Par Krievijas galveno mērķi karā ar Ukrainu tagad kļuvusi Kijevas piepilsētas Bučas vēlreizēja okupācija kaut uz vienu dienu. Pat ar tik ilgu laiku vajadzētu pietikt, lai uzrakstītu “Speciālās Komisijas to apstākļu noskaidrošanai un izmeklēšanai, kādos ukraiņu fašistiskais režīms Bučas pilsētā nošāvis mierīgos iedzīvotājus, ZIŅOJUMU”.
Šāds ziņojums praktiski jau ir gatavs un laika pārbaudi izturējis. Tas pārtulkots un publicēts arī latviešu valodā, patlaban jebkuram šī raksta lasītājam, t.i., datora vai mobilā telefona lietotājam pieejams Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizētajā krājumā. Jā, ziņojuma virsrakstā un tālāk tekstā daži vārdi gan būs jānomaina, bet to nu gan vienas dienas laikā varēs pagūt. Turklāt ar vislielāko varbūtību var pieņemt, ka vajadzīgos vārdus ne tikai iespējams nomainīt, bet ka tie arī ir nomainīti jau tagad, nomainīti jau pirms tam, kad Krievija atkal okupējusi Buču. Taču vārdu nomaiņai jēga tikai tad, ja mainīsies frontes līnija. Bez Bučas otrreizējās okupācijas kaut uz dienu, kaut uz stundu ziņojumu nevar laist klajā un tādējādi nav iespējams skaidri un gaiši pierādīt visai cilvēcei, ka Krievijas uzbrukuma Ukrainai mērķi nav iespējami daudzu un vislabāk visu ukraiņu nogalināšana un viņu īpašumu nolaupīšana, ko vislabāk izdarīt ar visas valsts okupēšanu.
Tā skaidra - visiem krieviem skaidra - lieta, ka ukraiņus nogalina un aplaupa tikai paši ukraiņi, kas sagrābuši Ukrainā varu un sauc sevi par valdību. Savulaik Padomju Savienībai taču izdevās pierādīt kaut ko ļoti līdzīgu ar “Speciālās Komisijas to apstākļu noskaidrošanai un izmeklēšanai, kādos vācu fašistiskie iebrucēji Katinas mežā nošāvuši sagūstītos poļu virsniekus, ZIŅOJUMU”.
Tagad Krievijai taisnošanās draud neizdoties tāpēc, ka var neizdoties atgriezties Bučā ne uz mirkli. Kāpēc tas var neizdoties Krievijas armijai, kas taču ir ja ne pati spēcīgākā, tad otrā spēcīgākā pasaulē? Tāpēc, ka pārāk daudzas valstis noticējušas Ukrainas melīgajiem apgalvojumiem, ka ukraiņus Ukrainā slepkavojot krievi, nevis ukraiņi. Un ne tikai noticējušas, bet arī nolēmušas piegādāt Ukrainai tik daudz ieroču (daudzums te apvieno ieroču skaitu un jaudu), cik nepieciešams, lai Ukraina karā uzvarētu vai vismaz nezaudētu, tai skaitā nezaudētu savu teritoriju. Un ne tikai nolēmušas piegādāt, bet arī piegādā. Baidās, tātad, ka krievi iebruks arī šajās valstīs un rīkosies tāpat kā Bučā un Katiņā.
Katiņa atrodas Krievijas netālu no Smoļenskas. Vietvārda rakstība krievu valodā Катынь satur mīkstinājuma zīmi, kuras latviešu analogs 1952. gada “ziņojumā” netika izmantots. Tā lietošana vārdā tika ieviesta pagājušā gadsimta 70. gados pēc analoģijas ar Baltkrievijā vāciešu nopostīta ciemata Hatiņas (Хаты́нь) nosaukumu. Latviešu trimdas prese turpināja rakstīt par Katinu.
Apstākļi iegrozījušies tā, ka pašlaik Krievija spēj tikai pati sev pierādīt, ka ne Bučā, ne Katiņā tai nav ne mazākās vainas ne pašai, ne arī saistībā ar savu priekšteci Padomju Savienību; un ka ne valstspiederības, ne etniskā nozīmē nav par ko vainot krievus; un ka nevienai valstij un tautai nav jābaidās ne no Krievijas, ne no krieviem.
