Divi nopietni iemesli liek tieši šeit un tagad apcerēt Līvānu stikla fabrikas vēsturi. Pirmais ir tradīcija datēt uzņēmuma rašanos ar 1887. gadu, no kura šogad esam nodzīvojuši līdz pusapaļai 135 gadu jubilejai. Otrais ir vasaras atvaļinājumu sezona, kas ļautu apmeklēt Līvānus, kamēr tur vēl tiek kurināta stikla kausēšanas krāsns, ko nevar garantēt uz priekšu dabasgāzes cenu un varbūt vispār nepieejamības dēļ.
Jā, Līvānu stikla fabrikas krāsnī dabasgāze deg pagaidām nepārtraukti un tajā tik tiešām tiek kausēts stikls, kura lējumus iespējams nopirkt. Tas nekas, ka vareno krāšņu vietā, par kuru apjomus apliecina interesentiem kaut pa ārējo perimetru novērtējamie stikla rūpnīcas bijušie korpusi, tagad ir palicis drīzāk katliņš aptuveni tādā pašā lielumā, kādā ir izkalts rūpnīcas 100 gadu jubilejai veltītais piemineklis pie kādreizējās ieejas rūpnīcā.
Tagad piemineklis ir bijušās rūpnīcas pārstāvis ārpus daudz maz norobežotās rūpnīcas teritorijas. No vienas puses, tas palicis bez cieņas apliecinājumiem ar celiņiem, puķu stādījumiem un citām zīmēm, kas orientētu uzmanību uz pieminekli. No otras puses, tas neatrodas atkritumu izgāztuvē, bet šad tad appļautā pilsētas zālājā. Līdzīgi arī rūpnīcas korpusi manāmi apdiluši, bet vēl turas un būtu izmantojami, ja kādām ražotnēm vai cilvēkiem vajadzētu jumtu virs galvas. No rūpnīcas bijušā apjoma pavisam nelielu daļu pārņēmuši tās idejiskie mantinieki, kas ražo stikla šķiedru nevis audumiem, ar kādiem kļuva slavena Valmiera, bet sakaru ierīcēm. Savukārt stikla kausēšanas krāsniņa atrodama Līvānu stikla muzejā, kas kļuvis par galveno elementu Līvānu stikla un amatniecības centrā. Muzejā ir izdevies savākt vai, kas pat pārsteidzošāk nekā savākšana, nepazaudēt Līvānos radītās stikla produkcijas paraugus no aizpagājušā gadsimta 90. gadiem līdz lielražošanas izbeigšanai 2008. gadā. Pēc tam izgatavotie stikla trauki atrodas ne muzejā zālēs, bet uz tirgotavas letes.
1887. gads šķiet piemeklēts 1987. gadam, kad rūpnīca bija sasniegusi augstāko punktu savā tik tiešām ilgus gadus veidotajā trajektorijā cauri diviem gadsimtiem. Šīs trajektorijas simbolizēšanai tika izmantota laipnību apmaiņa starp Līvānu stikla fabriku un kosmonautiem, kuru sejas un labie vārdi saglabāti stikla muzejā (attēlā).
Ar Mihaila Gorbačova vārdu apzīmējamā padomju valsts drukāja naudu, ko Līvānu stikla rūpnīca atprečoja pat ar kristāla izstrādājumiem (attēlā Līvānu kristāls savos vissarežģītākajos darinājumos, ar kuriem lepojās Latvijas PSR), lai katra kārtīga padomju laiku ģimene no Baltijas līdz Vladivostokai vai no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Vidusāzijai varētu šādus trauciņus nolikt goda vietā savos grāmatplauktos.
Visiem bija labi un bija daudz cerību, ka turpmāk būs vēl daudz labāk. Labi bija lepoties ar simts gadu vēsturi, nesaskatot tur brīdinājumus, ka pēc labiem laikiem nāk slikti laiki, kā to Līvānu stikla ražotnes vairākkārt piedzīvojušas.
