Vai Inčukalnā iesūknēta gāze un vai tā sildīs Latvijas iedzīvotājus 

© Depositphotos.com

Krievijai piederošais uzņēmums “Latvijas gāze” ir cienīgs pretinieks Latvijas valstij sacensībā par to, kurš kuru pārkliegs ar paziņojumiem, ka gāzes krājumi Inčukalnā ir vai ka nekādu krājumu tur nav.

18. augustā “Latvijas gāze” (LG) vēlreiz apliecināja, ka nespēj pildīt tai pat Latvijas Enerģētikas likuma līmenī noteikto prasību, lai katra gada 31. augustā tā būtu deponējusi Inčukalna pazems gāzes krātuvē dabasgāzi, kuras daudzums enerģijas vienībās būtu ne mazāks par 1,15 teravatstundām (TWh). Jā, kaut kāds krājums esot un 31. augustā būšot, bet tā enerģētiskā vērtība daudz mazāka un strauji sarūkoša no 0,45 TWh paziņojuma sniegšanas brīdī līdz 0,29 TWh 31. augustā. Ļoti elementāras aritmētiskās darbības atklāj, ka, tādā garā turpinot, apkures sezonu Latvija sāks praktiski bez gāzes rezervēm pretēji likuma prasībai līdz 31. augustam iesūknēt un līdz 30. septembrim neaiztikt tādu dabasgāzes apjomu, kāds vajadzīgs Latvijas mājsaimniecībām uzkrātās gāzes tērēšanas mēnešos līdz brīdim, kad sākas nākamā gada uzkrājumu veidošana.

“Latvijas gāzes”paziņojuma jēga ir tāda, ka Latvijā nebūs tieši to gāzes rezervju, kurām tur jābūt pēc Latvijas likuma. Tā, lūk, LG dod mājienu jeb belzienu ar mietu, kāda nozīme Latvijas likumiem un valstij, kas šādus likumus izdod. LG atzīst arī uz tās vārda Inčukalnā noglabātās 1,031 TWh enerģijas, kas tur atrodoties atbilstoši nevis Latvijas likumam, bet LG līgumiem ar citiem komersantiem. Tie var darboties kaut vai Krievijā, jo gāzesvadu sistēma padomju laikos tika izbūvēta ar aprēķinu, ka Inčukalnā tiks uzkrāta gāze arī Krievijas ziemeļrietumu apgabalu vajadzībām. Savukārt tagadējie Latvijā un visā Eiropas savienībā ieviešamie ierobežojumi pirkt dabasgāzi no Krievijas netraucē piegādāt dabasgāzi uz Krieviju.

LG 18. augusta apliecinājums atkārtoja to, ko uzņēmums bija vēstījis jau 10. augustā un ko pēc tam noliedza Latvijas Ekonomikas ministrija un Latvijas valstij piederošais gāzes transportētājs un glabātājs “Conexus Baltic Grid”.

“LG ir jāizpilda likumā noteiktās prasības. Nav saprātīgi izvairīties no likuma pildīšanas, un LG jāturpina pildīt likuma prasības,” tūlīt pat izteicās ekonomikas ministre Ilze Indriksone. “Ja LG mājsaimniecībām paredzēto gāzi tirgo kādam citam, tad tā ir LG atbildība,” viņa turpināja bez skaidrojuma, kāda - administratīvā, civilā vai kriminālā - atbildība un tieši uz ko - uz LG vai tā amatpersonām - šī atbildība tiks attiecināta.

LG 10. augusta paziņojuma atkārtojums 18. augustā parāda ne tik daudz dabasgāzes daudzumu Inčukalnā, cik LG pārliecību par savām tiesībām un iespējām dot vai nedot gāzi dažādiem patērētājiem vai to grupām.

Spēku sadalījums starp gāzes piegādes lielo krānu grozītājiem Latvijā ir 2:1 par labu Krievijai. Proti, bijušais koncerns “Latvijas gāze” tika sadalīts trijās sastāvdaļās. Gāzes pārvadi un glabāšanu Inčukalnā pārņēma Latvijas valsts sava uzņēmuma “Augstsprieguma tīkls” personā (tam 68,46% “Conexus...” kapitāla). Vecā uzņēmuma nosaukumu pārmantojusī LG ir tikai gāzes tirgotāja, kas gāzi gan pērk, gan pārdod. Savukārt gāzes sadali jeb nogādāšanu līdz klientiem veic 100% LG piederošs meitas uzņēmums “Gasso”.

