Mēs nevēlamies subsidēt karu Ukrainā, tādēļ politisko lēmumu dēļ a/s “Latvijas gāze” vairs nespēj piegādāt Krievijas gāzi un kļūst par “sistēmiski nevajadzīgu” uzņēmumu; par valdības lēmumiem saistībā ar gāzi saņemam tikai informācijas druskas – šādus viedokļus “Neatkarīgajai” pauda Saeimas deputāti, atbildot uz jautājumiem par “Latvijas gāzes” darbības atbilstību likumam.
“Neatkarīgā” deputātiem vaicāja, kādēļ, pretēji Enerģētikas likumā teiktajam, “Latvijas gāze” no augusta tik radiāli mainījusi līguma nosacījumus ar klientiem, atsakoties no obligātā pienākuma gāzi piegādāt.
Varas un premjera partiju “Jaunā Vienotība” pārstāvošais Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts, Dr. math., Rīgas Tehniskās universitātes profesors Kārlis Šadurskis (JV) situāciju par un ar “Latvijas gāzi” skaidroja šādi: “Ir diezgan skaidrs kritērijs, kas arī normatīvi ir noteikts, kas ļauj pārslēgt šo “Latvijas gāzes” funkciju uz citu piegādātāju, proti, uz “Latvenergo”. Pagaidām tas vēl nav noticis tādā ierēdnieciskā līmenī, lai par to tiktu pieņemts lēmums, bet pēc tā ļoti izskatās. Līdz ar to tāds uzņēmums kā “Latvijas gāze” Latvijai ir sistēmiski nevajadzīgs. Šis uzņēmums, kā jebkurš cits uzņēmums, darbojas savu īpašnieku interesēs, bet tās ne tuvu nav Latvijas intereses. Līdz ar to tas ir tikai laika jautājums, kad “Latvijas gāze” paliks pilnīgi lieka, jo tās funkcija bija pirkt Krievijā gāzi, pumpēt to Inčukalnā un piegādāt to Latvijas patērētājiem. Bet tagad šī funkcija ir beigusies. Uzņēmums, visticamāk, kaut kā likvidēsies vai transformēsies - grūti pateikt. Tādēļ jau arī visas darbības, kuras veica “Latvijas gāze”, ir, lai Latvijas iedzīvotājos radītu, neteiksim, paniku, bet lai veidotu stresa situāciju.”
K. Šadurskis, vaicāts, vai arī viņš piekrīt viedoklim, ka LG strādā Krievijas, nevis savu Latvijas klientu interesēs, atbildēja: “Tas taču ir pilnīgi loģiski. Tā tas ir, patīk tas mums vai nē. Tā ir uzņēmējdarbības loģika strādāt savam īpašniekam, saviem akcionāriem, bet tie nav Latvijas akcionāri, viņi ir tālu no Latvijas, diemžēl Krievijā.”
Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāts Ralfs Nemiro (frakcija “Neatkarīgie”) sniedza šādu skaidrojumu: “Mēs esam sākuši dzīvot mainīgā laikā. Iepriekš gadu desmitiem bijām strādājuši ar Krievijas “Gazprom” un no viņiem pa cauruļvadiem saņēmuši 98% gāzes, bet atlikušos divus procentus no Klaipēdas. Dzīve bija vienkārša. Šādus līgumus ar šādiem nosacījumiem par dabasgāzes piegādēm (domāti “Latvijas gāzes” līgumi ar klientiem, kur uzņēmums apņemas klientam gāzi piegādāt nepieciešamā daudzumā) varēja arī piedāvāt. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā situācija ir mainījusies. Mēs šo karu nekādā veidā vairs nevēlamies subsidēt. Apmēram 56% no Krievijas Federācijas budžeta veido energoresursu eksports. Ir pieņemti politiski lēmumi atteikties no Krievijas dabasgāzes un līdz ar to maksāt dārgāk par gāzes piegādēm un apdraudēt gāzes piegādes ceļus. Tie nav juridiski, tie nav tehniski, tie ir politiski lēmumi. Līdz ar to ir radītas konsekvences, tajā skaitā uzņēmumam “Latvijas gāze”, kurš vairs nevar rakstīt līgumos, ka tas kā publiskais tirgotājs var piegādāt šo gāzi saviem klientiem, jo līgums ar “Gazprom” vairs nav aktuāls. Piemēram, politisku lēmumu dēļ “Conexus” tiek liegta piegāde no Krievijas. No tā es secinu, ka “Latvijas gāze” tīri juridiski ir rīkojusies atbilstoši politiskajai situācijai, kādā tā šobrīd ir nostādīta. “Latvijas gāze” ir privāts uzņēmums, kurš Latvijas politiskās nostājas dēļ vairs nav spējīgs piegādāt gāzi no Krievijas, no kurienes tā saņemta gadu desmitiem. Līdz ar to mainās situācija. Tāpēc gāzes apgādes jautājums tagad ir visas valsts energodrošības jautājums. Valstij tagad ir jādomā, kā šos piegādes ceļus dažādot. Kā redzam, ar Klaipēdu iet smagi, jo tās kapacitāte, ārzemju valodā izsakoties, ir nobukota pilnībā. Turklāt Polijas savienojums ar Lietuvu nav nospēlējis par labu Baltijas valstīm, bet gan par labu Polijai kā lielam gāzes patērētājam. Topošais terminālis Paldiskos varētu būt daļējs risinājums vairāk vai mazāk prognozējamā termiņā. No publiskās informācijas noprotams, ka ir vairāki gāzes tirgotāji, kuri spēj klientiem piegādāt gāzi. Mums uz gāzes tirgotāju jāskatās nevis kā uz obligātā pienākuma izpildītāju, bet kā uz juridisku peronu, kurai ir savas iespējas un savi ierobežojumi. Šos ierobežojumus un iespējas šajā brīdi lielā mērā diktē valsts.”