Vajadzīgie pierādījumi parādās un pazūd līdzīgi laimei kauju laukos, kas uzsmaida te vieniem, te otriem. Tāpēc tikai šā gada 10. aprīlī aģentūra LETA latviskoja ziņu, ka “Polijas prezidents Andžejs Duda svētdien pauda apņēmību starptautiskajās tiesās panākt taisnīgumu Katiņas slaktiņa upuriem”. Situatīvi viņa uzstāšanās iekļāvās Katiņas slaktiņa 82. gadadienas piemiņas pasākumos un jēdzieniski lai nu būtu tā, kā A. Duda (attēlā) skaidrojis, ka “genocīdam nav noilguma”, bet vai tāpēc noziegumu izmeklēšana un iztiesāšana jāatliek uz nezināmi ilgu laiku? Būtu pārāk gari skaidrot, kāpēc poļi nav vērsušies starptautiskajās tiesās šeit nosauktos 82 gadus. Toties ar vienu vārdu pietiek atbildei, kāpēc to nav darījis A. Duda, kurš prezidenta amatā kopš 2015. gada augusta un tāpēc bijis galvenā persona jau daudzos Katiņas piemiņas rituālos. Protams, ka viņš ir liekulis. Ar citu vārdu to pašu var pateikt, ka viņš ir reālpolitiķis. Konkrētajā gadījumā vispirms Krievija jāsakauj karā Ukrainā, lai tai varētu pietiesāt vainu un izspiest no šīs vainas konsekvences, kas izgreznotu A. Dudas politisko biogrāfiju. Ja Krievija izspruks no acīm redzamas sakāves, tad nekādus greznumus uz Katiņas rēķina A. Duda nedabūs. Tad viņš izrādīsies gluži veltīgi muti dzisinājis un gaisu tricinājis. Tāpēc pagaidām viņš tikai ieminējies par rīkošanos atbilstoši gudrībai, ka “genocīdam nav noilguma” ne pēc 82, ne pēc 182 gadiem, bet īstenībā atbilstoši kara gaitai Ukrainā. Teiktais neizslēdz iespēju saukt A. Dudu par malaci, kurš ne tikai vēro, bet arī iespaido kara gaitu pareizajā virzienā.
Daudziem daudz kas no Katiņā un tagad arī Bučā notikušā jau ir prātā, bet tik un tā šeit jāfiksē daži pieturas punkti, kuros notikumu gaita abos gadījumos savstarpēji vistuvākā. Tātad abos gadījumos ir līķi un strīds par to, kad cilvēki nogalināti. Abos gadījumos līķu ir tik daudz, ka to nav iespējams izskaidrot ar to, ka kara laikā cilvēku mirstība ne tikai augstāka, bet arī uzkrītošāka, jo mirušos ne vienmēr iespējams apglabāt miera laika ātrumā un veidā. Apskatot līķus tuvāk, tie visi izrādās nošauti ar nedaudzu vēl citu, nāvējošu un ne nāvējošu ievainojumu piedevu. Tātad secinājums, ka cilvēkus bez cīņas nogalinājuši tie cilvēki, kas slepkavošanas brīdī pārstāvējuši tur valdošo varu. Katiņā tā varēja būt vai nu padomju vara Padomju Savienības teritorijā 1940. gada aprīlī un maijā, vai vācu okupācijas vara tajā pašā teritorijā 1941. gada septembrī. Bučas gadījumā tā varēja būt vai nu krievu okupantu vara no 2022. gada 10. līdz 31. martam, vai Ukrainas valsts vara, kas savu teritoriju atguva 1. aprīlī un pāris dienas vēlāk sāka visai pasaulei rādīt, ka krievi Bučā nogalinājuši vairāk nekā 300 mierīgos iedzīvotāju. Nobīdei pusotra gada garumā toreiz izrādās tāds pati nozīme kā pusotrai dienai tagad.
Tālākā cilvēku meklēšana un izmeklēšana ir novedusi līdz vismaz 412 līķiem, par ko LETA informēja 23. aprīlī. Atklājās, ka daudzās citās vietās krievi rīkojušies tāpat kā Bučā. Krievi, toties, apgalvo, ka tās armija nevienu civiliedzīvotāju neesot nogalinājusi nekur un nekad, ciktāl runa par tagadējo karu Ukrainā. Ja līķi vispār ir reāli, tad Ukrainas varas iestādes vai nu nogalinājušas cilvēkus Bučā un citur pāris dienās starp varas pārņemšanu un sabiedrības informēšanu par nogalinātajiem cilvēkiem, vai arī ieradušās Bučā un tāpat citur ar dažādās vietās un veidos mirušiem, tai skaitā nogalinātiem cilvēkiem, kas uzdoti par attiecīgo vietu iedzīvotājiem. Ideja par līķu pārvietošanu uz Buču pārņemta no padomju versijas par cilvēku nogalināšanu, t.i., par līķu savākšanu Katiņā.
