilgi tic savai pastāvēšanai mūžīgi - neierobežotu laiku uz priekšu un nezināmu laiku atpakaļ. Tautā savu kāpinājumu līdz piepildījumam sasniedz katram cilvēkam piemītošā pārliecība, ka pasaule bez viņa vispār nevar pastāvēt. Skaļi to pasacīt tieši par sevi cilvēki atļaujas reti (vai reti cilvēki to atļaujas), bet savas tautas pieteikšana par pasaules - par jēdzīgās, cilvēces vārda cienīgās pasaules - radītāju un uzturētāju skan no visiem laikiem un visiem stūriem.

Latviešiem, bet gan jau tāpat citām tautām to mūžīgums ir arī komercprojekts. Latviešiem bija vajadzīgi senlatvieši kā Latvijas zemes īpašnieki, no kuriem šī zeme jāmanto latviešiem. Tas nekas, ka neviens latvietis nevarēja uzrādīt dokumentus par saviem senčiem, no kuriem viņam pēc 19. un tālāk 20. gadsimta sākuma civiltiesiskajām normām ar vai bez testamenta pienāktos noteikts zemes gabals ar vai bez ēkām, meža vai citiem nekustamiem un kustamiem īpašumiem uz tā. Vācieši gan varēja šādus īpašumtiesību dokumentus uzrādīt. Protams, ka katrā konkrētā gadījumā tie biežāk sniedzās uz gadu desmitiem nekā gadu simtiem senu pagātni un bija apstrīdami, bet tie tomēr bija daudz vairāk kā nekas latviešiem līdz “mērnieku laikiem”. Paldies brāļiem Kaudzītēm, ka šo apzīmējumu tagad zina arī tādi cilvēki, kuri nav iegaumējuši, kad, kas un ko tur īsti mērīja. Tāpēc latviešiem vajadzēja izspiest jurisprudenci ar vēsturi, ka visi vācieši aplaupījuši visus senlatviešus un nav spēkā nekādi darījumi, ar kādiem vācieši kopā ar zviedriem, poļiem, krieviem šo laupījumu sadalījuši. Turpretī katrs latvietis kaut ko manto no katra senlatvieša tāpēc, ka latvietis un senlatvietis esot gandrīz viens un tas pats atbilstoši abu vārdu līdzībai, gandrīz vai sakritībai.

Arhīvs

Latviešiem tik tiešām izdevās gandrīz pilnībā īstenot saukli “laupi salaupīto!” Kā 1925. gadā apliecināja Latvijas Republikai lojālais baltvācietis Pauls Šīmanis (1876-1944, attēlā), “Latvijas vāciskā iedzīvotāju daļa šajos gados noteikti zaudējusi 90 procentus sava kopējā īpašuma”, no kura Latvijas “valsts pārtikusi un pa lielai daļai pārtiek šodien”. Proti, valsts pārdod un “bijušie un esošie latviešu ierēdņi pērk sev mājas un muižas” un “tā no šiem 90 procentiem ir izveidojies jaunais latviešu privātais kapitāls”.

Neveicas ne arhitektiem, ne vēsturniekiem

Simts gadus vēlāk P. Šīmaņa vārdi ir tikpat aktuāli. Kāda izskatītos Rīga, ja pasaules karu laikā būtu sagrauts viss vai praktiski viss, kas uzcelts vāciešu, t.i., uz vāciešu kundzības laikā? Ļoti pamācoši, ka šī kundzība turpinājās arī tad, kad 1934. gadā sevī Lāčplēša mazmazmazmazdēlu sajutušais Kārlis Ulmanis kļuva par Namplēsi - postīja Vecrīgu (attēlā), lai veco laiku vācu arhitektūras vietā celtu viņa laika vācu arhitektūru, ierūmējot mazajā Latvijā nacionālsociālisma gigantomānijas pakaļdarinājumus.

