Ārzemju intereses un līdzdalība Krievijas prezidenta Vladimira Putina militārajā avantūrā Ukrainā iederas tikpat labi kā vāciešu palīdzība Putina priekštecim Ļeņinam sagrābt varu Krievijā.
Ir novelkamas paralēles starp 1917. gada Vācijas lēmumu pavērt ceļu no Šveices uz Krieviju no turienes izdzītiem vai izbēgušiem cara laika revolucionāriem un 2014.-2022. gada Vācijas ieroču piegādēm Krievijai pretēji oficiāli pasludinātajām sankcijām pret Krieviju par tās 2014. gada uzbrukumu Ukrainai. Toreiz revolucionāri atgriezās Krievijā no patvēruma vietām pa visu pasauli, tāpēc to ceļš neizbēgami veda caur daudzām valstīm, kas pret šādiem ceļotājiem izturējās dažādi. Galu galā viņi tomēr Krievijā nonāca un Oktobra revolūciju uztaisīja par spīti tādiem zaudējumiem kā latviešu revolucionārs Janis (ne Jānis) Jansons-Brauns, kurš gāja bojā, kad vācu zemūdene 1917. gada 13. aprīlī Ziemeļjūrā nogremdēja no Anglijas uz Norvēģiju braucošo tvaikoni “Zara”. Tagadējā V. Putina apbruņošana nebija tikai Vācijas projekts. Francija sagrāba vēl lielāku daļu no Krievijas pasūtījumiem un vēl astoņas Eiropas Savienības dalībvalstis izšmauca cauri ES noteiktajām sankcijām, lai dabūtu vismaz kaut kādu naudiņu.
Kopš 1917. gada daudz laika aiztecējis, bet tik un tā nav sasniegta skaidrība, vai toreiz Pasaules karā tieši vai pastarpināti iesaistītās valstis gribēja un vai varēja iespaidot kara rezultātu, ietekmējot Krievijas radikālo revolucionāru savākšanos Krievijā pēc tam, kad formāli tas kļuva iespējams. Proti, mērenie revolucionāri bija patriekuši cara valdību un atcēluši tās represīvos aktus ne tikai attiecībā pret sevi, bet visiem Krievijas pavalstniekiem. Īstenībā viņi tomēr mēģināja izmantot sagrābtās Krievijas valsts regālijas, lai sarunātu ar citām valstīm, ka tās pasargās pieklājīgos valdības gāzējus no trako valdības gāzēju konkurences. Kopā ar Krieviju pret Vāciju un tās sabiedrotajiem karojošas valstis it kā pat šādus lūgumus ņemt vērā, bet bez īpašas degsmes un pārliecības, kāda rīcība visvairāk atbildīs šo valstu interesēm. Šīs intereses, savukārt, staipījās līdzi izmaiņām pasaules kara frontēs. No Vācijas skatpunkta iesūtīt Krievijā principiālus kārtības jaucējus varēja šķist prātīgi, bet tik un tā bez garantijām, pie kā šāda rīcība novedīs. Trakie jau tāpēc ir traki, ka grūti pakļaujami dresūrai, tai skaitā uzpirkšanai. Nav strīdu par to, ka vācieši apmaksāja ceļa izdevumus tai revolucionāru grupai, kurā, pēc tagadējiem uztveres un atmiņas stereotipiem, drīz vien par Krievijas diktatoru kļuvušais Ļeņins (1870-1924) braucis viens pats, bet nav arī vienprātības, cik liela šī ceļa nauda bijusi, ar kādiem nosacījumiem piešķirta, kam iedota un kā iztērēta.
Līdzīgi arī par nesenajām ieroču piegādēm vēsturnieki un publicisti varēs strīdēties gadu desmitiem vai gadu simtiem, cik vien ilgi kādu interesēs tagadējās Eiropas vēsture. Protams, ka ļoti piesātināts ir kļuvis laiks kopš krievu pirmā šāviena uz ukraiņiem 24. februāra naktī, taču visi šie notikumi tomēr nav sakārtojušies virzienā uz jau paredzamu kara iznākumu. Tomēr pietiekami daudzus notikumus ir iespējams izvietot vai traktēt tā, it kā ieroču piegādes Krievijai būtu bijis siers tā ievilināšanai lamatās, no kurām Krievija vairs laukā netiks vispār vai ja tiks, tad kā pele ar norautu ķepu. Ak, cik ciniski tas pret desmitiem tūkstošu nogalināto un sakropļoto, kā arī pret miljoniem pajumti zaudējušo ukraiņu, bet gan jau pat viņi to piedos, ja karš sašķaidīs Krieviju un ukraiņiem kā sāpju nauda tiks izmaksāti jau tagad arestētie Krievijas ārzemju aktīvi. Atliek vien panākt, lai karš tieši tā beigtos, kas ietver sevī nosacījumu, ka tas patiešām (šogad?) beigsies, nevis atgriezīsies pie līdzīga formāta tam, kādā tas ritēja no 2015. gada sākuma līdz 2022. gada sākumam.
