Kijivas piepilsētas Bučas vārds līdz pasaules galam apzīmēs Krievijas kara noziegumus Ukrainā tieši tāpat, kā Katiņas vārds apzīmē Padomju Savienības noziegumus Otrā pasaules kara laikā.
Katiņa un Buča kļuvušas par simboliem cilvēku nogalināšanai karu, bet ne kauju laikā. Buča apstiprina, ka tagadējā Krievija tik tiešām ir kādreizējās Padomju Savienības mantiniece. Konkrētais mantojums sastāv no divām daļām. Pirmā daļa ir cilvēku slepkavošana un otrā - šīs slepkavošanas noliegšana. Slepkavošanas atzīšana izrādījās līdzvērtīga Padomju Savienības pastāvēšanas beigām. Tieši tāda pati sakarība veidojas starp Bučas slepkavību noliegšanu un Krievijas pagaidām vēl pastāvēšanu. Savu vainu Katiņā Padomju Savienība publiski atzina 1990. gada 13. aprīlī, bet deklarācija par Padomju Savienības pārveidošanu Neatkarīgo Valstu Savienībā datēta ar 1991. gada 8. decembri.
1991. gada 25. decembrī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs atteicās no amata un Maskavas Kremļa torņa mastā tika nolaists PSRS karogs (attēlā). 31. decembrī Apvienoto Nāciju Organizācija apmierināja Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina lūgumu atzīt Krievijas Federāciju par PSRS tiesību un saistību mantinieci. Šajā brīdī vēl turpinās karš starp 1991. gada 8. decembra līgumu slēgušajām valstīm - starp Ukrainu un Krieviju ar Baltkrieviju, kas Krievijai palīdz, kaut gan tās karaspēks Ukrainas okupācijā un kaujās nepiedalās. Karam jānoved līdz pašreizējās Krievijas likvidācijai, liekot tai atzīt savus noziegumus Ukrainā.
Diez vai Krievijas rīcībā vēl palikuši 47 gadi savu noziegumu noliegšanai. Vēsturiski bija tā, ka 1943. gada 13. aprīlī Vācija nāca klajā ar paziņojumu, ka tās okupētajā PSRS teritorijā Katiņā atradusi tūkstošiem nogalinātu poļu virsnieku līķu. Pēc pāris dienām PSRS nāca klajā ar paziņojumu, ka poļus nogalinājuši vācieši. Padomijā šis apgalvojums palika spēkā 47 gadus, līdz atteikšanās no tā tika pieskaņota un atteikšanās no tā tika jauši vai nejauši pieskaņota vācu paziņojuma gadadienai. Daudz apaļāka bija gadadiena pašam notikumam jeb noziegumam, nevis tā atklāšanai. Proti, poļi tika apšauti 1940. gada aprīlī un maijā. Dažādu iemeslu dēļ Padomijas bendes nebija spējīgi uzrādīt tādu darba ražību, ar kādu vācu bendes, ieskaitot viņu latviešu mācekļus, ap to pašu laiku slepkavoja ebrejus. Tāpēc poļu slepkavošana gan ievilkās laikā, gan izpletās par dažādiem Padomijas rietumu apgabaliem. Vienā no šis nāves grāmatvedības atskaitēm sniegti tādi dati, ka pavisam nogalināti 21 857 poļu armijas un policijas virsnieki. Katiņa ir ne tikai īpašvārds reālai vietai kilometrus piecpadsmit no Smoļenskas, bet arī sugasvārds Padomijas noziegumu sērijai, kurā ietilpst 4421 cilvēka nošaušana tieši Katiņā, 3820 cilvēku nošaušana Harkovā, 6311 cilvēku šaušana Kaļiņinā un vēl 7305 cilvēku nogalināšana tik daudzās un dažādās vietās pārsvarā Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās, ka šādu vietvārdu sarakstiem vieta atrodas tikai akadēmiskos pētījumos.
