Nākamajā ziemā eiropiešus (mūs!) sildīs nevis Krievijas gāze, bet iespējas noskatīties, kā krievus sakrāmē vagonos, kastēs vai kolonnās sūtīšanai uz Krieviju.
Īstā brīdī, vietā un veidā pateica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, ka kā pretspars Krievijas agresijai Ukrainā jāizmanto Krievijas iedzīvotāju neielaišana Eiropas Savienībā. Tā viņš izteicās izteicās 8. augusta intervijā ASV - ASV galvaspilsētai pierakstītam laikrakstam “The Washington Post”, ko varētu pielīdzināt tādam skaļrunim, ko dzird visa pasaule. Protams, lielākā daļa pasaules iegrimusi savu lietu kārtošanā, kuru dēļ šī pasaules daļa laiž V. Zelenska teikto ausīm garām, bet liela daļa pasaules uz viņa vārdiem reaģē vētraini, tai skaitā zibenīgi. Tāpēc palūkosimies, tieši kādā veidā V. Zelenska vārdi noformēti ASV angļu valodā savā pirmavotā:
Aģentūra LETA 9. augustā atsaucās uz sociālajos tīklos pieteiktu Nacionālās apvienības ierosinājumu nepagarināt Krievijas pilsoņiem izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas. Vēl dažas dienas vēlāk V. Zelenska vārdus kā no ASV atsūtītu instrukciju izmantoja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. Ziņu par to LETA 13. augustā izplatīja zem virsraksta “Levits rosina anulēt Latvijā līdz šim izdotās uzturēšanās atļaujas un vīzas Krievijas agresiju atbalstošiem ārzemniekiem”. Kā tiešo auditoriju, kur šādiem vārdiem gaviles garantētas, E. Levits izmantoja Latvijas politiski represēto personu 23. salidojuma dalībniekus Ikšķilē. Tikpat atsaucīga šim ierosinājumam izrādījās arī valdošā koalīcija. Ar tās akceptu ierēdņi ķērās pie nevēlamo ārzemnieku izraidīšanas procedūras sacerēšanas un 18. augustā Iekšlietu ministrija paziņoja, ka sagatavojusi grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz līdz 2023. gada 30. jūnijam pārtraukt atkārtotu termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem.
Nav vairs runas par “Krievijas agresiju atbalstošiem ārzemniekiem”, bet par skaidrākiem kritērijiem no ierēdņu skatpunkta. Tātad par Krievijas vai Baltkrievija pilsonību, neuzliekot valsts iestādēm pienākumu pierādīt, ko šādai pilsonībai piederīgs cilvēks Latvijā atbalsta vai neatbalsta. Šāda pierādīšana pārlikta no ierēdņiem uz lūdzējiem palikt Latvijā. Tad Krievijas agresija neatbalstīšana varētu kļūt par vienu no salmiņiem, pie kura pieķerties, lai paliktu Latvijā. Pamatā tomēr palikšana šeit slikto valstu piederīgajiem izrietēs no viegli konstatējamām ģimeniskajām attiecībām. “Izņēmumi paredzēti personām, kas uzturējušies Latvijā saistībā ar humāniem apsvērumiem vai valsts interesēm, vai kam ir vai bijušas ciešas ģimenes saites ar Latvijas pilsoni vai Latvijas nepilsoni, piemēram, bijuši laulībā ar Latvijas pilsoni vai nepilsoni, kurš miris un laulātajiem bijis kopīgs bērns - Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis,” teikts Iekšlietu ministrijas skaidrojumā par savu projektu Imigrācijas likuma grozījumiem.
Likuma grozīšanas pabeigšana valdībā un Saeimā ir ja ne dažu dienu, tad dažu turpmāko nedēļu jautājums. Interesanti, vai paši apsviedīgākie interesenti palikt Latvijā varētu pagūt līdz likuma grozījumu spēkā stāšanās brīdim noformēt laulību ar Latvijas pamatiedzīvotāju?