Pēc parauga ar ieročiem iespējams sakraut veselu kaudzi ar “sieriem”, kas ievilināja Putinu slazdos. Vieni, lūk, tikai izlikušies, ka viņi kalpojuši Putinam, dodot iespēju Krievijai ielikt Baltijas jūrā kārtējo gāzes vadu, lai nauda par gāzi uz Krieviju plūstu tikpat varenā straumē kā gāze uz Vāciju un tālāk pa ES. Ar tādu pašu domu rīkojušies vēl otrie, trešie un ceturtie, bet paši galvenie bijuši simtie, kas pa visu Eiropu rīkojuši homoseksuālistu parādes. Tieši viņi pārliecinājuši Putinu, ka tik izvirtuši eiropieši un par tiem ne daudz daudz labākie amerikāņi nespēs izrādīt viņam nekādu pretestību, t.i., uzturēt varas iestādes, kas tiktu tālāk par sankciju pasludināšanu bez to izpildes, pat nerunājot par militāro pretestību. Šobrīd izskatās, ka pat geji un lezbietes nav attaisnojuši Putina cerības, bet tā tas ir tikai šobrīd un tikai izskatās. Tagadējā īstenība atklāsies daudz vēlāk atklāsies, bet tik un tā turpinās izskatīties dažādi no dažādiem skatpunktiem.
Raugoties tīri finansiāli, ar nepilniem trijiem mēnešiem kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai pietiktu, lai Krievijas prezidents Vladimirs Putins kļūtu par bagātāko cilvēku pasaulē, ja saņemtu pavisam pieticīgus procentus no visiem tiem, kuri no kara gūst naudā izsakāmu labumu. Un tie būt tikai daži procenti no kopējā labuma, kas tagad tiek pārdalīts pasaules mērogā. Par uzskatāmāko piemēru šādai pārdalei var kalpot naftas cenu grafiks. ASV dolāros izteikti miljardi un varbūt jau triljoni paguvuši apgrozīties kopējā naftas un tās produktu tirgū, sacīsim, laikā no pagājuša gada 31. decembra līdz šā gada 5. maijam. Atmetot cenu svārstības un centus, kopējais rezultāts tāds, ka Krievijas naftas “Urals” cena zaudējusi 2 dolārus (pazeminājusies no 75 līdz 73 dolāriem par barelu), kamēr pārējā nafta sadārdzinājusies no 77 līdz 109 dolāriem par barelu. Par naftas cenu uzskrūvēšanu lai maksā Putinam Tuvo Austrumu naftas šeihi un emīri, Irānas mullas, Teksasas naftas baroni un norvēģu vikingi, bet par Krievijas naftas cenu nospiešanu lai maksā ķīnieši un indieši. Arī Latvijai jābūt pārstāvētai šajā maksātāju sarakstā, jo grūti iedomāties, kāpēc lai daļēji arī no Krievijas naftas ražotu benzīnu šeit nepārdotu par tādām cenām, kas atbilst simtprocentīgai dārgās naftas izmantošanai.
Līdzīgi iespējams izsekot dabasgāzes cenām, kas izteiktas eiro par megavatu. 5. maijā šis rādītājs bijis 107 eiro, kas četrreiz vairāk par 24 eiro 2021. gada 5. maijā, bet toties divreiz mazāk par 227 eiro šā gada 7. martā. Attiecīgi, lai maksā Putinam visi gāzes ieguvēji un tie gāzes tirgotāji, kuriem izdodas 5. maijā pārdot dabasgāzi par 7. marta cenām.
Ir identificējami vismaz trīs pasūtītāji, kas nolīguši V. Putinu pacelt cenu līmeni pasaulē. Viņu mērķi augstāki nekā tikai naudā fiksējama peļņa, kaut ko nopērkot (iegūstot) lētāk un pārdodot dārgāk. Turklāt viņiem, nevis tirgotājiem pieder vara, uz kuras pamata garantēt V. Putinam drošību, ar ko laikam jāsaprot palikšana par Krievijas valdnieku.