R. Nemiro vērsa uzmanību uz augošajām gāzes cenām un cenu kāpuma saistību ar juridiskām personām, kuras rezervējušas gāzes krājumus Inčukalna gāzes krātuvē: “Vēlētos uzzināt, vai liela daļa no pašreizējiem gāzes nobukotājiem (rezervētājiem) nav spekulanti, kuri šajā brīdī cenšas cenas spiest uz augšu, par ko maksā valsts un sabiedrība. Būtu interesanti paraudzīties, kādas struktūras stāv aiz klientiem, kuri šobrīd gāzi ir noglabājuši krātuvē. Patlaban cena ir ap 240 eiro par MWh. Tiem, kuri gāzi iepirka pirms kara, tā maksāja 60-80 eiro par MWh. Iedomājieties, kāda starpība! Kāds vai kādi ir kļuvuši miljonāri, viens no kuriem pat multimiljonārs, un tas viss pāris mēnešu laikā! Jautājums - kuri un kurš? Jebkurā brīdī, kad kaut kur ceļas cenas, kāds par to maksā un kāds turpretim no tā visa ārkārtīgi iegūst. Ja runājam par gāzes noglabāšanu, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd notiek kaut kādas spekulatīvas darbības.”
Vaicāts, vai valstij likuma rāmjos ir iespējas situāciju ietekmēt, R. Nemiro atbildēja:
“Valsts šobrīd spekulantiem uzmet vislielāko prieka kārti - ažiotāžu. Kur vēl labāk, ja tiek paziņots, ka tiks pirktas trīs vai četras teravatstundas energonesēja. Tad, protams, cenas ceļas strauji augšā. Spekulanti ātri izrēķina, kā rīkoties. Tas nav tikai kā pārmetums mūsu valdībai. Es par to runāju Eiropas līmenī. Eiropai šo enerģētikas jautājumu vajadzēja plānot centralizēti. Ja gāzes iepirkumi notiktu vienā prognozējamā laika rāmī, tad šīs cenas nebūtu saskrējušas tik augstu. Apkures sezona tuvojas, un tad nu visi pērk, vienalga, cik par to jāmaksā.”
Bijušais Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētājs, tagad Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāts Māris Kučinskis (pie frakcijām nepiederošs): “Par visu to, kas attiecas uz gāzi, ja es turpinātu strādāt NDK, es droši vien zinātu ko vairāk. Bet tāpat man tas viss nav īsti saprotams. No visām tām sēdēm, kurās valdība spriež par gāzi aiz slēgtām durvīm, mēs saņemam tikai kaut kādas informācijas druskas no viena, no otra, no trešā. Vieni saka, ka gāzes nav. Otri saka, ka gāze ir. Balstoties uz savu pieredzi darbā valsts pārvaldē, saku, ka man šobrīd nav skaidra aina, kas īsti notiek gāzes jautājumā, un manā skatījumā viss notiekošais ir pilnīgi nenormāli. Ja Saeimas deputātam, kaut arī vairs neesmu NDK loceklis, bet vienalga esmu Saeimas deputāts, nav skaidrības, kas notiek, tad tas rada milzu ažiotāžu un stresu kā uzņēmējos, tā vienkārši cilvēkos. Jāņem taču vērā, ka gāzes cena ļoti iespaido elektrības cenu. Rezultāts ir tāds, ka mums ir augstākā inflācija Eiropas Savienībā. Vēl igauņiem ir nedaudz augstāka. Bet tā nav objektīvā inflācija. Tā lielā mērā veidojas no stresa, no neziņas.”
Iepriekšējās publikācijas:
Vai valsts vara gļēva un bezspēcīga pret "Latvijas gāzes" visatļautību?
"Latvijas gāze" uzspļauj saistībām - juristi uzstāj uz kriminālprocesu