Tie, kas slikto valstu piederīgo izraidīšanu uzsākt izvairās, tie mēģina V. Zelenska teikto saprast kā ierosinājumu tikai neielaist tos, kuri, pirmkārt, Eiropas valstīs vēl nemaz nav iekļuvuši un, otrkārt, nepretendē ne uz ko vairāk par tūrismu, t.i., uz tiesībām iztērēt Eiropā vairāk vai mazāk naudas. Arī šie naudas zaudējumi ir zaudējumi, par kuriem paraudāt un pažēloties Vācijas kancleram Olafam Šolcam, kurš nostājies kā šādu grūtdieņu galvenais aizstāvis. Pārrunas par tūristu ielaišanu vai neielaišanu Eiropā īstenībā ir mēģinājums ar daudz nebūtiskāku tēmu aizsegt būtisko jautājumu par turpmāko darbaspēka pieplūdumu no Krievijas un vēl jo būtiskāko Eiropā jau apmetušos krievu un baltkrievu sašķirošanu atstājamos un izdzenamos no ES dalībvalstīm.
Runas par krievu un tiem piesmērējušos baltkrievu padzīšanu (izdzīšanu, izsūtīšanu...) principā nav jaunums, taču tās cirkulējušas ierobežotos cilvēku lokos. Daži no tiem veidojušies kā sekas krievu noziegumiem pret nacionālām vai sociālām grupām, bet vienā lokā atrodas cilvēki, kas pretendē uz absolūtu neitralitāti kā sociālo zinātņu pārstāvji. Nē un nē, neesot viņiem nekādu aizspriedumu ne pret vienu cilvēku un ne pret vienu tautu. Lai nu tā būtu, bet nevarētu pastāvēt nekāda socioloģija vai kā savādāk uz socioloģisko izpētes metožu bāzes noformēta zināšanu sistēma, ja no tās izmestu jēdzienu, ko mēdz apzīmēt ar “neatkarīgo mainīgo”. Ar to domāti no cilvēku gribas vispār neatkarīgi vai konkrētajā brīdī vairs neatkarīgi raksturojumi, tādi kā dzimums un vecums, izglītība un tautība, pilsonība, dzīves vieta un ienākumu līmenis.
Pat ja tagad politkorekti ir uzskatīt dzimumu par tādu pašu cilvēku izvēles produktu kā izglītību, tautību vai pilsonību, tas tomēr nenozīmē, ka šis raksturojums cilvēkam var katru dienu mainīties. Nē, ja cilvēks piesakās par transvestītu, tad sociologi viņam automātiski pierakstīs savu pētījumu ceļā noskaidrotu (sociologi tic, ka noskaidrotu) uzvedības stereotipu kopumu, kas tālāk detalizējas citu neatkarīgo mainīgo kopumā: transvestīts no pilsētas dažos gadījumos rīkojoties savādāk nekā transvestīts no laukiem utt. Katram sava loma jāspēlē gribot negribot!
Par milzīga progresa pārstāvjiem sevi mēdz pieteikt arī tādi it kā sociologi, kas neatšķir cilvēku tautību no pilsonības, bet tas neietekmē sociologu atzinumu, ka viens no Krievijā tagad valdoša režīma pastāvēšanas nosacījumiem ir opozicionāru (reālo un iedomātu, sevi pierādījušo un potenciālo...) izlaišana un daudzos gadījumos izdzīšana no valsts. Tas ir politisko režīmu saglabāšanās standartpaņēmiens, kura pēdas ved un pazūd vēstures dziļumā, bet konkrētajā gadījumā runa ir par to, ka pašreizējais režīms šo paņēmienu lieto daudz plašāk, nekā iepriekšējais komunistu režīms. Tagadējais režīms piesakās tieši šajā aspektā mācījies no sava priekšteča un tāpēc valdot daudz drošāk. Līdz ar to tie, kuri uzskatīja Vladimira Putina nodibināto diktatūru par sliktu un gāžamu, apsprieda tieši to, pie kā tagad esam nonākuši. Tātad pie Krievijas iedzīvotāju neielaišanas citās valstīs un - galvenais - pie bijušo Krievija iedzīvotāju deportēšanas no tagadējām mītņu zemēm uz izcelsmes valsti.
