Pilnībā jāpievienojas tam, ko vakar (piektdien) teica Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, ka Latvijas un ne Latvijas “iedzīvotāji, kuri dziļi ieslīguši Kremļa radītajā propagandā, ir kā sektanti – viņi nevēlas ieklausīties citos uzskatos un argumentos, tāpēc šo cilvēku pārliecību ir ļoti grūti izmainīt.”
Jā, tieši tā tas ir, bet tieši tas pats attiecas uz tiem cilvēkiem ar E. Levitu priekšgalā, kuri “nav dziļi ieslīguši Kremļa propagandā”. Arī viņi “ir kā sektanti - viņi nevēlas ieklausīties citos uzskatos un argumentos, tāpēc šo cilvēku pārliecību ir ļoti grūti izmainīt.” Vai ir iespējami argumenti, kas mainītu E. Levita pārliecību? Un, no otras puses, kas mainītu Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova izteikto, Neatkarīgajā jau citēto pārliecību, ka „citām valstīm uzbrukt mēs neplānojam, mēs arī Ukrainai neuzbrukām”?
Krievijas uzbrukums Ukrainai atgriež pasauli 1939. gada situācijā arī tādā nozīmē, ka reālās un ideoloģiskās frontes līnijas nošķirtās puses cenšas norobežot sevi no ienaidnieka propagandas. Pagaidām gan ziņu aprite vēl nav pilnīgi noslēgta un divi spoguļattēli parāda, ka un kāpēc cilvēku pārliecības tik tiešām spēj mainīties pilnīgi un zibenīgi. Runa ir par sagūstītajiem pretējo pušu karavīriem, kuri videokameru priekā dalās ar savām atklāsmēm, kā viņus karā sūtījusī valsts - pilnīgi vienādi Krievija vai Ukraina - viņus apkrāpusi, izmantojusi, nodevusi un likusi veikt kara noziegumus, ko viņi veikuši vai nav veikuši, bet jebkurā gadījumā milzīgi nožēlo (attēlā ap saiti uz publikāciju jau latviešu valodā)
Saistībā ar patiešām efektīvām cilvēku pārliecināšanas metodēm jāpiemin gadījums ar S. Lavrova priekšteci Joahimu fon Ribentropu, kurš 1946. gadā tika pakārts tieši par to, ka bija cīnījies par mieru tieši tādā pašā veidā un tikpat sparīgi, kā tagad par mieru cīnās S. Lavrovs.
Ai, cik ļoti labprāt cilvēki neatrastos ideoloģijas burbuļos, kuros katrs no viņiem varbūt tikai nejauši iekritis, ja ideoloģiju varētu aizvietot ar to, kas tiešam ir cienīgs nest informācijas vārdu. Proti, ar tādu informāciju par nākotni, kāda tagad ir mūsu rīcībā par pagātni. Te gan vajadzīgs paskaidrojums, ko nozīmē patiesā vēsture, jo nav tādu vēsturisku faktu, kas netiktu apstrīdēti arī tādās toņkārtās, ka tie vispār nav nekādi fakti, bet vēstures viltojumi.
Skaidrojums tāds, ka visi strīdi par pagātni ir tikai projekcija neziņai par nākotni. Tiklīdz nākotne kļūtu zināma, tā arī pagātnē viss taptu skaidrāks par skaidru. Piemēram, nebūtu nekādu strīdu, ir vai nav Krievijas tagadējais uzbrukums Ukrainai atkārtojums Krievijas 1939. gada uzbrukumam Somijai. Krievija joprojām dzīvo pārliecībā, ka nekādai Somijai tā nekad nav uzbrukusi tieši tāpat, kā nav uzbrukusi un neuzbrūk Ukrainai. Jā, Krievija ir cīnījusies arī ar ieročiem, bet cīnījusies tikai par mieru un tikai pret tiem, kas uzbrukuši Krievijai. Tajā reizē, ko kaut kādi sektanti vai varbūt aģenti, kas nevēlas ieklausīties citos, t.i., kādreizējās Padomijas un tās mantinieces Krievijas uzskatos un argumentos, dēvē par Krievijas uzbrukumu Somijai, patiesībā arī notika cīņa par mieru, drošību un laimīgu bērnību. Tajā reizē Padomija cīnījās par mieru kopā ar Vāciju, ko apstiprina tas neapšaubāmais vēsturiskais fakts, ka Krievija un Vācija taču noslēdza miera līgumu. Jā, Molotova-Ribentropa paktu! Jā, bija tur nosacījumi par mieru arī ārpus abu valstu toreizējām teritorijām, kas skaidrāk par skaidru parāda, cik ļoti abas valstis rūpējušas par mieru Eiropā, kas lielā mērā atbilda mieram visā pasaulē. Tikai ļauni apmelotāji vai pilnīgi idioti var atļauties sacīt kaut ko tādu, ka Molotova-Ribenrtopa pakts būtu viens no pasākumiem Otrā pasaules kara izraisīšanā. Kā, vai viņi tiešam lasīt neprot, ka tas bija miera līgums?! Un kā gan miera līgumu var uzskatīt par kara cēloni, iemeslu, ieganstu?
