Paldies tiem, kuri seko rakstu sērijai par eiropiešu un jo īpaši par latviešu kā tautu un civilizāciju attīstības ciklu dalībniekiem. Neatkarīgās elektroniskais formāts ļauj lasītājiem papildināt šīs publikācijas ar saviem komentāriem, kam ir izredzes kļūt par aizraujošāku – jo īsāku, jo mazāk cenzūrai pakļautu – lasāmvielu nekā komentējamie raksti. Tāpēc palūkosimies kopīgi, ko ievērības cienīgu pauduši pirms nedēļas publicētā raksta “Kā latvieši iznāca uz vēstures skatuves” lasītāji.
Saīsināsim 13. februāra publikāciju līdz divām tēzēm. Pirmo, ka latvieši iznāca uz vēstures skatuves laikā no 1739. gada sākuma līdz rudenim luterāņu baznīcas Valmieras, Cēsu, Trikātas, Raunas un Smiltenes draudžu robežās. Otro, ka tobrīd ne tikai citi šīs pašas lugas dalībnieki, bet arī viņi paši nemaz nezināja, kas viņi tādi, kā uzradušies un kāpēc dara trakas lietas. Lai visu to noskaidrotu, bija nepieciešami vēl vairāki šīs lugas cēlieni gandrīz divsimt gadu garumā līdz Latvijas Republikas neatkarības izcīnīšanai. Savas valsts iegūšana nav obligāta, bet toties nepārprotama pazīme tautas pastāvēšanai.
Atbilstoši laikabiedru liecībām, latvieši sevi pieteica tā, ka “krūmos, pļavās, laukos, uz ceļiem u.c. vietās bijuši dzirdama un redzama tikai smilkstēšana un vaimanāšana, asaras un brēkšana par “žēlastības laiku, kas pavadīts grēkos bez Jēzus””. Tātad šeit darīšana ar kristiešu sektantiem jeb ķeceriem, kuru pārveidošanās par tautu nebija iepriekš noteikta un nav pašsaprotama. Vislielākā varbūtība bija tam, ka no viņiem neizveidosies nekas, jo viņus apkaus. Tolaik cilvēki pret ticības lietām izturējās tik nopietni, ka muižnieki bija gatavi atdot savus zemniekus Krievijas armijas soda ekspedīcijai, nevis paciest viņu Kunga Jēzus Kristus vārda valkāšanu ne tā, kā to noteikusi luterāņu baznīca. Šī baznīca arī bija radusies no ķecerības un saaugusi ar laicīgo varu, izmantojot 1524.-1526. gada zemnieku karu Vācijā. Lūk, vēl viens no iespējamiem variantiem, kurp var novest “smilkstēšana un vaimanāšana”, bet vismaz no vēlāku laiku skatpunkta šķiet, ka tā tas nevarēja notikt Krievijas rietumu nomalē 18. gadsimta vidū. Ja šoreiz no sektas izkūņojās tauta, tad tā varēja būt arī tauta ar citu nosaukumu, valodu un teritoriju, nekā vēlāk ieguva latviešu tauta.
Tautība ir cilvēku apzināto un neapzināto uzvedības stereotipu komplekss, bet tauta ir cilvēki, kuri nodod šo kompleksu saviem bērniem viņu pirmajos 6-7 dzīves gados. “Smilkstēšana un vaimanāšana” ir trafarets signāls par uzvedības stereotipu maiņu pāri vienai tautai pieļaujamo stereotipu variāciju robežām. Citiem vārdiem sakot, pieķeršanās kādai reliģiskai idejai vienmēr un visur ir pirmā liecība par cilvēkiem, kuru enerģijas izšķaidīšana zemākā līmenī, bet toties plašākā pēcnācēju pulkā realizējas vērā ņemamos pārveidojumos visā, kam vien šie ļaudis pieskaras. Par to mums latviešu valodā nenoguris stāsta ne vien akadēmiskos titulus ieguvušais, bet ik pa laikam arī kā mediju zvaigznīte uzmirdzošais Leons Taivāns.
Jaunu uzvedības stereotipu izveidošanai nepieciešamā enerģiju nerada cilvēki ar savam domām, ka dzīvot pa jaunam būtu labāk, nekā dzīvot pa vecam. Enerģija ir dabas dāvana. Reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga. Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti.