Konkrētajā gadījumā atskaite sastādīta ar precizitāti līdz vienam cilvēkam, taču tā nav ne vienīgā iespējamā, ne galīgā atskaite. Ir dažnedažādas versijas par upuru kopskaitu un sadalījumu gan starp slepkavošanas vietām, gan pēc iemesliem, kāpēc cilvēki tika nogalināti. Ļoti izplūdušas ir robežas starp poļu policijas darbiniekiem un bijušajiem policijas darbiniekiem, Polijas ierēdņiem un inteliģenci, kuras pārstāvji varēja izpelnīties nāvi arī bez augstiem amatiem Polijas valsts aparātā. Nogalināšana par saistību ar Polijas valsti ietvēra arī ukraiņu, baltkrievu, ebreju, vāciešu un gan jau arī krievu un latviešu nogalināšanu.
Propagandas laukā Katiņas vārda nozīmi var paplašināt gandrīz bezgalīgi. Piemēram, jau 1943. gada 23. jūlijā vācu okupētajā Latvijā izdotais žurnāls “Laikmets” zem virsraksta “Ukraina zemnieku “Katiņa”” sniedza fotoreportāžu no Ukrainas pilsētas Viņņicas, kur atrakti padomju 1937.-1938. gada represiju upuru masu kapi. Katrā vietā un reizē upuru sastāva veidošanai atrodama sava specifika, bet lietas būtību ar Katiņas vārdu tik tiešām bija iespējams izteikt. Tieši tāpat Buča apzīmē krievu noziegumus ne tikai Bučā, bet daudzās vietās ap Kijevu, kur noziegumi atklājušies pēc okupantu padzīšanas, un diemžēl atklāsies pagaidām okupētajās Ukrainas teritorijās pēc to atbrīvošanas.
Jaunākos ierakstus par kara noziegumiem Kijivas apgabalā aģentūra LETA veidojusi ar atsauci uz Kijivas policijas priekšnieku Andriju Nebitovu. 16. aprīļa ieraksts vēsta par vairāk nekā 900 civiliedzīvotāju līķiem, kas pārsvarā nošauti no tuvas distances. 21. aprīlī viņa teiktais turpināts, ka Kijivas piepilsētā Borodjankā atrasti deviņu civiliedzīvotāju līķi ar spīdzināšanas pazīmēm. Šajā statistikas sadaļā neietilpst Ukrainas civiliedzīvotāji, kas gājuši bojā, kad Krievija apšaudījusi un bombardējusi Ukrainas pilsētas un tieši dzīvojamos rajonus. Šādā veidā Krievija mēģina piespiest Ukrainas valdību piekāpties Krievijai, kas tieši kauju laukos Ukrainai neko jūtamu nodarīt nespēj.
Saistība starp Katiņu un Buču arī tāda, ka noziegumi Buča izauguši no Katiņā paveikto noziegumu noliegšanas, pie kā Krievija tagad atgriezusies pretēji tam, ar ko tagadējās Krievijas valsts pastāvēšana sākās un it kā vēl turpinās.
Nav taču izgaisušas no pasaules ziņu arhīviem liecības, tai skaitā fotoliecības, kā slepkavošanas 70 gadu piemiņas pasākumā 2010. gada 7. aprīlī toreizējais Krievijas Ministru padomes priekšsēdētājs, bet pirms tam un tagad atkal valsts prezidents Vladimirs Putins kopā ar toreizējo Polijas premjerministru Donaldu Tusku nolikuši vainagus Katiņas upuru piemiņas vietā (attēlā priekšplānā V. Putins un tālāk D. Tusks) un V. Putins teicis tādam gadījumam atbilstošus vārdus. Oficiāli tie nav atsaukti, taču Krievija informatīvā telpa piepildīta ar atkārtojumiem un variācijām Krievijas diktatora Staļina laikā radītajam stāstam, ka poļus (valstspiederības, nevis stingri etniskā nozīmē) noslepkavojuši vācieši. Arī no šāda viedokļa “Buča ir mūsdienu Katiņa”, kā īsi un skaidri formulējis ļoti spilgts tagadējā krievnacisma propagandists Klims Žukovs:
- Buča ir mūsdienu Katiņa. Ja jūs atzināties par Katiņu, jums piekārs arī Buču neatkarīgi no tā, ko jūs teiksiet un kādus argumentus piesauksiet. Starptautiskās sabiedrības apziņā jums pierakstīs arī Buču, jo jūs esat Padomju Savienības mantinieki un tiesību pārņēmēji, jūs paši ar savām baltajām rociņām atzināt, ka Padomju Savienība ir noziedzīga valsts, kas veikusi šaušalīgus noziegumus pret cilvēci, kam Katiņa ir viens no spilgtākajiem noziegumu simboliem. Jūs veicāt grēksūdzi un aizmirsāt, ar ko jums darīšana. Jūs apspļaudījāt savu tēvu un vectēvu piemiņu un par to tiksiet sodīti. Atzināties par Katiņu vakar - jūs atzīs par vainīgiem Bučā šodien.
