Valsts robežsardze kategoriski noraida Aleksandras Jolkinas pētījumā “Ieslodzīti beztiesiskuma zonā: humānā krīze uz Latvijas – Baltkrievijas robežas” atspoguļoto informāciju par Latvijas amatpersonu it kā piekopto vardarbību. Irākiešu sniegtās liecības ir pārbaudītas, un nav gūts apstiprinājums nevienam vardarbības gadījumam, lai gan, atbilstoši šīm liecībām, ekstrēma vardarbība pret robežpārkāpējiem uz robežas bijusi ikdienas padarīšana.
Zīmīga sakarība, ka daudzās liecībās parādās Latvijas robežsargu un karavīru salīdzinājums ar Baltkrievijas robežsargiem un baltkrievi atainoti kā laipni un līdzjūtīgi cilvēki, kamēr latvieši kā patoloģiski varmākas, kas gūst baudu no cilvēku spīdzināšanas. Visticamāk, tieši šis salīdzinājums arī ir pētījuma patiesais mērķis - diskreditēt Latvijas valsts spēka struktūras un Latviju kopumā.
Ar tādu vardarbības intensitāti, kāda atainota pētījumā, būtu neiespējami, ka neviens migrants nebūtu smagi ievainots, ka nebūtu vardarbīgas nāves gadījumu. Taču nav. Būtu arī neiespējami, ka irākiešu liecības par Latvijas robežsardzes amatpersonu un karavīru vardarbību nenonāktu tīmeklī. Taču tādu liecību nav. Ir tikai Aleksandras Jolkinas pētījumā apkopoti šausmu stāsti. “Neatkarīgā” par tiem jau vēstīja publikācijā Apšaubāms pētījums: Latvija sliktāka par “Islāma valsti”.
Pētījums satur nepārprotami melīgas liecības par Latvijas valsts robežsargu un Nacionālo bruņoto spēku karavīru pastrādātajām zvērībām pret irākiešu migrantiem, kuri ilgstošā laika periodā centās iekļūt Eiropas Savienībā, noziedzīgā ceļā šķērsojot Baltkrievijas - Latvijas zaļo robežu.
Spīdzināti ar elektrošoku, mērdēti 20 grādu salā, slīcināti ar galvu netīra ūdens spainī, pat sievietes gados spārdītas kājām. Lūk, vēl vairāki piemēri no pētījumā iekļautajām liecībām:
“Viņi iemeta vīrieti mašīnā un sita 10-15 minūtes.”
“Viņi apgājās ar mums sliktāk nekā “Daesh” Irākā.”
“Baltkrievi mūs nesita, bet latvieši mūs sita daudz.”
“Viņi salauza man pirkstu.”
“Vīrieti piekāva latviešu kaujinieki. Baltkrievu robežsargi mūs nekad nesita.”
“Viņi sita man ar elektrošoku vairāk nekā 20 reižu un iegrūda galvu netīrā ūdenī.”
“Viņi pieprasīja, lai es uzņemu video un stāstu, ka baltkrievu robežsargi bijuši slikti.”
“Baltkrievu robežsargi mūs nekad nesita, bet latvieši apgājās, it kā mēs nebūtu cilvēki.”
“Latvijas kaujinieki draudēja mūs nogalināt, ja atgriezīsimies vēlreiz no Baltkrievijas.”
“Viņi piekāva katru, kas bija ar mums.”
“Mani piekāva pieci vai seši vīri.”
“Viena persona man sita ar elektrošoku 20-22 reizes.”
“Viņi iegrūda manu galvu netīrā ūdenī trīs reizes.”
“Viņi man sita ar nūju un elektrošoku, arī pa intīmajām daļām.”
“Nevaru aprakstīt, cik brutāli tas bija.”
“Ar baltkrieviem bija viegli, viņi deva mums pārtiku un dažreiz cigaretes.”
“Ja valdība noķertu “Daesh”, viņus ieliktu cietumā, bet nenodarītu viņiem to, ko Latvija nodarīja mums.”
“Baltkrievi bija draudzīgi ar mums.”
“Vienreiz viņi spārdīja manu māti ar kājām.”
Detalizēti iepazīstoties ar pētījumā iekļautajām liecībām, pārspīlējumi ir acīmredzami. Šāda vardarbības intensitāte būtu iespējama tikai ar nosacījumu, ka tā ir institucionalizēta un akceptēta visaugstākajā vadības līmenī, ka par šiem noziegumiem pastāv vienošanās un tos piesedz visi iesaistītie dienesti: robežsargi, karavīri, policija un mediķi. Visi, kas strādāja migrācijas krīzē ar nelegālajiem robežpārkāpējiem. Lai tik intensīvi spīdzinātu cilvēkus, būtu jāpastāv arī kādai organizatoriskai shēmai, rīcības protokolam, grafikam. Galu galā, arī sazvērestībai par šo noziegumu piesegšanu. Lai piekautu 20 cilvēku grupu, kā apgalvots vienā no liecībām, būtu nepieciešami daudzi sitēji un laiks.