Vēsturiskajā, t.i., aprakstītajā cilvēces periodā konstatējamo pasionāro grūdienu līniju un to novilkšanas laiki ir attēloti šeit. Latvieši neatrodas ne uz vienas uz šīm līnijām un parādījās brīdi, kad nekādas rungas te pa gaisu nelidoja Kā tad tā!?
Atbildi dod gēnu dreifs. Latvieši ir Ziemeļu karā grāfa Šeremetjeva (Борис Шереметьев, 1652-1719) vadībā Vidzemi izjājušo krievu tiešie pēcteči un tie, kuru vecāki dažādos brīžos uzskatījuši par labāku atšķelties no citām tautām par labu latviešiem.
Šeit vieta pirmajam komentāram par rakstu “Kā latvieši iznāca uz vēstures skatuves”. Tas stilizēts latgaliešu valodā, bet tā, lai būtu saprotams arī visiem latviešu valodas pratējiem. Juoneitjs: "Maņ aš sirdei palyka vīgluok, ka maņ kai latgalīšam ar itū “latvīšu tautu” - hernhūtīšim i vysaidim sorkonajm streļķim i čekys nogu mauciejim nau nikaida sakara..."
Grūti nošķirt nopietnību un joku latgaliešu Jānīša rakstītajā. Viņš pārstāv latviešus ar visiem latviešu grēkiem, jo viņa senči ir iekļāvušies latviešu tautā Pirmā pasaules kara un tā ievadīto pilsoņu karu rezultātā. Latgaliešu izvēles apliecināšanai noder turienes aktīvista Franča Kempa (1876-1952) atstātie raksti. 1910. gadā grāmatā “Latgalieši” viņš informēja, ka “ja latgalietis satiekas ar luterāni-latvieti, tad šis izrādās jau par visai “svešu cilvēku”, ar kuru darīšanās jāielaižas ļoti uzmanīgi”, jo “ticība, nevis valoda, pēc Latgaliešu uzskatiem, noteic cilvēka piederēšanu pie vienas vai otras tautības”. Kad cariskā Krievija bija saņēmusi jau pietiekami daudz belzienu Pirmajā pasaules karā, tās cenzūra atslāba un avīzēs sāka pārspriest valsts politiskās sistēmas reformēšanu.
F. Kemps uzstājās Petrogradā latgaliešu valodā izdotā avīzē “Drywa”. 1916. gada 12. oktobrī viņš rakstīja (viņa latgaliskais teksts šeit pārtaisīts tagadējā latviešu rakstībā, attēlā tā oriģināls), ka “dalītās Vidzemes , dalītās Kurzemes un latgalisko Vitebskas guberņas apriņķu apvienošana vienā guberņā vai provincē, vai kā nu tiktu nosaukts šis administratīvai veidojums, nesola mums - ne vienai, ne otrai pusei - nekādu sevišķu labumu”. Gadu pusotru vēlāk tomēr šāds labums atklājās un trīszvaigžņu Latvija tika ne vien pasludināta, bet arī reāli izcīnīta, tai skaitā ar latgaliešu, tai skaitā ar F. Kempa līdzdalību. 1932. gadā viņš par to paskaidroja, ka “pasauļu kari, revolūcijas kuru mutuļos mūsu mazā Latgale tika ierauta un svaidīta visstiprāk, visu pārgrozīja un mūsu dzīvi izveidoja tā, kā nevarējām ne izdomāt”. Domāt nebija ne laika, ne spēka - “atlika vien savus kaulus glābt no austrumos atvērušās komunistu elles”. Nebija latgaliešiem citas iespējas, kā paslēpties aiz Latvijas Republikas robežstaba. Lai gan šis stabs savus uzdevumus spēja pildīt tikai nepilnus divdesmit gadus, darījums bija noslēgts uz visu latviešu tautas pastāvēšanas laiku. Etnoģenēzei atpakaļgaitas nav.
Ar gēnu dreifu izskaidrojams tas, ko uzrakstījis Baltvācietis: “Es labāk akcentu liktu uz 860. gada notikumiem, kad kurši iznīcina pirmās Eiropas monarhijas Dānijas armiju Kurzemē, Pēc pāris gadiem kopā ar Sāmsalas igauņiem sakauj zviedrus un iznīcina pilsētu ko tagad pazīstam kā Stokholmu.”