1887. gadā izmantošana par Līvānu stikla fabrikas izcelsmes laiku notiek atbilstoši tajā gadā datētam dokumentam, kurā tagadējo Līvānu, bet toreizējās Līvenhofas stikla fabrika pirmo reizi norādīta kā tagadējās Daugavpils, bet toreizējās Dinaburgas tirgotāja Jūliusa Fogesa īpašums. Tātad fabrika bijusi uzcelta jau iepriekš, bet svinēt jubilejas pēc hronikās atrodamiem datējumiem ir vispārpieņemta prakse. Vēl cita lieta, ka J. Fogess ne vien uzcēlis savu fabriku, bet arī ņēmis nomā vēl citu “glāžu šķūni”, ko nezināmu laiku iepriekš bija ierīkojis barons Nikolajs Korfs. Uzņēmējus Līvāniem bija pievilinājušas stikla ražošanas pamatizejvielas - kvarca smiltis Grīvas mežā un dolomīts Dubnas upē, meži stikla kausēšanai vajadzīgās malkas savākšanai, Rīgas-Orlas dzelzceļa līnija un darbaspēka pieejamība.
Tomēr ražošanai labvēlīgi nosacījumi nav garantija to izmantošanai tā, lai sasniegtu labus rezultātus. J. Fogesa uzņēmums 1903. gadā bankrotējis un ticis pārdots jauniem saimniekiem, kuri pārveidojuši tā īpašumtiesību formu par akciju sabiedrību, t.i., piesaistījuši papildu kapitālu ražošanas apjoma palielināšanai. Saimnieciskā dzīve 20. gadsimta sākumā tik tiešām sita augstu vilni un Līvānu stikla uzņēmums varbūt būtu izvirzījies redzamā vietā starp citiem uzņēmumiem nozarē vai apkārtnē, taču Pirmais pasaules karš to sagrāva līdz pamatiem. Krievu-vācu fronte nostabilizējās gar Daugavu un abas puses uzskatīja par goda lietu sagraut visu, kas tā laika artilērijai bija pretējā pusē aizsniedzams tiešā tēmējumā.
Līvānu stikla uzņēmējiem līdzīgi cilvēki 20. gadsimta sākumā rosījās visos stūris un tāpēc uzņēmējdarbība Līvānos netika izcelta tā laika presē. Diemžēl vienīgais, ko par viņiem izdevās atrast, ir ne gluži sēru, bet bēdu vēsts “Rigasche Zeitung” 1909. gada 15. aprīļa numurā:
- Līvehhofa. Liels ugunsgrēks. 13. aprīlī barona Korfa stikla fabrikai mašīnu nodalījumā notikušas eksplozijas dēļ uguns nodarījusi postījumus. Fabrika pilnībā nodegusi, kāda jauna strādniece smagi apdegusi un strādniekam lauzta roka. Zaudējumi izteikti ar 50 000 Rbļ.
Jau uzskaitītajiem stikla rūpniecībai labvēlīgajiem faktoriem Līvānos pēc Pirmā pasaules kara bija pievienojies vēl viens - tradīcijas vai tieši šajā nozarē kvalificējušies strādnieki - stikla pūtēji utt. Šogad laikam paiet simts gadi, kopš stikla kausēšana tur atjaunota ražotnē, kas piederējusi a/s “Latvijas stikls” ar vairākām šādām ražotnēm jaunizveidotajā Latvija valstī.
Latvijas prese pagājuša gadsimta 20./30. gados gribot negribot apliecina to, ko rezumēja komunisti, ka mazajā nacionālajā valstiņā nav iespējama ievērības cienīga rūpniecība vispār un stikla rūpniecība tai skaitā. Šādu uzņēmu pastāvēšanai galvenais nosacījums izrādījās izplēst sev pietiekami lielu daļu no valsts pasūtījuma pudelēm, kurās tika liets par valsts monopolpreci pasludinātais alkohols. “Latvijas stikls” nav bijis pietiekami apsviedīgs šajās izdarībās un izputējis.