Ja Krievija uzvarēs karā ar Ukrainu, tad tās uzbrukums Somijai un tieši tāpat arī piedalīšanās kopā ar Vāciju uzbrukumā Polijai paliks cīņa par mieru, ko nedrīkst saukt ne par uzbrukumu, ne par karu. Ja Krievijas uzvara Ukrainā izrādīsies sākums tās uzvarai par visu pasauli, tad visas pasaules vēsturē tiks ierakstīts, ka nav bijis nekādu Krievijas uzbrukumu ne Somijai, ne Polijai, ne Ukrainai. Tīri tehniski šādā pasaules vēsturē par tādiem uzbrukumiem un kariem, visticamāk, nebūs rakstīts vispār nekas, nevis tas, ka nekādu uzbrukumu nemaz nav bijis, ja pareizi saprot tos faktus, uz kuriem balstās kļūdainie secinājumi par šeit minētajiem kariem.
Ja Krievija iekaros daļu no pasaules vai vismaz saglabās daļu no savas tagadējās teritorijas, tad viss paliks tā, kā tagad ir. Tātad ar vēsturnieku zinātniskajiem grādiem un amatu nosaukumiem vienādi apgādājušās cilvēku grupas apgalvos, ka uzbrukumi un tiem sekojošie kari notika vai nenotika atkarībā nevis no tā, ko varētu nodomāt neitrāls novērotājs, vislabāk marsietis, ka tam būtu bijusi iespēja vērot 1939. gadā notiekošo no mākoņu maliņas jeb no sava kosmiskā kuģa. Nē, visu noteiks, kā jau tagad nosaka, tas, kurā teritorijā vienā vai otrā pusē Krievijas varas robežai šīs cilvēku grupas gūst iztikas līdzekļus.
Ja Krieviju tagad sakaus un tās vietā tiks izveidota pēc būtības cita valsts neatkarīgi no tās nosaukuma (vai nosaukumiem, jo pašreizējās Krievijas sadalīšana arī ir dienas kārtībā) jauna valsts (valstis), tad izrādīsies, ka Krievija tik tiešām uzbrukusi gan Somijai un pēc tam Polijai 1939. gadā, gan Latvijai 1940. gadā utt. vēl daudzas reizes līdz Ukrainai 2022. gadā. Un tad šīs valsts vai valstu augstākās amatpersonas nožēlos Padomijas un tās mantinieces Krievijas rīcību tikpat sirsnīgi, kā to tagad nožēlo Ukrainas gūstā kritušie Krievijas karavīri.
Nelaime tikai tā, ka visi trīs iespējamie nākotnes scenāriju nekādā veidā neatklāj, kurš no tiem piepildīsies, t.i., piepildīsies attiecībā uz cilvēkiem, kuru dzīvē kaut kas mainīsies atkarībā no notikumiem Ukrainā. Visticamāk, ka Argentīnā dzīvojošie argentīnieši Ukrainas dēļ nevienā no iespējamiem gadījumiem nesajutīs neko vairāk par to, cik mēs Latvijā sajūtam no kariem vai valsts apvērsumiem Dienvidamerikā. Bet Latvijai un šeit dzīvojošajiem cilvēkiem Ukraina ir tuvu telpā un laikā, ko lieku reiz apliecina Ukrainas kara bēgļu nonākšana Latvijā pa pāris dienām kopš kara sākuma. Vai pārskatāmā nākotnē nevar sagadīties tā, ka mums, t.i., kādiem no mums būs jāmūk uz Ukrainu?
Nākotnes atnesto pārvērtību neparedzamību lieliski apliecina Jāņa Sudrabkalna dzejolis - apcerējums par to, kam var un kam nevar ticēt. Tā tēmai atbilstošais nosaukums izteikts vārdos “Tiem, kas šaubās”:
- Tenkas lien no pavārtēm,
Baumas pa durvju spraugām.
