Migrācijas krīze uz Latvijas zaļās robežas līdz ar Krievijas atkārtoto iebrukumu Ukrainā faktiski beigusies, un šobrīd vairs nav nekādu šaubu, ka pērnvasar no Baltkrievijas noorganizētais migrantu hibrīduzbrukums bija sagatavošanās posms īstajam karam. Lai Krievijas genocīds pret ukraiņu tautu tiktu īstenots, arī tai esot bēgļu gaitās. Taču Kremļa plāns izgāzās.
Eiropas civilizētā sabiedrība māk atšķirt īstus kara bēgļus no iesūtītiem avantūristiem, noziedzniekiem un ar retiem izņēmumiem viņu upuriem. Viltus cietēji tika atspiesti atpakaļ, turpretim īstie kara upuri Eiropā tiek sagaidīti un aprūpēti. Ir būtiska atšķirība starp agresīvi noskaņotu irākiešu vīriešu pūli, kas ar spēku mēģina neatļautā vietā forsēt svešas valsts robežu, lieliski apzinoties, ka tādējādi izdara kriminālnoziegumu, un ukraiņu mātēm ar bērniem, kas devušās svešumā, kamēr viņu vīri cīnās par savu dzimteni.
Tiem pirmajiem ne no kā nebija jābēg, ja nu vienīgi no pašu pienākumiem, jo Irākā karš jau sen kā beidzies. Baltkrievijā viņi ieradās ar tūristu vīzām. Lidmašīnas kā atspoles skraidīja no Irākas lidostām uz Minsku, solot visiem gribētājiem vienvirziena ceļu uz Eiropas Savienību un labāku dzīvi, ko varēs iegūt, nevis to smagā darbā būvējot pašu zemē, bet par pusotru diviem tūkstošiem eiro - bagātajos Rietumos. Baltkrievijas bruņotie spēki un robežsardze migrantiem palīdzēja pārvietoties tuvāk robežai - Polijai, Lietuvai, Latvijai - un pamāja - laimīgu taciņu. Un šie arī gāja. Lielākās un mazākās pēc militāra parauga formētās vienībās, arī pieredzējušu kara veterānu vadībā, reizumis kā caurlaidi Eiropā izmantojot līdzpaņemtos slimniekus un bērnus. Lai Eiropa viņus uzņemtu humānu apsvērumu dēļ. Nepilngadīgu personu pavadoņi tiek uzskatīti par “ģimeni”, nevis cilvēktirgotājiem. Viņus uzņēma un uzņem joprojām, bet salīdzinoši niecīgā skaitā, jo tajā pusē bērni jau sen kā beigušies. Un arī pati hibrīdoperācija apsīkusi. Janvāra vidū sadarbībā ar Irākas varas iestādēm jau vairāk nekā 4000 migrantu bija repatriēti, jaunu pievedumu nav bijis. Reisi no Irākas lidostām uz Minsku atcelti.
Pēc Valsts robežsardzes ziņām, kopš 10. augusta, kad pierobežā tika izsludināta ārkārtējā situācija, no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas atturēti vairāk nekā 6600 cilvēku, bet pusotram simtam nelikumīga robežas šķērsošana atļauta humānu apsvērumu dēļ. Jāpaskaidro, ka ārkārtējās situācijas režīms ļauj spēka struktūrām īstenot atstumšanas (padzīšanas) politiku, neizskatot patvēruma pieprasījumus, un vienlaikus ir kā amnestija, jo arī migrantu pastrādātie kriminālnoziegumi netiek izmeklēti. Irākas avantūristu liktenis šobrīd nevienu īpaši neinteresē. Tajā skaitā arī šīs avantūras izraisītājus. Vēl atsevišķas migrantu grupas Baltkrievijas pusē ir palikušas, taču robežas forsēšanas mēģinājumu intensitāte ir ievērojami kritusies. Vienas un tās pašas migrantu grupas atkal un atkal mēģina nesekmīgi pāriet robežu vai arī pāriet, tiek notvertas un atstumtas atkal atpakaļ. Uz Latvijas robežas jau bijušas vairākas dienas, kad netika konstatēts neviens mēģinājums. Pērnā gada nogalē bija sešdesmit un septiņdesmit migrantu diennaktī, bet pēdējās nedēļās tiek fiksēti vidēji pieci līdz desmit migranti. Līdzīga situācija arī Polijā - tur no vairākiem simtiem dienā atstumto migrantu skaits nokrities līdz vairākiem desmitiem. Piemēram, 24. martā fiksēti 70 mēģinājumu pāriet poļu robežu.