“Latgales Ziņas” 1930. gada 11. jūlijā zem virsraksta ar jautājumu “Vai Līvānu stikla fabriku atjaunos” informēja, ka “Latvijas bankas prasības apmierināšanai, Latgales apgabaltiesas, Daugavpils H. iecirkņa tiesu izpildītājs otrreizējos publiskos torgos pārdeva A./S. “Latvijas Stikls” nekustamu īpašumu, sastāvošu no stikla fabrikas ar pilnu iekārtu un grunti 3.234 ha platībā. To ieguva vairāk rīdzinieki. (...) Sakarā ar to, Līvānu pilsētas galva Zvanītājs izsakās: apstākļi fabrikas darbības atjaunošanai Līvānos ir ļoti izdevīgi. Pēc kara Līvānos uzceltas daudzas jaunas ēkas; dzīvokļu strādniekiem nav trūkums un tie loti lēti. Tāpat lēti visi pārtikas produkti. Stikla ražošanai materiāls atrodas uz vietas, ari malkas apkārtnes mežos nav trūkums. Liels skaits vietējo iedzīvotāju ir stiklrūpniecibas aroda pratēji, jo pirms kara strādāja pāri par 500 strādnieku. Tomēr nav izslēgta varbūtība, ka fabriku nojauks un mašīnas pārvedīs citur.”
Pusotru gadu vēlāk, 1931. gada 26. novembrī “Jēkabpils Vēstnesis” turpināja šo tēmu saistībā ar Līvānu domes sēdi, kurā “pārrunas kārtībā pilsētas galva Zvanītājs informēja domniekus par nepieciešamību rūpēties, lai stikla fabrikas darbību atjaunotu. Valdība Rīgas stikla rūpniekiem izsniegšot lielāku pudeļu piegādi. Uz šis summas trešo daļu esot tiesības Latgalei. Saņemot to, Līvānu stikla fabrikai pietiktu darba katru gadu apm. 8 mēnešiem. Derētu stikla fabriku pilsētai iznomāt vai nopirkt. Cik zināms, tā pārdota par Ls 10 000, bet nosolītā summa, šķiet, bankai vēl nav samaksāta.”
Stikla ražošanu Līvānos no vietas neizkustināja Latvijas pāreja uz pilnīgu valsts monopolistisko kapitālismu pēc Kārļa Ulmaņa izdarītā valsts apvērsuma 1934. gadā.
Situāciju būtiski mainīja Latvijas nonākšana padomju okupācijā. Tā deva pamatu atgriezties pie stikla fabrikas atjaunošanas tēmas, ko avīze “Brīvā Daugava” pieteica 1940. gada 11. oktobrī: “Līvānieši vēlās stikla fabrikas izbūvi. Pirms pirmā imperiālistiskā kara Līvānu pilsētā pastāvēja 2 stikla fabrikas, kuras laida darbā 3 krāsnis. Abas fabrikas nodarbināja apm. 1100 strādnieku. Kara laikā abas fabrikas nodedzināja. 1922. gadā Līvānos citā vietā uzcēla jaunu stikla fabriku, kura darbojās sekmīgi. Fabrikas īpašniekiem nerūpēja fabrikas zelšana un tie ieņēmumus ieguldīja neveiksmīgā blakus spekulācijā un 1926. g. fabrika bankrotēja un tanīs pat telpās vēlāk ierīkoja kūdras fabriku. Patlaban strādnieki no jauna pacēla jautājumu par stikla fabrikas izbūvi Līvānos...”
Pie šādu nodomu īstenošanas cilvēki nenonāca ne līdz pirmā padomju okupācijas perioda beigām 1941. gada jūnijā, ne vācu okupācijā, kas varu Līvānos noturēja līdz 1944. gada rudenim. Toties otrreizējā padomju okupācija kopā ar frontes līnijas pārvelšanos Latvijai nāca kā sauktas Līvānu stikla kausēšanas atjaunošanai. Ak, cik daudz stiklu tika sadauzīts kara laikā! Stikls nonāca zelta vērtībā kā līdzeklis, ar ko atgūt vismaz kaut ko no tām sadzīves ērtībām un normām, kādas jau bija kļuvušas mīļas 20. gadsimta vidus cilvēkiem Latvijā. Avīzes “Cīņa” vārdiem runājot 1945. gada 6. septembrī, “pēc Līvānu atbrīvošanas no vācu okupācijas, pagājušā gada rudenī bijušie stikla fabrikas strādnieki ierosināja celt jaunu stikla fabriku. Pilsētas izpildu komiteja tam piekrita, un sākās darbi. Augustā Līvānu stikla fabrika sāka dot produkciju. Pašreiz lielā vairumā ražo stikla burkas, kas rudens periodā nepieciešamas dārzāju konservēšanai.”