“Vai dzirdējāt?” čukst lūpas aizgūtnēm,
Šaudīgas acis raugās.
Nepukstiet, nemelsiet,
Tenkām neticiet!
Patiesību pateiks jums skaļi,
Meli juks paši kā gruži un spaļi.
Kas vairās un svaidās,
Kam prātā nodevība melna,
Kas dzīvo veco kungu gaidās,
Kam ļauna mēle niez un delna, -
Tie čukst un jauc un ārda,
Tiem neticiet ne vārda.
Mēs zinām visu, kas vērību pelna -
Ka cīņa būs nikna un grūta,
Ka ienaidnieks spēcīgs un viltīgs,
Spiegus un jaucējus sūta,
Ka nebūs miera pasaules ciltīm,
Kamēr fašisti
Nebūs sasisti.
Un mēs zinām, ka upuri nav velti,
Ka cīnītāju rokām tilti celti
Uz brīvo cilvēci.
Lai cīņas būs grūtas,
Mēs uzvarēsim,
Mūsu taisnība skaidra un spoža,
Mūsu dzimtene stipra un moža.
Kas ar neveiksmēm baida,
Tas runā naidā;
Kas tenko un pulgo, tas ārda,
Tam neticiet ne vārda,
Kas jauc,
Tam mūsu saimē nav dzīvot ļauts.
Nočukstiet, nemelsiet,
Baumām neticiet -
Pēdējo vārdu teiks
Padomju tauta, kas naidnieku veiks.
Dzejoļa pirmpublicējums notika avīzes “Cīņa” 1941. gada 27. jūnija numurā, kas izrādījās pēdējais Rīgā izdotais avīzes numurs pirms tam, kad J. Sudrabkalns kopā ar visu “Cīņu”, bet “Cīņa” kopā ar padomju okupācijas armiju un tās vietējiem izpalīgiem bija spiesti mukt no smieklīgajiem (attēlā) vāciešiem. Kaut ko līdzīgu avīzei šejienes komunistiskās pašpārvaldes aizmukušās paliekas spēja sabīdīt tā paša gada 11. decembrī, bet tad un vēlāk tās bija tikai atsevišķas lapiņas, kas apdrukātas no gadījuma uz gadījumu. Latvijā avīze atgriezās ar 1944. gada 8. septembra numuru, Rīgā jau pilnā spožumā un godībā - ar 24. oktobra numuru. Tālāk gandrīz 50 gadi apliecināja 1941. gada jūnija beigās rakstīto tādā veidā, ka jā - baumas par vāciešu uzvaru karā ar Padomiju ir tikai baumas, jo Vācija taču karu zaudēja. Tagad jau vairāk nekā 30 gadus kādreizējās, 1941.-1945. gada baumas ir atguvušas ja ne pilnas patiesības statusu, tad vismaz godu un cieņu tādā nozīmē, ka par baumām kļuvusi padomju režīma uzvara. Nav, nav šobrīd Latvijā nekāda padomju režīma! Bet kurš zina, kas šeit būs vai nebūs nākamgad ap šādu laiku? Pat ja kāds liktu galvu ķīlā, ka viņš to zina, tad cik tad ir tā galva vērtīga? Miljoniem vai pat miljardiem tādu galvu jau zaudēts.
Viena no J. Sudrabkalna dzejolī ietvertajām tēmām izteikta vārdos par karu, “Kamēr fašisti / Nebūs sasisti”. Ar Latviju maz saistītie Itālijas fašisti šeit piepīti kā sinonīms vācu nacistiem, ar kuriem Krievijā joprojām bērnus biedē. Proti, biedē ar nacistu darbiem un fašistu vārdu. Krievija ir pilna ar cilvēkiem, kuri, vēlreiz patapinot E. Levita frāzi, “nevēlas ieklausīties citos uzskatos un argumentos”, ka vācieši okupācijas režīma noziegumi nekādi nebūt paveicami ar tādu valsts pārvaldes aparātu, kāds tas bija Ukrainai laikā no Padomju Savienības sabrukuma līdz Krievijas uzbrukumam. Šie paši uzskati un argumenti ļauj sevi turpināt ar to pazīmju uzskaitījumu, pēc kurām ļoti līdzīgs vācu nacismam ir kļuvis Krievijas mūžprezidenta Vladimira Putina noorganizētais totalitārisma paveids. Izrādās, ka karš Ukrainā notiek par to, kurš kuru drīkstēs nosaukt par fašistu un piedēvēt viņam noziegumus, uz kādiem īstenībā spējīgi nacisti.