LG un “Gasso” pēc būtības ir Krievijas gāzes ieguves, pārvades un pārdošanas koncerna “Gazprom” sinonīmi. Kopš “Gazprom” ar gāzes nepiegādāšanu Latvijai jau tagad apsteidzis Latvijas valsti, kas noteikusi Krievijas gāzes nepieņemšanu no nākamā gada 1. janvāra, nav ne mazāko šaubu par LG rīkošanos ar mērķi pārtraukt gāzes piegādi Latvija patērētājiem pēc iespējas ātrāk. Juridiski triki šim mērķim var noderēt tikpat labi kā viena maza dzirkstelīte pareizajā vietā un pareizajā brīdī, kuras uzšķilšanas varbūtību Neatkarīgā aplūkoja 4. augustā.

Gan uz dzirstelītēm, gan uz apgalvojumiem par gāzes krājumu neesamību vai neiespējamību tos izsūknēt no krātuves vienādā mērā attiecas 4. augusta publikācijā iekļautie vārdi no Valsts drošības dienesta, ka “VDD atbilstoši savai kompetencei pārbauda valstiski svarīgu objektu par drošību atbildīgos darbiniekus, kā arī uzņēmumus un to darbiniekus, kas šādiem objektiem nodrošina dažādus pakalpojumus un kuriem to nodrošināšanai ir nepieciešama pieeja objekta funkcionēšanai nozīmīgai informācijai vai tehnoloģiskajām iekārtām.”

No vienas puses, VDD vārdus apliecina gadījums ar bijušo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani, kuru 2017. gadā atlaida no darba par piedalīšanos ballītē pie viena no LG formālajiem līdzīpašniekiem, pie “Gazprom” ielikteņa Jura Savicka. No otras puses, Latvijas valsts bardzība pret tai tiešām ilgi un sekmīgi kalpojušo ierēdni neliedza viņai tūlīt pat iesēsties “Gasso” valdes priekšsēdētājas krēslā ar iespējām grozīt gāzes padeves krānus gandrīz burtiskā nozīmē.

Tagadējās gāzes krīzes tuvošanos I. Pētersone-Godmane ir apliecinājusi jūlija sākumā ar skaidrojumu, ka gāzes iztrūkuma apstākļos “Gaso” būs jārīkojas - jāsamazina vai jāpārtrauc gāzes padeve dažādām lietotāju grupām. Aizsargātāki pret gāzes atslēgšanu skaitās iedzīvotāji, kā arī sociālās un medicīnas iestādes. Nākamā aizsargātības līnija attiecas uz elektrības un siltuma ražotājiem, ostām un vēl dažām uzņēmumu grupām, kuriem sliktākajā gadījumā draud gāzes piegādes samazinājums par 40%. Pārējiem gāzes patērētājiem iespējams piegāžu samazinājums par 80%, atstājot gāzi tikai tik daudz, lai paglābtu no sala bojājumiem ēkas un nestrādājošas ražošanas iekārtas.

Faktisko situāciju ar Latvijas iegūtajiem gāzes krājumiem un tagadējo gāzes ieplūšanas un vasaras patēriņa bilanci saprast praktiski neiespējami vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā kļuvusi par Saeimas vēlēšanu cīņas laukumu, kurā visi koalīcijas pārstāvji aizstāvas ar apgalvojumiem, ka gāzes pietiks, bet opozicionāri uzbrūk, ka gāzes nebūšot nemaz. Otrkārt, Krievijai ar LG starpniecību ir iespējas manipulēt ne tikai ar gāzes piegādēm, bet arī ar datiem gāzes daudzumu. Treškārt, gāzes iztrūkuma apstākļos vairs nederēs parastie orientieri par gāzes pietiekamību, ja, piemēram, salstoši iedzīvotāji sāks izmantos gāzes plītiņām pievadīto gāzi telpu apsildīšanai ar šo plītiņu degļiem vai speciālām apsildes ierīcēm (attēlā). Ceturtkārt, visas puses uzstājas ar atrunām par komercnoslēpumu neizpaušanu, kas ļoti ierobežo to, ko viņas vispār pauž vēl bez savas ieinteresētības un emocijām. Piektkārt, gāzes krājumu pietiekamība vai nepietiekamība atklāsies atkarībā no apstākļiem, kurus paredzēt neviens nemāk. Tas vienādi atteicas gan uz meteoroloģiju, gan uz to, kam uzsmaidīs laime kara laukos Ukrainā.

Depositphotos.com

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.