Pirmkārt, tie ir visi, kas aplipuši ap “zaļo kursu”, t.i., ap mākslīgi sadārdzinātajiem energoresursiem, kas iegūti, vairākkārt un ar neizbēgamiem zaudējumiem pārveidojot no fosilajiem energoresursiem iegūtu enerģiju tā, lai to varētu nosaukt par enerģiju, kas nav iegūta no fosilajiem energoresursiem. Tieši tagad Latvijas dienas kārtībā izpeldējusi atteikšanās no rapšu eļļas piemaisīšanas autodegvielai, kas to sadārdzina tāpēc, ka šīs eļļas iegūšanai ar lauku apstrādi, eļļas spiešanu un sagatavošanu pievienošanai degvielai tiek iztērēts vairāk naftas produktu vai to ekvivalenta no gāzes vai akmeņoglēm, nekā pēc tam tiek aizvietots, samazinot no naftas iegūtās degvielas patēriņu automašīnās un citos mehānismos. Tāds lēmums ir pret “zaļo kursu” un tāpēc tiek apkrāmēts ar bezgaldaudzām atrunām, ka darbosies tikai uz laiku un varbūt darbosies tā, ka īstenībā nedarbosies. Citiem vārdiem sakot, “zaļais kurs” tiek glābts, to paslēpjot no saniknotiem ļaudīm, kuri var atteikties turpmāk piedalīties enerģijas sadārdzināšanā līdz cenām, par kādām degvielu u.tml. labumus viņi vairs nevar nopirkt par viņiem maksātajām algām.
Otrkārt, tā ir Eiropas Centrālā banka, ASV Federālo rezervju sistēma, Ķīnas Tautas banka utt. centrālās bankas, kas ar naudas drukāšanu vairākus gadus slēpušas gan vairuma komercbanku, gan to klientu faktisko maksātnespēju, t.i., spēju norēķināties ar kreditoriem tikai tad, ja viņiem tiek piešķirts nākamais un vēl lielāks aizdevums no naudas, kādu centrālās bankas producē no zila gaisa. Tālāk šī nauda jāiedabū visu preču un pakalpojumu cenās. Tādējādi bezvērtīgā nauda iegūst to vērtību, ko cenu celšana atņem uzkrājumiem un arī aktuālajiem ienākumiem, tiklīdz to pieaugums netiek līdzi inflācijai. Ai, ai, ai, rokas nost no manas naudas! Cilvēkiem ir iemesls dumpoties, bet karš Ukrainā ir pats labākais veids, kā pārliecināt cilvēkus samierināties ar to, ka viņi tiek padarīti par nabagiem. Cilvēkiem jābūt rāmiem, jo par to viņi tiek atstāti dzīvi un varbūt pat netiks spīdzināti līdz nāvei. Ja protestēsiet, tad ar jums rīkosies tā, kā krievi rīkojās ar ukraiņiem Bučā (simbols visiem krievu noziegumiem Ukrainā, nevis kaut kas ekskluzīvs). Bučas bilžu apliecinātos notikumus V. Putins (it kā?) noorganizējis tieši pēc baņķieru pasūtījuma, jo tādējādi eiropiešiem var iestāstīt, ka par viņu naudu tiekot apmaksātas ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, lai tā nespētu pārvērst par Buču arī Berlīni.
Treškārt, tie ir “zaļā kursa” gājēji šī kursa īstajā nozīmē uz pasaules iedzīvotāju skaita samazināšanu no astoņiem miljardiem uz vienu miljardu. Principā viņiem taisnība, ka citu iespēju cilvēces izdzīvošanai nav, bet tā nav atbilde uz jautājumu, kā tieši viņi šo kursu realizēs ar cerībām pašiem palikt atlikušajā miljardā, nevis tikt ierautiem iznīcināmajos miljardos. Vienkārša aritmētika brīdina, ka varbūtība aiziet šādos apstākļos visiem septiņreiz augstāka nekā varbūtība izdzīvot. Šādu aprēķinu izpausmes mēs savā reālajā dzīvē izbaudīsim nākamgad tieši ap šādu laiku, kad ziemas krājumi būs izēsti, bet nātres vēl nebūs pietiekami piebriedušas, lai no tām vārītu zupu. Lauku apšaude un mīnēšana šopavasar Ukrainā un sankciju ietekme uz Krieviju ir pietiekami argumenti, lai vismaz vingrinājumu režīmā Latvija piedzīvotu pārtikas trūkumu.