Pasionāro grūdienu kartē iezīmētais aptuveni 700. gada grūdiens, kura kroņa numurs ir 732. gada kaujā pie Puatjē, sniedzās no Spānijas līdz Skandināvijai. Tur radās vikingi, ar kuriem eiropieši joprojām lepojas. Baltiju grūdiens neskāra, bet laiks no 700. gada līdz 860. gadam deva iespēju piedzimt un izplesties vismaz 7-8 pasionāru paaudzēm, kas Skandināviju no Baltijas atdalošajai Baltijas jūrai tika pāri kā peļķītei (attēlā). Šeit viņi atstāja pēcnācējus - tātad arī labus izsitējus, bet paši aizdrāzās tālāk “uz grieķiem”.
Tikpat vilinoša kā Austrumi vikingiem kļuva Britānija, ko neskāra pats grūdiens, bet sasniedza trīs viļņi ar pasionārā grūdiena mantiniekiem. Pirmie skandināvu vikingi Britānijā atzīmēti jau 793. gadā, bet 1066. un 1153. gadā tur nonāca iepriekš Normandijā iestrēgušo vikingu pēcteči. Vikingu izvēli var norakstīt gan uz klimatu, kas Britānijā mazāk draņķīgs nekā Baltijā, gan uz Romas laika greznumu paliekām, kādas bija tur un kādu nebija šeit. Tikai tad, kad viskartgalvīgākie pasionāri bija no Skandināvijas aiztraukušies, viņu lēnprātīgākie radinieki ķērās pie Baltijas jūras pārveidošanas par Zviedrijas ezeru. Viņiem nācās konkurēt ar tā paša viļņa pasionāriem, kuri Baltijā bija nonākuši krustnešu veidolā. Tādējādi skandināvu, ģermāņu un arī poļu pasionaritāte nonāca Latvijā un novilka tagadējo Latvijas valsts robežu kā līdzsvara punktus starp jau krītošo, bet toties militāri tehniskos produktos un pārvaldes prasmēs nostiprināto 8. gadsimta pasionaritāti un dabiski augošo 13. gadsimta pasionaritāti, ko pārstāv krievi. Ieroču žvadzināšanā uz Eiropas, tagad vienlaicīgi arī Latvijas un Krievijas robežas nekas nav mainījies no 13. gadsimta līdz šai baltai dienai.
Viedokli par latviešu esamību jau sen pirms hernhūtiešiem pārstāv par izglītību norūpējies biedrs ar atgādinājumu, ka daudz senākas taču esot latviešu valodā rakstītas grāmatas: “Jādomā, ka grāmatas latviski, kuras ir saglabājušas jau no 1560. gadiem, laikam ir rakstītas nevienam.” Tik žilbinošajai ironijai jāpierāda, ka grāmatu esamība apliecina to lasītāju esamību. Mūsdienu latviešu valodai kaut attāli līdzīgu vārdu virknējums pierādot latviešu esamību tad, kad šis vārdu virknējums radīts. Vieglāk noticēt šādai domu gaitai, nekā saprast, ka sakritība starp senākajiem latviešu valodā saglabātajiem rakstītajiem tekstiem, kas datēti ar 1507., 1550., 1585.,1586. un 1587. gadu, un mūsdienu latviešu valodu nav nekāda garantija sakritībai starp toreiz rakstīto valodu un runāto valodu ārpus Rīgas. Tās iedzīvotāju skaits svārstījās starp 10-15 tūkstošiem, kas tika uzturēti ar pastāvīgu cilvēku pieplūdumu arī no tuvākiem un tālākiem laukiem. “Ienākuši viņi runāja katrs savā izloksnē, kādēļ raksturīgākās izlokšņu savādības arī pārgāja Rīgas kopējā izloksnē, par kādu vispārīgi var izveidoties noteikta centra valoda, ja viņai nav nekādu rakstu tradīciju, ja viņā pastāvīgi ar ienācējiem ieplūst svaigi dialektiski elementi, un ja nav valodnieciski izglītotu cilvēku, kas valodu disciplinē. Bet rodoties jaunām dzimtām rīdzinieku paaudzēm, zināms modus loquendi (izteiksmes veids - Neatkarīgā) tomēr izveidojās arvien stingrāk, un šo runas veidu laikam gan jau agri sāka izmantot garīdznieki un arī citas varas nesēju aprindas, cik tālu viņām sarunā bija jālieto latviešu valoda,” 1925. gadā skaidroja valodnieks Ernests Blese (1892-1964). Uzsvars šeit jāliek uz vārdiem “varas nesēju aprindas”, kas uzspieda dažu tūkstošu nevācu rīdzinieku valodu simtiem tūkstošiem nevācu Vidzemē un Kurzemē. Pasākums smags, bez garantētam sekmēm un gadsimtus prasošs.