Šis pats propagandists YouTube formātā palaidis vēl citu, garāku materiālu, kurā pārliek krievu noziegumus Katiņā uz vāciešiem un krievu noziegumus Buča un ukraiņiem. Citos - un ļoti, ļoti daudzos - gadījumos krievnacistu liegšanās par noziegumiem Katiņā un Bučā figurē atsevišķi. Saprotams, ka Buča ir pilnīgi jauna tēma, ko nebija iespējams ietvert Katiņas nozieguma staļiniskās versijas elektroniskajos apdarinājumos, ar kādiem pašlaik pilns krievu internets. Šie apdarinājumi sniegti gan balss, gan drukātā veidā. Kam pietiek pacietības un krievu valodas zināšanu, tas arī internetā var izlasīt pilnā apjomā grāmatu, kam autors Юрий Мухин un nosaukums “Антироссийская подлость”. Bez grāmatas lasīšanas iespējams iztikt, apmierinoties ar tās vāciņa aplūkošanu kaut vai šeit. Viss grāmatas saturs bildē parādīts un nekā vairāk grāmatā nav.
Nopietnāk sakot, J. Muhina un viņam līdzīgo sacerējumos (vai uzrunās, vai intervijās) nav nekā vairāk par to, kas latviešu valodā tika izteikts publikācijā “Speciālās Komisijas to apstākļu noskaidrošanai un izmeklēšanai, kādos vācu fašistiskie iebrucēji Katinas mežā nošāvuši sagūstītos poļu virsniekus, ZIŅOJUMS”. Avīzes “Cīņa” un “Padomju Jaunatne” to publicējušas divos paņēmienos abas reizes uz vairākām, tolaik liela formāta lappusēm 1952. gada 4. un 5. martā. Oriģinālā šis ziņojums esot ietilpis uz 30 mašīnraksta lappusēm, vizuāli uzreiz zaudējot vācu ziņojumam uz 300 lappusēm, kurās tikpat pārliecinoši pierādīts, ka poļus apšāvusi krievi, komunisti un īstenībā žīdi. Bet tas nekas, pēc tam šīs 30 padomju versijas lappuses izrādījās iespējams izstiept kaut līdz 300, kaut līdz 3 000 un 30 000 lappusēm, ja saliktu kopā visus tos propagandas materiālus, kam jāattaisno Padomijas un tās diktatora Staļina konkrētais noziegums.
Katiņas gadījums kārtējo reizi apliecina, ka propagandas sekmes gandrīz nemaz nav atkarīgas no propagandējamā satura, bet gandrīz pilnīgi atkarīgas no propagandas monopoltiesībām apstrādāt cilvēkus. Tie cilvēki, kuri par Katiņu jau iepriekš nezinātu neko citu, kā vien padomju versiju, nebūt nespētu saprast, kas šajā versijā aplams, sagrozīts, maz ticams un absurds. “Cīņā” te norādītā ziņojuma konspekts tika nodrukāts jau 1944. gada 15. februārī un ar to pilnīgi pietika, kamēr Padomju Savienība karoja vienā frontes pusē ar Angliju un ASV. Tik ilgi padomju versijai bija nodrošinātas tiesības būt pareizai lielākajā daļā pasaules - civilizētās pasaules, uz kuru pretendējošajiem latviešiem bija jātic, ka tā arī ir, kā “Cīņa” raksta. Pretējā gadījumā draudēja izslēgšana no šīs pasaules, t.i., ieskaitīšana kara zaudētājos kopā ar vāciešiem. Ar sava dokumenta pilno versiju padomju režīms sāka apgrūtināt sabiedrību tai tad, kad ideoloģiskais karš starp PSRS no vienas puses un Angliju/ASV no otras puses nonāca līdz Katiņas gadījuma iztirzāšanai. 1950.-1952. gadā ASV arī darbojās īpaša izmeklēšanas komisija, ka tikpat spoži pierādīja PSRS vainu poļu slepkavošanā, cik iepriekš to pašu bija pierādījusi vācu komisija un pilnīgi pretējo bija pierādījusi padomju komisija.