Nav lielu šaubu par sakaru kanālu, pa kuru V. Putinam tiek nodoti pasūtījumi. Protams, tas ir Pasaules ekonomiskais forums jeb Davosas forums ar savu dibinātājs un vienīgo prezidentu vai izpilddirektoru kopš 1971. gada Klausu Martinu Švābu (Schwab, 1938). V. Putins (1952 (?)) kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem tur atradies kā mēbele, bet pēc 2009. gada gan Davosā vairs nav bijis. Pēc tam viņš jau spējis dižoties ar pats savu ekonomisko forumu Pēterburgā, kuru K. Švābs pēdējoreiz apmeklēja 2019. gadā. Pagājušā gada 27. janvārī V. Putins uzstājās virtuālajā Davosas forumā ar kapitālisma beigu sludināšanu tādā veidā, ko tagad var izlasīt kā apliecinājumu, ka viņš baņķieru grūtības sapratis un bijis apņēmības pilns viņiem izpalīdzēt.
Šā gada sākumā Davosas organizatori paziņoja par foruma pārcelšanu uz 22.-26. maiju ar domu, ka tad nu gan visi kovidierobežojumi būs atcelti un ikviens no pasaulē kaut cik pamanāmajiem personāžiem metīsies uz Davosu, lai bez uzpurņiem un citiem ierobežojumiem sveicinātos, tai skaitā apkamptos ar citiem tādiem pašiem tā, lai visa pasaule redz. Lai cik reizes V. Putins teicis, ka karš Ukrainā ejot pēc plāna, paliek atklāts jautājums, kas tas ir par plānu. Diez vai viņš varēs doties uz Davosu saņemt apsveikumus un balvas par zaļā kursa panākumiem ceļā uz cilvēku skaita samazināšanu pasaulē.
Karš, t.i., neveiksmes Ukrainā saasinājušas kritiku, kāda viņam tiek izteikta Krievijā, kur ne pārāk plašās, bet tomēr vienu domu trijos un vairāk teikumos spējīgas staļiniešu aprindas atmasko viņu kā ļeņinieti, kurš tikai piesmērējies Staļinam (1878-1953). Virspusēji raugoties, par to ļoti jābrīnās. Par Ļeņina sarīkoto revolūciju V. Putins vienmēr teicis sliktu vai neko un Staļina šabloniem savu īsto un iedomāto ienaidnieku nogalināšanā, iebiedēšanā, iztrenkāšanā seko ja ne pēc kvantitātes, tad noteikti pēc kvalitātes. Tomēr no staļiniešu viedokļa Putins pārmantojis no Ļeņina pārāk pielaidīgu attieksmi pret Rietumiem kā pasaules attīstības virzītājiem atbilstoši marksistu dogmai par to, ka vēsturi diktējot ražotājspēku attīstība. Tā bija teicis Vācijā dzimušais un caur Franciju uz dzīvi Anglijā aizdzītais Kārlis Marks (1818-1883). Viņam šķita, ka laimes valstība iestāsies, tiklīdz visā pasaulē mantiņu ražošana notiks kā Vācijā vai Anglijā 19. gadsimta otrajā pusē. Tad gan nevienam nekā netrūkšot un kapitālisma pārsaukšana par komunismu notikšot pavisam vienkārši. Krievija K. Marksa priekšstatos figurēja kā ražotājspēku attīstību traucējošs faktors. Ar Krieviju šajā reizē tika domāts tās varas aparāts ar caru galvgalī. Droši vien, ka Ļeņins 1917. gadā starp daudz ko citu izmantoja arī vāciešu naudu pilnīgai Krievijas sagraušanai, nelauzot galvu par to, ko likt tās vietā. Viņaprāt, pietiks uztaisīt revolūciju Krievijā, lai iedvesmotu uz revolūciju daudz attīstītāko valstu strādniekus, kuri pēc tam parādīšot arī Krievijai, kā dzīvot komunismā. Nekādas revolūcijas bagātajās valstīs nenotika un bijis vajadzīgs ģeniālais Staļins, kurš cēlis komunismu ar krievisku seju, bet viņa pēcteči atgriezušies pie ļeņinisma ar lūrēšanu kaut cauri dzelzs priekškaram un dienesta stāvokļa izmantošanu, lai caur to izvilktu sev vismaz dažas ārzemju mantiņas, kas acīs un sirdīs iekritušas. Lai mantiņas dabūtu, viņi piekrituši kaut tikai paspēlēties Romas klubā, ar ko nav domāts futbola klubs. Tajā klubā spēlējušies ne ar bumbu, bet ar vārdiem, no kuriem daudzi vārdi pārceļojuši uz Davosu pat kopā ar V. Putinu. Viņš taču sācis savu karjeru padomju valsts drošības iestādēs, kad tām bija izdevies monopolizēt sakarus ar Romas klubu. Pat ja doma izmantot sakarus ar ārzemēm padomju valsts interesēs bija laba, tās izpildījums novedis līdz Padomijas sabrukumam, kas tagad draud atkārtoties ar Krieviju, jo V. Putins iekritis ārzemnieku izliktās lamatās.
