Pabalstus no Latvijas valsts saņemošajam Egilam Levitam vajag ļoti uzmanīgi izvēlēties vārdus, propagandējot “mērķētu pabalstu” piešķiršanu tiem un tikai tiem, “kam ir visgrūtāk”.
Pabalstu piešķiršanas tēma Latvijā vēl tikai uzņem apgriezienus jeb mēģina sataustīt savus saskares punktus ar pārtikas un citu izdzīvošanai nepieciešamo preču un pakalpojumu cenām nākamajā ziemā. Starp daudzām citām tēmām tā iespraucās arī Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita 3. maija TV intervijā. Ikviens interesents to var dzirdēt un redzēt Latvijas Sabiedrisko mediju portālā. Ja nav vēlēšanās uzzināt E. Levita tā brīža domas par karu Ukrainā un vēl citām interesantām lietām, tad iespējams uzreiz nonākt pie prezidenta uzskatiem par pabalstu dalīšanu, kas dzirdami, sākot no intervijas 11. minūtes 20. sekundes un nerediģētā veidā rakstiski izskatās šādi:
- Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nedrīkst pabalstus kā ar lejkannu visiem izdalīt. Jā, diemžēl, kā līdz šim. Bet ir jābūt mērķētiem pabalstiem, lai tie, kam ir visgrūtāk, saņemtu pabalstus, bet tie, kas var maksāt, tiem tas nebūtu nepieciešams.
Neviens skaidrā prātā esošas cilvēks šādiem vārdiem nevar nepiekrist. To nu gan visi saprot, ka gadījumā, ja pabalstus piešķirs visiem, ar ko burtiski jāsaprot pabalstu piešķiršana pārāk daudziem, tad vai nu pabalsta piešķīrēji nebūs spējīgi piešķirtos pabalstus izmaksāt, vai arī pabalsti tiks izmaksāti vērtību zaudējuša naudā, par kuru tik un tā nebūs iespējams nopirkt vai apmaksāt iztikas minimumu. Kāpēc gan Valsts prezidentam jānožēlo, ka pat Latvijas valsts kopumā nav spējusi rīkoties tā, kā visi valsts iedzīvotāji atzītu pa labu? Tāpēc, ka ļoti grūti attiecināt šos vārdus uz sevi. Tie paši cilvēki, kuri dedzīgi nosoda valsts izšķērdību, politiķu un ierēdņu nemākulību un rijību un apkārtējo cilvēku gatavību blēdīties visādos veidos, ieskaitot pabalstu izkrāpšanu, ir gatavi nosaukt un kaut ar dūrēm, kaut tiesā aizstāvēt 100 un vienu argumentu, kāpēc viņiem gan pienākas pabalsti, kompensācijas, nodokļu atlaides vai pārtikas pakas. Varbūt tieši E. Levits ir jānosauc par visspilgtāko piemēru tam, kā skaisti vārdi par godu un godīgumu, par atbildību un tālredzību sadzīvo ar rīcību, kuras jēga ir saraust visu, kas nav juridiski pārāk cieši piesiets.
Tūlīt pat jāatrunājas, ka pārmetumi E. Levitam ceļas pēc Latvijas, nevis pēc Āfrikas valstu vai Krievijas standartiem. Atšķirība starp Latviju un daudzām citām vietām pasaulē tik vienkārša, ka šeit amatpersonu ienākumu deklarācijas, pirmkārt, vispār tiek sastādītas, otrkārt, ir sabiedrībai pieejamas un, treškārt, ir ticamas. Paldies valstij valstij ar prezidentu priekšgalā un paldies viņa kancelejai un Valsts ieņēmumu dienestam par iespēju uzdot līdz pēdējam eirocentam precīzu jautājumu, vai tiešām kopā 18 887,50 eiro vērtus pabalstus vajadzēja saņemt E. Levitam ar algu virs 70 tūkstošiem eiro un kopējiem ieņēmumiem virs 350 tūkstošiem eiro 2021. gadā:
Uz jautājumu par šādu maksājumu pamatojumu ir arī Valsts prezidenta kancelejas atbilde Neatkarīgajai, ka “Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem 2021. gadā ir aprēķināta un izmaksāta:
- mēnešalga (bruto) un veselības apdrošināšanas izmaksas - 71 853,36 EUR;
- reprezentācijas izdevumu kompensācija - 14 304,00 EUR (20% no mēnešalgas);
komandējumu dienas nauda - 4 583,50 EUR.”
Viens no iemesliem neapmierināties ar šādu paskaidrojumu ir tāds, ka atbilstoši E. Levita iepriekšējai ienākumu deklarācijai viņš 2020. gadā spējis reprezentēties un doties komandējumos uz savas praktiski tikpat lielās kā 2021. gadā algas un savas kancelejas jeb pils kopīgi apmaksāto izdevumu rēķina bez papildu piemaksām naudā. Piemērs no pavisam neseniem laikiem rāda, ka E. Levita priekštecis Raimonds Vējonis 2018. gadā saņēmis algā 61,6 tūkstoti eiro un reprezentācijas izdevumu segšanai apmēram tikpat, cik pērn saņēma E. Levits. Atsevišķu ienākumu par komandējumiem R. Vējonim nebija. Tātad valsts neapgrūtina sevi ar nemitīgu normatīvo aktu grozīšanu, jo šīs normas jau ir uztaisītas tik staipāmas, ka atļauj politiķiem un ierēdņiem pagrābt tik daudz naudas, cik sirsniņas kāro un viņu tuvumā pagadījies.
Neatbilstību starp E. Levita aicinājumiem valsts naudu taupīt un paša manierēm valsts naudu pagrābt pie pirmās izdevības nevar atvairīt ar paskaidrojumu, ka valsts kā darba devēja izmaksas esot pavisam kas cits, nekā valsts un pašvaldību izmaksātie pabalsti ārpus darba attiecībām. Tāds nošķīrums nav pamatots, jo veikalā taču nevienam neprasa, vai viņš maksā ar algā vai prēmijā, pabalstā vai kompensācijā saņemtu naudu. Latvijā nebūtu nekādu 3. maija intervijā atzīmēto problēmu nākamajā ziemā, ja visas valsts iestādes un privātie uzņēmumi spētu saviem darbiniekiem piemaksāt tik, lai darbinieki ar visām ģimenēm varētu paēst un saglabāt darbaspējas pietiekami apsildītos - tātad apmaksātos mājokļos; ja tiktu segti darbinieku pārāk lieli izdevumi par ceļu līdz darbam. Diemžēl daudzas iestādes un uzņēmumi šādus izdevumus nevarēs atļauties. Valsts palīdzēs iedzīvotājiem tikai ar to naudu, kas būs palikusi pāri pēc E. Levita un viņam līdzīgo prasību apmierināšanas.