Arhīvs

Tieši tas pats, kas par Rīgu, sakāms par visām kaut cik pamanāmajām pilsētām un laukiem, kur bez nosacītā vācu laika cietokšņiem, pilīm un krogiem kaut vai drupu veidā nav nekā ar cilvēku rokām darināta, uz ko gribētos paskatīties. Taisnošanās par pārkāpumu pamācībai nekad neteikt nekad ir tāda, ka daži izņēmumi tikai apstiprina likumu, t.i., parāda, kādām celtnēm šeit vajadzētu būt un kādas tās it kā varētu būt, bet kādas tās tomēr nav. Sabiedriskās iekārtas šeit vairākkārt mainījušās, būvmateriālu sortiments sasaistē ar būvniecības tehnoloģijām arī mainījies un arhitektu paaudzes nākušas un gājušas, bet arhitektūras vietā kaut kāda jēga tikai no ainavu arhitektūras, ciktāl tai izdodas ar kokiem un krūmiem aizsegt pēdējos simts gados celtās ēkas; gods un slava daiļdārzniekiem par puķu dobītēm, kas ēkas aizsegt nevar, bet toties novērš no tām skatu.

Tajā pašā laikā nav apstrīdams, ka Latvijas valsts pastāv un nesen atzīmējusi savu simtgadi, bet tauta noteikti pastāv vēl ilgāku laiku. Ļaunas mēles var piebilst, ka pusi no simts gadiem valsts pavadīja kā juridiska norma bez varas par cilvēkiem un teritoriju. Ļoti nervozi tiek uztverts arī jautājums, cik tad ilgs ir tautas pastāvēšanas laiks. Oficiāli solīdākā atbilde uz to izsakāma vienā vārdā, ka laiks nezināms. Vēsturnieku mēģinājums izteikt šo atbildi daudzos vārdos ir apstājies līdz ar 2017. gadā izdoto grāmatu “Ceļā uz latviešu tautu”, kuras “Ievadā” Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) direktors Arnis Radiņš vienu vārdu pārvērta par vienu teikumu: “Latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu.” Turpat paskaidrots, ka grāmata bija “viens no noslēdzošiem posmiem LNVM 1996. gadā aizsāktajam projektam “Latviešu saknes””, bet gala rezultātā nācās atzīt, ka daudzi cilvēki vairāk nekā divdesmit gadus nodarbojušies ar paši nezin ko, ja jau viņu darba rezultātā “latviešu tautas veidošanās” tik un tā nekļuva par daudz aplūkotu tēmu. Citiem vārdiem sakot, cilvēki vismaz saprata, ka neko nesaprot, kas padara vērtīgākas viņu intelektuālās biogrāfijas.

Kā cilvēkus pārtaisa uguns no debesīm

Latviešu vēsturnieku atklāti atzītā nespēja spriest par latviešu tautas rašanos ir vēl viens arguments, kāpēc izmantot par izejas punktu šī notikuma izprašanai jau citētās A. Čaka dzejas rindas. Tātad: “Kāda milzīga gaismas strēle, / Mūžos vaļā pusparauts logs!”, ko tajos pašos tēlos, ar gandrīz tādiem pašiem vārdiem, bet ar pretenzijām uz zinātni formulējis jau pieminēts krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļovs: “Reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич). Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,” kas ne obligāti, bet pamanāmi bieži noved pie jaunu tautu un to savienību rašanās.

Lai cik daudz gaismas izraisīja 20. gadsimta sākuma eiropiešu ugunsieroči Pirmajā pasaules karā, tie tomēr nevarēja konkurēt ar debesu gaismu, t.i., ar enerģiju, kas latviešus bija sasniegusi jau iepriekš un piešķīrusi latviešiem to aktivitāti, ar kādu viņi metās Pirmajā pasaules karā un nepalika malā arī Otrajā pasaules karā. Pirmā pasaules kara ugunis apdedzināja latviešus kā jau gatavu māla podu, kas tagad var tikai sašķīst drumstalās, bet nevar vairs kļūt ne par ko citu ne pēc formas, ne pēc pielietojuma. Dzejnieks to ģeniāli izteicis vārdos “nebūs otrreiz vairs”.