Krievijai būtu grūti neņemt pretī par krieviem klasificētus pretī gan juridisku, gan ideoloģisku, gan saimniecisku apsvērumu dēļ. Krievija taču pieteikusies būt par visu pasaules krievu aizstāvi, kurai kļūtu neērti atzīt, ka savā teritorijā tā krievus aizstāvēt neapņemas. Tālāk, šie cilvēki varētu mīkstināt Krievijas iedzīvotāju izmiršanas sekas. Tādi, lūk, apsvērumi izteikti tika, bet līdz Krievijas uzbrukumam Ukrainai tiem bija tikai domās veicamu socioloģisko eksperimentu nozīme. Tūlīt pēc Krievijas 24. februāra uzbrukuma izskanēja un uz brīdi noklusa apsvērumi, ka tagad gan krievu deportācija uz Krieviju varētu kļūt par realitāti. Šādu iespēju pieaugums līdz vērā ņemamam lielumam bija atkarīgs no kara gaitas, ko tajā brīdī vēl droši paredzēt nevarēja. Tajā brīdī aktuāli bija tādi pasākumi kā Krievijas Centrālās bankas ārējo rezervju arestēšana un lēmums atteikties no Krievijas energonesēju importa, kas savulaik šķita praktiski neizpildāmi vingrinājumi. Tagad tie tiek izpildīti, lai gan izrādās, ka tie prasa daudz ko vairāk par vienu vārdu (lēmumu) un rokas mājienu. Tie izrādās gadiem veicamu manipulāciju kopums, bet šādas atrunas neatceļ faktu, ka tagad ir iespējams tas, par ko vēl pirms neilga laika nebija vērts pat fantazēt.
Krieviem draudošo represiju smagums pieaug atbilstoši kara noziegumiem, ar kādiem Krievija tagad mēģina kompensēt savu militāro mazspēju karā ar Ukrainu. Tagad taču visi (ar jau iepriekš lietoto atrunu, ka šie visi ir liela, bet ne lielākā daļa pasaules) saprot, ko simbolizē Kijivas piepilsētas Bučas vārds. Kopš savām pirmajām neveiksmēm jau martā V. Putins un viņa līdzskrējēji ir vairākkārt draudējuši ar kodolieročiem, ja karā ar konvencionālajiem ieročiem acīm redzami zaudēs. Tos gan viņi nav izmantojuši, noteikti saprotot, ka tas būtu nāves spriedums - iegansts atbrīvot pārapdzīvoto pasauli no krieviem neatkarīgi no viņu atrašanās vietas pasaulē un no Krievijas valstspiederīgajiem neatkarīgi ne tikai no viņu tautības, bet arī no to bunkuru dziļuma, kurā V. Putins ar saviem līdzskrējējiem censtos noslēpties. Taču viņi nevar atļauties arī atklātu sakāvi Ukrainā, kas ātri vien novestu kapā tieši viņus, nevis krievu un Krievijas iedzīvotāju vairākumu. Tāpēc tagad viņi mēģina šantažēt pasauli ar Zaporožjes atomelektrostacijas apšaudīšanu ar tādu mērķi, lai par konkrētā objekta apšaužu pārtraukšanu sāktās sarunas mēģinātu iegrozīt sarunās par pamieru līdz laikam, kad Krievija būs atjaunojusi militāro spēku nākamajam karam. Šāda viltība par pamieru ar Ukrainu Krievijai izdevās 2014. gadā, tāpēc tagad grūti iedomāties, ka kāds uz tik primitīvas viltības vēlreiz uzķersies. Tad nu Krievijai nākas paaugstināt sarunu likmes ar AES apšaudīšanu, liekot uz spēles krievu un Krievijas pilsoņu turpmākās dzīves vai pat dzīvības.
To nu gan nav iespējams paredzēt, kas notiks, ja Krievijas veiktā demonstratīvā AES apšaude izraisīs AES avāriju, bet ar Krievijas tagadējo rīcību pietiek, lai krievu deportācija uz Krieviju kļūtu aizvien reālāka.
Taisnība sakāmvārdam, ka viena pagale nedeg. Lai krieviem un tiem piesmērētajiem baltkrieviem jau nodrošinātā minideportācijiņa no Latvijas un noteikti no visas Baltijas ieplestos līdz miljoniem krievu izdzīšanai no Eiropas, ir vēl daudz kam jānotiek jeb jāsakrīt paša Eiropā. Pats primitīvākais, bet tieši tāpēc drošākais un spēcīgākais priekšnoteikums deportācijām būtu nepieciešamība atrast un sodīt grēkāžus par eiropiešu salšanu nākamajā ziemā. Grēkāžu daudzums un sodu smagums būs atkarīgs gan no dabas spēkiem ar nākamās ziemas aukstumu vai ne aukstumu, gan no Eiropas valstu prasmes izgrozīties ar mazāku daudzumu energoresursu. Kādā mērā tas neizdosies, tādā nāksies tik tiešām pamanāmi - pa miljoniem cilvēku - samazināt apsildāmo iedzīvotāju skaitu un - galvenais - sagādāt salstošajiem cilvēkiem psiholoģiski kompensējošu izpriecu ar citu cilvēku aizsūtīšanu pasakaini aukstās Krievijas virzienā.