ASV/Anglijas un vispār Rietumu panākumi Katiņas gadījumā gan nepārsniedza to, ka padomju puse bija spiesta pāriet aizsardzībā. Pirmkārt, piedāvāt apspriešanai tik daudz detaļu par šo notikumu, ka publika vairs nespēj tādai apspriešanai izsekot. Otrkārt, producēt savu reklāmas tēlu Hatiņu, kam cilvēku apziņā jāaizvieto Katiņa. Proti, starp tūkstošiem apdzīvoto vietu nosaukumu, kuriem atbilstošās apdzīvotās vietas okupētajās Padomju Savienības teritorijās bija iznīcinājuši vācieši, tika izvēlēts ciemats Baltkrievijā ar tieši tādu nosaukumu, kam bija jāsamulsina cilvēki. Hatiņā cilvēkus tiešām bija nogalinājuši vācieši. Tad kāpēc lai viņi to nebūtu izdarījuši arī Katiņā? Vai tad abās reizēs runa nav par vienu un to pašu vietu, kuras nosaukuma pareizrakstība mainās atkarībā no valodas un laika gaitas? Piemēram, latviešu valodā iepriekš biežāk rakstīja par Katinu, tagad par Katiņu, kuras nosaukums, visticamāk, tika modificēts atbilstoši kopš 1969. gada daudzinātajai Hatiņai.
Grūti nosaukt Katiņas gadījumu par pilnīgi nepieciešamu tam, lai padomju propaganda galu galā sabruktu zem to melu nastas, ko tā sev bija uzkrāvusi. Nozīme tomēr Katiņai bija, jo tā tracināja poļus, bet tie rādīja piemēru Padomijas iedzīvotājiem, ka kaut neliela nepakļaušanās padomju režīma diktātam tomēr nav neiespējama. 1978. gadā no Polijas tika rekrutēts nākamais pāvests Jānis Pāvils II, 1980. gadā Lehs Valensa panāca strādnieku tiesības dibināt neatkarīgu arodbiedrību, kļuva par tās priekšsēdētāju, politieslodzīto, Nobela miera prēmijas laureātu utt. līdz valsts prezidentam.
Katiņas slepkavību atzīšana 1990. gadā ievijās Padomijas sabrukumā tā, ka nav iespējams nošķirt, cik lielā mērā tā bija valsts sabrukšanas cēlonis, bet cik lielā mērā - sekas. Jebkurā gadījumā Krievijas sāktais karš par Padomijas atjaunošanu iekļauj sevī vairāk kā tikai atgriešanos pie Katiņas slepkavību noliegšanas. Tas ietver atgriešanos pie slepkavošanas kā Bučā neatkarīgi no tā, ka turienes slepkavu komandās bijis daudz Sibīrijā un Kaukāzā savāktu cilvēku, kas ne par kādu Katiņu nav neko dzirdējuši. Padomijas atgriešanās pie slepkavošanas pagājuša gadsimta 30./40. gadu stilā ir tik nopietna, ka atceļ nepieciešamību V. Putinam atsaukt savus 2010. gada vai vēl kādus līdzīgus vārdus par Katiņu un citiem Padomijas valsts noziegumiem. Tāda, lūk, jēga K. Žukova vārdiem par Putina baltajām rociņām (attēlā). Protams, ka vārdi kļūst lieki, ja to vietā stājas darbi. Tomēr ar civiliedzīvotāju slepkavošanu vien Padomijas atjaunošanai nepietiek. Krievijai bija jāuzvar karā, bet tas vairs nav iespējams, kopš Rietumi nolēmuši piegādāt Ukrainai tik daudz ieroču, cik nepieciešams uzvarai. Var domāt dažādi, kāpēc lēmums par ieroču piegādēm tika pieņemts tūlīt pēc Bučas slaktiņa atklāšanās. Ciniskākajā versijā ar nespēju noturēt Buču un tādējādi paturēt tur izdarītās slepkavības noslēpumā tagadējā Krievija ir parādījusi valstij nepiedodamu vājumu un tāpēc vairs nav tiesīga atrasties starp citām valstīm.