Arhīvs

Savukārt kosmiskā enerģija bija vajadzīga pīšļu un putekļu pārvēršanai mīcīšanai derīgā mālā. Šim notikumam ir bijis aculiecinieks, pēc kura pierakstiem notikums datējams ar 1739. gada 18. maiju, kad Dāvids Zīgmunds Krīgelšteins rakstījis tā: “Uguns nokritusi no debesīm, un sirdis sāk degt.” Viņa pierakstus sameklējis un latviskojis latviešu teologs Ludvigs Adamovičs (1884-1942, attēlā) rakstā “Latviešu brāļu draudze dzimtbūšanas laikos” (sk. 1932. gada krājumu “Latvieši II” vai 1978. gadā ASV izdotos L. Adamoviča “Rakstus par Latvijas baznīcas vēsturi”, vai sadaļu “Brāļu draudzes sākumi” L. Adamoviča 1933. gada grāmatā “Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks”).

Tieši 1739. gada 18. maijs gan neizceļas starp citām dienām norādītā gada pirmajā pusē, kas L. Adamoviča tekstos aplūkota zem apakšvirsraksta “Lielā Valmieras atmodas kustība 1739. g.” Attiecīgie pētījumi izskaidro sīki un smalki, kāpēc hernhūtiešu sektai pievērstie “vācbrāļi pret 1738. g. beigām nolemj sākt pulcināt atmodinātos latviešus pašus par sevi” un kas tad notika:

Arhīvs

- Valmieras apvidus īsā laikā bijis it kā “apgriezts apkārt un pārvērsts”. Nav bijušas vairs dzirdamas parastās ganu dziesmas un talku, kā arī citu lielu sanāksmju neķītrās dziesmas (“Zoten-Lieder”), bet krūmos, pļavās, laukos, uz ceļiem u. c. vietās bijuši dzirdama un redzama tikai smilkstēšana un vaimanāšana (Winseln und Wehklageņ), asaras un brēkšana par “žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus”... Kustības liesmas pārgāja ari uz kaimiņu draudzēm: Cēsu, Trikātas, Raunas un Smiltenes. No pašu latviešu vidus arī bij radušies sludinātāji: blakus Šķestera Pēterim īpaši minēts vēl kauguriešu Pāvulēna Jēcis, kas “aiz iekšējas dziņas sludināja ar varenu spēku evaņģēliju pļavās un pie siena novākšanas”. (...) Pret rudeni bij jau vērojama zināma nostiprināšanās jaunajā stāvoklī, bet tas nenāca tik viegli.

Latviešu pirmā cīņa par izdzīvošanu

Tas nekas, ka ar izcilu prātu apveltītais L. Adamovičs vēl nesaprata, ka līdz ar 1739. gada notikumiem viņš uzgājis latviešu tautas, nevis vienas latviešu sektas rašanos. 1739. gadā jaunas tautas rašanās vēl nebija izšķirta, tā vēl karājās mata galā, ko L. Adamovičs izteiksmīgi izstāstīja jau nosaukto darbu turpmākajās lappusēs.