Fakts, ka pašai pētniecei neradās aizdomas, ka atturēto migrantu liecības satur izdomājumus, un viņa tos nekritiski pavairojusi plašā sabiedrībā, liek apšaubīt viņas pašas zinātniskos un pētnieciskos mērķus.
Aleksandra Jolkina joprojām nav sniegusi paskaidrojumus par šo pētījumu, un jautājumu ir daudz. Kā tika atlasīti liecinieki, kur ņemti viņu kontakti, vai par šīm liecībām tika maksāts. Valsts robežsardze pētniecei migrantu kontaktus nav devusi. Stratēģiskās attīstības un sabiedrisko attiecību nodaļas galvenā inspektore majore Kristīne Pētersone apstiprina, ka Aleksandra Jolkina pagājušajā ziemā sazinājusies ar robežsardzi, prasījusies braukt uz robežu un aizturēto ārzemnieku centru Daugavpilī, bet beigās pati uz turieni netika. Tad pēc vairākiem mēnešiem viņa sazinājusies vēlreiz, iesūtīja jautājumus jau par konkrētām personām, bet, kad tika aicināta paskaidrot šīs informācijas iecerēto izmantojumu, tālāku saziņu pētniece pārtrauca. Un tad tīmeklī parādījās viņas pētījums ar visām tām melīgajām liecībām, apsūdzībām briesmīgā vardarbībā un cilvēku spīdzināšanā. Šobrīd apmelotajām Latvijas valsts institūcijām būtu lietderīgi izpētīt pašu pētnieci un viņas motivāciju izplatīt pasaulei šo safabricējumu par ļauno rasistisko Latviju un labo Baltkrieviju.
Valsts robežsardze apgalvo, ka neviena no pētījumā minētajām daudzajām vardarbības epizodēm dzīvē nav notikusi. Neviena pati! Lūk, “Neatkarīgajai” sniegtais skaidrojums: “Pētījumā minētie apgalvojumi ir klaji apmelojumi attiecībā uz Valsts robežsardzes amatpersonu rīcību, veicot savus pienākumus, lai nepieļautu Baltkrievijas - Latvijas valsts robežas nelikumīgu šķērsošanu hibrīdapdraudējuma apstākļos.
Jāuzsver, ka līdz šim brīdim nav konstatēts neviens gadījums, kad Valsts robežsardzes, Nacionālo bruņoto spēku vai Valsts policijas pārstāvji pat galējās nepieciešamības situācijā būtu lietojuši fizisku spēku un/vai speciālos līdzekļus.
Tāpat nav saņemta neviena sūdzība par fiziskā spēka un speciālo līdzekļu lietošanu no personām, kuras mēģinājušas nelikumīgi šķērsot Latvijas - Baltkrievijas valsts robežu. Uz Latvijas - Baltkrievijas robežu nepieciešamības gadījumā tiek sauktas arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes, kuras veic personu veselības stāvokļa pārbaudi, un līdz šim nav informācijas par to, ka NMPD brigādes būtu konstatējušas personām miesas bojājumus, kuri varētu būt radušies Valsts robežsardzes, Nacionālo bruņoto spēku vai Valsts policijas pārstāvju darbības rezultātā.
Fiziska spēka un speciālo līdzekļu lietošana ir galējs līdzeklis, līdz ar to pirms spēka paņēmienu vai speciālo līdzekļu lietošanas īpaši tiek vērtēta lietošanas nepieciešamība un samērīgums katrā konkrētajā gadījumā. Valsts robežsardze rīkojas tā, lai netiktu apdraudēta cilvēku veselība un dzīvība. Atturētiem no valsts robežas nelikumīgas šķērsošanas, cilvēkiem tiek sniegta humānā palīdzība, t.i., viņi tiek nodrošināti ar pirmās nepieciešamības precēm - pārtiku, ūdeni, higiēnas precēm, klimatiskajiem apstākļiem atbilstošu apģērbu un apaviem, kā arī nepieciešamo medicīnisko palīdzību.”
Latvijas valsts pret visiem cilvēkiem izturas humāni. Pat noziedzniekiem, kas savervēti pildīt agresorvalsts uzdevumus.
Pētījuma autores Aleksandras Jolkinas komentārs Neatkarīgajai (saglabāta oriģinālrakstība):
Labdien! Ka jau noradits petijuma sakuma, tas veikts brivpratigi un netika finansets. Nevienam intervejamajam nav maksāts. Petijuma ari noradits, ka intervijas (kopa ar gimenes locekljiem) reprezente treshdalju no personām, kas uznemtas Daugavpils centrā no Baltkrievijas robezas kopsh 10.08.2021. Intervijas organizeju es. Ar petijuma detaljam, t.sk. foto, video un audio materiāliem, Jums ir iespeja iepazīties mājaslapā. Ja amatpersonas apgalvo, ka liecības ir meli, ieteiktu paintereseties, par kuram detaljam precizi tas tiek apgalvots.