Lielākoties tie ir vieni un tie paši - robežsargiem un karavīriem jau pazīstami personāži, kas te gar Eiropas Savienības robežu vazājas spriedzes uzturēšanai. Bet kādēļ šī spriedze bija vajadzīga, skaidru atbildi devis Krievijas atkārtotais iebrukums Ukrainā. Tā nebija Baltkrievijas operācija. Tā nebija asimetriska atbilde uz sankcijām vai Rīgas mērijas rotaļām ar Baltkrievijas karogu. Tā bija Kremļa operācija, kas ietilpa kara sagatavošanās fāzē, kas īstenota ar irākiešu un baltkrievu rokām, nolūkā Eiropas sabiedrībā izraisīt principiāli naidīgu attieksmi pret migrantiem. Austrumeiropiešu neuzticības pilnajai attieksmei pret iesūtītajiem irākiešiem arī bija pamats. Lai gan sākotnēji situāciju nesaprata ne rietumvalstis, ne Eiropas Savienības institūcijas. No Baltkrievijas iesūtītie migranti te nāca, demolējot robežbūves, izdarīja smagus kriminālnoziegumus, pazemoja tos nedaudzos, kuri sniedza viņiem palīdzīgu roku. Pats būtiskākais, ka šiem “bēgļiem” nebija ne no kā jābēg. Tā bija viņu pašu brīva izvēle. Galu galā no ielaistajiem vairums aiztinās uz rietumiem, kur nodarbojas ar dievs zina ko. Kremlis rēķinājās, ka pēc šādas augsnes sagatavošanas Eiropas sabiedrība būs negatīvi noskaņota arī pret īstiem kara bēgļiem. No kara bēgošos ukraiņus sametīs vienā maisā ar nekaunīgajiem irākiešiem, un bēgļu gaitās viņus sagaidīs armijas steki un iedzīvotāju riebums. Taču notika pilnīgi citādi.
Cilvēki uzreiz saprata, ka ukraiņu māmiņas, bērni un vecie ļaudis ir īsti kara bēgļi, atšķirībā no tiem Baltkrievijas savervētajiem viltus bēgļiem. Ukraiņi te ierodas nevis slapstoties pa krūmiem, bet legālā ceļā. Un šobrīd sabiedrība ir sadevusies rokās, lai ukraiņiem pēc iespējas atvieglotu dzīvi svešumā. Palīdz ar mājvietu, ar darba iespējam, ar naudu. Palīdz valsts institūcijas, pašvaldības, bet visvairāk - iedzīvotāji. Protams, ne simtprocentīgi visi. Ne visi var, un ne katrs grib. Arī Latvijā mīt separātisti, kas pie pirmās izdevības nodotu Latvijas valsti Krievijas Federācijas rīcībā. Ietekmes aģenti, kas apzināti darbojas Kremļa interesēs. Arī Krievijas propagandas apmāti cilvēki, kas atsakās ticēt acīmredzamajam. Taču šis vairs nav diskutējams jautājums. Krievija ir agresors, kas uzbrucis miermīlīgai zemei un cenšas iznīcināt tās valstiskumu un paverdzināt tautu. Kopš Krievijas atkārtotās invāzijas Ukrainā pēc pieticīgākajām aplēsēm aptuveni trīs miljoni ukraiņu devušies bēgļu gaitās ārpus savas valsts. Pārsvarā tās ir sievietes ar bērniem. Savukārt 500 tūkstoši ukraiņu ir atgriezušies Ukrainā. Pārsvarā tie ir kaujasspējīgi vīrieši.
Ukraiņi aizstāv savu zemi, un citām tautām ir jāpalīdz viņiem visiem iespējamajiem līdzekļiem. Gan Ukrainā, gan ārpus tās.