Starptautiskajā politikā tuvojas izšķirīgi svarīgi lēmumi – jūnija beigās ukraiņi uzzinās, vai tiks aicināti iestāties Eiropas Savienībā. Baltijas valstis uzzinās, cik nozīmīgs būs militārais pastiprinājums austrumu pierobežā. Somi un zviedri uzzinās, vai turki atbloķēs abu iestāšanos NATO.
Diplomāti un politiķi pašlaik vaiga sviedros skraida starp visdažādākajām oficiālajām un neoficiālajām sanāksmēm, lai tuvinātu katrs savai valstij izdevīgākos lēmumus, kas gaidāmi šī mēneša beigās. Vispirms 23. un 24. jūnijā notiks Eiropadomes sanāksme. Eiropadome ir Eiropas Savienības institūcija, kurā darbojas dalībvalstu vai to valdību vadītāji. Faktiski augstākā lēmējinstitūcija, jo atšķirībā no Eiropas Komisijas vai parlamenta tās rīcībā ir nauda un tiesības savas valsts vārdā pateikt nē. Un par šo iespējamo nē pašlaik ļoti uztraucas Ukraina, kurai pašreizējos kara apstākļos ES kandidātvalsts statuss un paātrināta iestāšanās procedūra būtu izšķiroši svarīga. Ukrainas jautājums ir iekļauts Eiropadomes darba kārtībā. Taču ukraiņiem nav pamata optimismam.
Avoti ārpolitikas kuluāros vēsta, ka situācija pašlaik ir šāda: 27 dalībvalstu vidū 10 līdz 12 ir puslīdz stabilas Ukrainas pievienošanās atbalstītājas, tostarp Latvija. 7 līdz 10 valstis iebilst īpašai pretimnākšanai. Atlikušās ir svārstīgas. Iemesli ir dažādi. Piemēram, kategorisku nē saka Nīderlande. Varētu šķist, kādi gan tai varētu būt iebildumi pret sadraudzību ar Ukrainu. Taču 2016. gadā tur jau tika organizēts konsultatīvs referendums par asociācijas līgumu ar Ukrainu. Uz referendumu atnāca bariņš eiroskeptiķu, kas ar 60% vairākumu nobalsoja pret, un šī nesaistošā balsojuma rezultāts arī tagad velkas līdzi Nīderlandes politikai attiecībā uz Ukrainu. Vēl cits kritiski noskaņoto dalībvalstu apsvērums ir Rietumbalkānu reģiona valstu uzņemšanas procedūra. Nebūtu korekti, ka Ukraina, kas faktiski tikai kara dēļ pieteikusies dalībai Eiropas Savienībā, tiktu uzņemta bez visas tās garās ceremonijas - likumdošanas saskaņošanas, demokrātijas, plurālisma, cīņas ar korupciju un dokumentu blāķiem daudzu gadu garumā. Turklāt karadarbība pati par sevi nav valsts iestāšanos veicinošs apstāklis. Tā kā lēmumi Eiropadomē tiek pieņemti vienbalsīgi vai arī netiek pieņemti nemaz, no pašreizējā viedokļu salikuma neizskatās, ka Eiropadomē būtu sagaidāms Ukrainai labvēlīgs lēmums.
Līdzīga spriešana un tirgošanās, tikai citā valstu formātā, notiek arī par Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO. Šķēršļus liek Turcija, kas apmaiņā pret piekāpšanos prasa visu kurdu nemiernieku organizāciju pasludināšanu par teroristiskām un 30 konkrētu kurdu izdošanu. Tomēr ticamāks iemesls ir cits - Turcijai, lai gan tā ir pilntiesīga un visnotaļ kareivīga NATO dalībvalsts, ir uzlikti dažādi ierobežojumi bruņojuma iegādē. Saskaņā ar oficiālo versiju no ASV iznīcinātāju F-35 programmas tā tika izslēgta par Krievijas ražojuma zenītraķešu iegādi. Un Turcija joprojām nav pievienojusies ASV un ES sankcijām pret Krieviju. Tātad ir ar ko tirgoties, un pastāv ļoti liela iespējamība, ka darījums attiecībā uz Somijas un Zviedrijas iestāšanos NATO netiks noslēgts NATO sanāksmē Madridē 29.-30. jūnijā, bet kaut kad vēlāk.
No Latvijas viedokļa raugoties, Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO ir visnotaļ lietderīga, jo visādi stiprinās NATO kolektīvu un šo abu valstu aizsardzības spējas un drošības garantijas. Tomēr Somijas un Zviedrijas iestāšanās nekādi neatrisinās Suvalku koridora un trīs Baltijas valstu aizsardzības jautājumu. Te nepieciešams cits lēmums - par NATO kontingenta paplašinātu klātbūtni mūsu reģionā, un tam jābūt ierakstītam arī jaunajā NATO stratēģiskajā koncepcijā, kas Krieviju no stratēģiska sabiedrotā pārdefinēs par stratēģisku ienaidnieku. Pašlaik turpinās tirgošanās dalībvalstu starpā, cik lielai jābūt NATO paplašinātajai klātbūtnei, ar kādiem ieročiem, uz kādu laiku un galvenais - kurš par to maksās. Jo maksāt negrib neviens. Hipotētiskā aplēse brigādes līmeņa vienību izvietošanai Baltijas valstīs ir vismaz pusmiljards eiro gadā. Turklāt NATO spēki tiek stiprināti arī Rumānijā, Bulgārijā, Čehijā un Slovākijā, tādēļ nepieciešams lēmums par visām izmaksām ilgtermiņā. Vispirms vienošanos par NATO austrumu flanga pastiprinātu aizsardzību 15. un 16. jūnijā centīsies panākt aizsardzības ministri. Ja neizdosies, lēmums tiks pieņemts lielajā NATO sanāksmē Madridē. Vai arī, kā tas daždien mēdz notikt lielajā politikā, lēmums netiks pieņemts.