Cilvēku grūtības nomainīt savu reāli dzimto valodu ar tai attāli līdzīgo Bībeles jeb rīdzinieku latviešu valodu nepārspējami izcili atklātas Kaudzīšu Matīsa un Reiņa izdomātā - redzētā un lielā mērā uz pašu pārdzīvojumiem balstītā - tēla Ķenča (attēlā) bēdu stāstā “no pašas bērna kājas”: “Sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūlīņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien: “Tā svētā lūgšana,” - bij vecā Baba izknaibījusi kreisos sānos caurumu”, bet tālāk vēl trakāk. “Aizveda pie mācītāja atlasīt - iedeva tādu grāmatu, kurā nebiju mācījies, nevarēju izsaukt, ne salikt kopā. Tūlīņ gribēja pērminderis pērt - toreiz gan aizbēgu, bet pēc, kā sacīt jāsaka, dabūja rokā tāpat. Vēl tagad ir bail, gar mācītāja muižu ejot.”
Hernhūtieši gribot negribot izjauca ar zvēru dresēšanas metodēm uzturēto kārtību, interesējoties par to, kas īsti Bībelē rakstīts. Viņi sāka mācīties lasīt, nevis atpazīt noskaitīšanai desmit baušļu rindiņas “kaķismā”. Ar viņiem tad nu sākās latviešu valodas apgūšana Latvijā, lai lasītu Bībeli un to pavadošos tekstus mācītāju piedāvātajā valodā.
Hernhūtiešu dēļ arī mācītājiem nācās vairāk interesēties, kas nevācu Bībelē īsti rakstīts. Interesēties par Bībeles un viņu sprediķu valodas atbilstību, t.i., neatbilstību viņu draudzes reālajai valodai un kaut kā šo neatbilstību mazināt - vai Bībeles valodu pārtaisīt, vai iemācīt savai draudzei. Uz šādiem apgrūtinājumiem viņi bieži reaģēja ar sliktiem vārdiem, pie kuriem joprojām turas viens no “latviešu uznāciena” komentētājiem no problem: “Brāļu draudze bija sliktākajā gadījumā no latvietības atšķelti kārkli, kas nīda pašu tautu, labākajā - pesteļotāji, kā Kaudzīšu Oļiņš, kas savu Bībeli lietoja kā Melno grāmatu.”
Kaudzītes Matīss (1848-1926) bija pirmais, kurš skaļi brīdināja par šo divu kristietības atzaru savstarpējās apkarošanas radītajām briesmām. Pāris gadus pirms “Mērnieku laikiem” Matīss izdeva mazu grāmatiņu “Brāļu-draudze Vidzemē” (R., 1877). Tajā norādīts, ka esot “kā iz laivas izgrūsti jaunekļi un jaunekles”, kuriem “tas svētums, ko vecāki bij tiem tik rūpīgi no mazotnes sirdī iekopuši, tas nu bij pulgots un pat apmēdīts un ar citiem svētumiem viņi sadraudzēties nespēja. Nu tiek brēkts par neticību un bezdievību, bet kas tam visam lika dīgļus?” Te esam uzgājuši pamatojumu tam, ko rakstīja Pravietisnejaukais: “Latvieši uz vēstures skatuves iznāca kā Dieva ieceltā valdnieka slepkavu līdzdalībnieki. Un ļoti stipri pavilkās uz Sātana iedvestajām komunisma idejām. Tāpēc latviešu “uznāciens” radīja pašiem latviešiem daudz nepatīkamu seku, kas klupināja brašo gaitu.”