Par 45 gadiem padomju varas gadiem Līvānu stikla fabrikas vēsturē maz kas sakāms. Pirmkārt, uzņēmumam klājās pārāk labi, lai stāsts būtu interesants. Otrkārt, to gadu stikls glabā daudz būtiskākas un tagadējiem cilvēkiem joprojām saprotamas liecības, nekā statistiskie dati par stikla kausēšanas krāšņu skaitu un pārkausētajām tonnām. Labāk, protams, apmeklēt Līvānu stikla muzeju un ieraudzīt kopskatu, kādus stikla izstrādājumus tas vispār laidis klajā un kuri no tiem sasnieguši katru konkrēto cilvēku: “Ā, šitādu es dāvināju savas pirmās sievas radiem, bet tādu un vēl tādu pats dāvanās saņēmu; jā, bija mums tādas glāzītes un bija traks gadījums, kad tās saplīsa...” Lielākā daļa cilvēku muzejā nenonāks, bet var uz saviem plauktiem ar vismaz kaut ko no Līvānu stikla paskatīties un atcerēties laikus, kad zāle bija zaļāka nekā tagad. Zāles zaļums, debesu zilums un citas labas lietas uz mūžīgiem laikiem iekausētas Līvānu stiklā (attēlā).
Padomju laiku garlaicība jo īpaši duras acīs, salīdzinot ar uzņēmuma agoniju 18 gadu garumā. Neatkarīgā tai ar sveci klāt stāvējusi un tagad var atrādīt žurnālistu darba klasiku zem virsraksta “Reportāža no izmisuma pilsētas” 1993. gada 17. aprīlī, ko snieguši “Neatkarīgās Cīņas” uz Līvāniem nosūtītie Rita Blaumane, Ārija Klimkāne un Ojārs Lūsis:
- Pie “Līvānu stikla” administrācijas ēkas piemiņas akmens vēstī, ka 1987. gadā jau atzīmēta rūpnīcas darba simtgade. Veram durvis, ko ieraudzīsim tagad, 106. gadā? Koridors garš kā bezgalība, un... dziļš klusums. Bet kāds tomēr ir. Ir direktors un pie viņa arī apmeklētājs. Kāds kungs no Aizkraukles. Viņš drīz vien aiziet, un mūs aicina pie sevis Skreivera kungs. Nervozs. Nu ko lai saka žurnālistiem, atkal uzrakstīs kādas blēņas kaut ko par to, ka jāturpina pudeļu ražošana.
Paskatieties pa logu, viņš pamāj. - Tur tās stāv. Produkcija iesaldēta 150 miljonu rubļu apmērā.
Maisos un konteineros pudeles un burkas miljonos skaitāmas. Jau pirms pusgada taras ražošanas cehos darbs pārtraukts. Produkciju nav kur likt. Ejam uz fabrikas teritoriju. Tas, ko spēj ietvert fotoobjektīvs, ir tikai maza daļiņa no taras kalniem. Iesaiņojuma maisi jau sapuvuši. Nevienam tās nav vajadzīgas. Kas tagad vairs pašražotu limonādi dzer?! (...) Šķirnes trauku (skaisto, eleganto) cehā satiekam dažus cilvēkus. Viņi vēl strādā. Vēl ir neliels vāciešu pasūtījums. Un mēs pamielojam acis pie boles un šampanieša traukiem. Ja izdotos sadarbību ar vācu firmu turpināt!
Tagad zināms, ka vācieši pa iestaigāto taciņu uz Līvāniem kursēja vēl piecpadsmit gadus kā līdzīpašnieki, īpašnieki un pasūtītāji, līdz kamēr pazuda 2008. gadā, paķerot līdzi visu vērtīgāko no uzņēmuma ražošanas iekārtām. Paldies viņiem vai liktenim, ka jau rūpnīcas pastāvēšanas laikā savāktos muzeja eksponātus viņi pievākt negribēja vai nevarēja, paldies Līvānu pašvaldībai, kas speciāli uzcēlusi ēku to eksponēšanai.