L. Adamoviča pētījumi sniedz lielisku ilustrāciju diskusijai saistībā ar Ļ. Gumiļova teorijas pirmpublikāciju pagājuša gadsimta 60. gadu beigās. Padomju oficiālā etnogrāfija to uzņēma ārkārtīgi naidīgi, jo tā apdraudēja tos tūkstošus cilvēku, kuri kā etnogrāfi, vēsturnieki, filozofi, zinātniskā komunisma pasniedzēji u.tml. pelnīja maizi (sviestmaizi, desmaizi, smalkmaizīti - cik nu kurš prata sev dabūt), sludinot “jaunas pārnacionālas cilvēku kopības - padomju tautas veidošanos”. Lai gan Ļ. Gumiļovam nācās izlikties, ka viņš nemaz nevēršas pret šādiem murgiem, īlenu maisā nenoslēpsi. Padomju ideoloģiju viņa teorija skāra jūtīgā vietā un tās darbinieki metās gudrot iebildumus. Tai skaitā Viktors Kozlovs (1924-2013) nāca klajā ar apgalvojumu, ka jo īpaši senatnē “pasionaritātei nekādas lomas nebija”, jo “pasionāri vai nu tika padzīti no cilts, vai vienkārši nokauti”. “V. Kozlovs ideju ir sapratis gandrīz pareizi: pasionāri ir nolemti” (nolemti iznīcībai - обречены), Ļ. Gumiļovs piekrita. “Bet, ja viņi vienmēr aizietu bojā, nepaspējot neko izdarīt, tad progress nebūtu iespējams.” Izrādās, ka 1739. gads tagadējā Latvijā arī bija tāda senatne, kad vācu mācītāji un muižnieki mēģināja uzrīdīt zemniekiem cara armijas karaspēku. Muižnieki uzskatīja par labāku, lai viņu zemniekus izkauj, ja tikai tā var apklusināt nupat piesaukto “smilkstēšanu un vaimanāšanu”.

Pat tik muļķīga doma neliecināja, ka muižnieki būtu muļķi. Viņu domu gaitai reāls pamats bija un pašā pēdējā brīdī tā aizveda līdz risinājumam, kā tomēr iztikt bez cara armijas soda ekspedīcijas pakalpojumiem. Ja tie tiktu izmantoti, tad nebūtu nekādu latviešu un tie pēc nepilniem diviem simtiem gadu muižniekiem viņu muižas neatņemtu. Ar to nav solīts, ka bez latviešiem un Latvijas tās tagadējā teritorijā joprojām pastāvētu muižas vāciešu īpašumā.

Tālākie notikumi ar latviešiem atbilst visiem cikliskās vēstures izpratnes kanoniem, kas veidoti, apkopojot nesalīdzināmi lielāko un labāk izpētīto tautu vēsturi. Eiropieši pasaulē ir parādījušies 732. gada 10. oktobrī kaujā pie Puatjē, bet Eiropas tagadējo iekārtojumu - sadalīšanu francūžu un vāciešu aizņemtās vai uzraudzītās teritorijās - noteikusi 841. gada 25. jūnija kauja pie Fontenē. Krievijas vēsturē tieši tie paši notikumi atkārtojušies 1242. gada 5. aprīli uz Peipusa ezera ledus un 1380. gada 8. septembrī Kuļikovas laukā, kur noskaidrojās Zelta ordas mantinieki.

Latviešiem šie paši pieturas punkti ir 1739. un 1914. gads. Vēlreiz jāuzsver, ka arī “raudāšana un smilkstēšana” jāuztver pilnīgi nopietni, pielīdzināmi uzskaitītajām kaujām, kaut šajā gadījumā runa ir par pretējo - par 1739. gadam tipiska zemnieku kara novēršanu (attēls apliecina no 1773.-1774. gadā notikušā Jemeļjana Pugačova dumpja apspiešanu) Jaunās sektas dalībnieki apliecināja apņēmību turēties pie savas jaunās ticības līdz nāvei, bet ielaisties darīšanās ar nāviniekiem gribētāju nebija.

Arhīvs

Pēc skata atpakaļ būs vismaz jāmēģina palūkoties uz priekšu - uz latviešu izredzēm izdzīvot līdz nākamajiem atskaites punktiem, līdz kādiem citas tautas tikušas.

Izpēte

"Straujiem soļiem dodamies pretī XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem! Kopā ar skolu koru diriģentiem un svētku virsdiriģentiem izdziedājām noslēguma koncerta "Te aust" repertuāru. Nu laiks nodot apgūto tālāk skolēniem!" pēc notikušā skolu koru diriģentu semināra vēsta ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Par gatavošanos svētkiem un ar to saistītajām problēmām, no kurām galvenā ir koru neesamība pat dažās lielās skolās, "Neatkarīgajai" pastāstīja koncerta "Te aust" mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.

Svarīgākais