Spoguļattēls ir Padomijas un Krievijas rīcība, izvairoties no starptautiskas izmeklēšanas. 1944. gadā Padomija noraidīja emigrācijā darbojošās Polijas valdības lūgumu atrādīt Katiņas līķus Sarkanā krusta pārstāvjiem, kas spētu pēc līķu stāvokļa spriest par to, cik ilgs laiks pagājis kopš cilvēku nāves. Tagad Krievija nevar nepieļaut Hāgā bāzētās Starptautiskajai krimināltiesas darbu Ukrainā, bet toties pati atsakās šajā darbā piedalīties.
Pirms krieviem ar to pašu Katiņas līķu izpēti 1943. gadā nodarbojās vācieši, kuri izveidoja pēc nacionālā sastāva tiešām raibu komisiju 14 cilvēku sastāvā. Tomēr tās dalībniekus nācās savākt pamatā Vācijas okupētajās valstīs. Vienu dalībnieku komisija dabūja no vācu pusē karojošās Somijas un vienu no neitrālās Šveices. Tādējādi komisija bija pārāk atkarīga no vāciešiem un tai nebija iespējams noticēt tikai tāpēc, ka līķu izpētei visu komisijas dalībnieku kvalifikācijas atbilda.
Kā speciāli piemeklēts komisijas diskreditācijai izrādījās tā priekšplānā visbiežāk redzamais (attēlā) Oršoss Ferencs (Orsós Ferenc, 1879-1962). Jā, Tiesu medicīnas nodaļas direktors Budapeštas universitātē un Ungārijas Zinātņu akadēmijas loceklis, bet antisemītiskas ungāru ārstu organizācijas dibinātājs un vadītājs, par ko Ungārijā notiesāts aizmuguriski, jo Otrā pasaules kara laikā patvēries Vācijā un tur palicis.
Tagad krieviem vienīgā iespēja atjaunot savu labo vārdu ir atkarot Buču kaut uz mirkli un pierādīt tagadējās izmeklēšanas rezultātu melīgumu tieši tāpat, kā Katiņā krievu 1944. gada komisija apgāza 1943. gada vācu komisijas slēdzienus. Starptautiskās krimināltiesas štata darbinieki un eksperti ir savākti no valstīm, kas tagad piegādā Ukrainai ieročus. Krieviem ar to pietiek, lai noraidītu visu, kas šādas izmeklēšanas rezultātā jau ticis un vēl tiks paziņots.
Krievijai kā Padomju Savienības mantiniecei ir idejas, kā pilnībā atspēkot jebkādus Starptautiskās krimināltiesas izmeklētāju darba rezultātus. Tomēr ar idejām nepietiek - atspēkošanai vajadzīgs spēks, lai kaut uz mirkli atkal okupētu Buču un laistu klajā Katiņas 1944. gada komisijas atskaiti jaunā, ar tagadējiem datumiem, vietvārdiem un uzvārdiem pārtaisītā redakcijā. Proti, ir vajadzīga pieeja līķiem un lieciniekiem, kas apliecinās arī to, ka nav spēkā viņu iepriekšējās liecības Starptautiskajai krimināltiesai, kas liecības ieguvusi ar maldiem un spaidiem.
Cilvēku slepkavošanas izmeklēšanas apskats jāsāk ar pievēršanos viņu mirstīgajām atliekām. Padomju 1944. gada komisijas slēdzienā tas figurē ar tādiem vārdiem, ka “līķi labi saglabājušies - atrodas valgmes zuduma sākuma stadijā. Sevišķu ievērību pelna tas, ka ķermeņa un locekļu muskulatūra pilnīgi saglabājusi savu makroskopisko struktūru un gandrīz parasto krāsu; krūšu un vēdera dobuma iekšējie orgāni saglabājuši savu konfigurāciju, daudzos gadījumos sirds muskuļu griezumu vietās bija skaidri redzama to struktūra un tiem īpatnējā krāsa, bet galvas smadzenēs bija redzamas raksturīgās struktūras īpatnības ar skaidri noteiktu robežu starp pelēko un balto vielu” utt. ar vārdiem, kuru lasīšanas turpināšanai grūti saņemties. Secinājumam no tā visa jābūt uz mata tādam, kā 1944. gadā, ka cilvēki nogalināti nevis agrāk, bet vēlāk: ne 1940. gadā, bet 1941. gadā toreiz un ne pirms, bet pēc 2022. gada 1. aprīļa tagad.
Nākamajā piegājienā stāsts ar tādu pašu morāli atkārtojas par mirušo apģērbu un iegūst jaunu pavērsienu, atrodot apģērbā dokumentus u.c. mantas ar datējumu. Piemēram: “Pie līķa Nr. 4: ierakstīta atklātne Nr. 0112 no Tarnopoles ar pasta zīmogu “Tarnopole 12 XI 40 g”. Ar roku rakstītais teksts un adrese izdzisuši.” Skaidri un gaiši ierakstīts, ka kāds cilvēks palicis dzīvs 1940. gada aprīlī, bet izdzisis, vai atklātne sūtīta tam cilvēkam, kura drēbēs tā atrasta. 1944. gadā krieviem nebija daudz tādu atradumu, ko viņi izskaidroja tādējādi, ka iepriekš 1943. gadā vācieši jau izčamdījuši nogalināto drēbes, lai atrastu un iznīcinātu visu, kas datēts pēc 1940. gada pavasara. Pēc tam viņiem izdevīgos datējumus viņi bāzuši līķu drēbju kabatās atpakaļ. Tādam stāstam pretī simetrisks stāsts, ka krievi arī grābstījušies pa nogalināto cilvēku drēbju kabatām. Laiks šādām manipulācijām viņiem bija, jo Katiņu Padomija atkaroja 1943. gada septembra beigās, bet oficiālā komisija apbedījuma pētīšanai tur ieradās 1944. gada 10. janvārī. Līdz tam tur PSRS valsts drošības iestādes veica “iepriekšēju izmeklēšanu”, pēc kuras oficiālā komisija atrada tieši to un tikai to, kas tai jāatrod. Analogi būtu iespējams revidēt un koriģēt datētas vai datējamas mantas pie Bučā nogalinātajiem, ja izdotos Buču atkarot.
Ļoti līdzīgs ir sižets par lodēm, ar kurām cilvēki nošauti, un brūcēm, ko tās radījušas. Protams, ka vajadzīgā kalibra vai kā savādāk atpazīstamas lodes un brūces atradīs tas, kurš tās meklēs pēdējais.
Par galējo pieturas punktu šeit lai kalpo liecību no sērijas, kurā cilvēki atsakās no savām iepriekšējām liecībām. Starp tādiem cilvēkiem ir 1870. gadā dzimušais Parfens Kiseļevs. Viņam liktenis bija lēmis dzīvot vistuvāk vasarnīcai “Kozji Gori”, kur Padomijas drošības iestāžu darbinieki nošāva cilvēkus tāpat, kā citā vasarnīcā Latvijā pie pie Baltezera ap to pašu laiku. Vācieši padarīja P. Kiseļevu par vienu no padomju noziegumu Katiņā apliecinošām mutēm, kurai pēc tam nācās izteikt pretējo:
- Pēc apcietināšanas mani daudzas reizes izsauca uz pratināšanu, tomēr vairāk sita nekā pratināja. Mani izsauca un teica, ka man publiski jāpaziņo, it kā es pats esot redzējis, ka boļševiki nošāvuši polu virsniekus un ka tikmēr, kamēr gestapo nebūs pārliecināta, ka es to tiešām darīšu, mani no cietuma neielaidis. Es paziņoju, ka labāk sēdēšu cietumā, nekā stāstīšu cilvēkiem melus. Tad mani stipri piekāva. Vairākas reizes mani tādā veidā pratināja un piekāva, un beidzot es pavisam novārgu, sāku slikti dzirdēt un nevarēju kustināt labo roku. Nespēdams izturēt sitienus un spīdzināšanu, es piekritu publiski uzstāties ar izdomātu paziņojumu par to, ka boļševiki nošāvuši poļus. Lūdzu man ticēt, ka visu laiku mani mocījusi sirdsapziņa. Es zināju, ka patiesībā poļu virsniekus nogalināja 1941. gadā. Tomēr citas izejas man nebija, jo vienmēr baidījos no otrreizējas apcietināšanas un spīdzināšanas.
Ja kara laime būtu vēlreiz uzsmaidījusi vāciešiem un viņi atkal sagrābtu Katiņu, P. Kiseļevs un viņa bēdubrāļi vēlreiz papildinātu savas liecības ar pamatojumu, kāpēc viņi liecinājuši vispirms pret krieviem, pēc tam pret vāciešiem un pēc tam atkal pret krieviem: “Novilka man bikses, nolika mani uz galda un sāka sist ar gumijas nūjām”; “mani nolika uz sola un virsnieks kopā ar tulku mani sita...” Katiņas vārdu var izmantot kā nosaukumu vēstures liecību taisīšanas un pārtaisīšanas katalogam.
