Sensācija ar 2022. gada pavērsienu Latvijas iedzīvotāju kopskaita palielināšanās virzienā ir tik caurskatāma un nesaistīta ar pašu Latviju, ka neviens politiķis vai partija pat nemēģina ar to lepoties vai kā savādāk izmantot priekšvēlēšanu cīņā par 14. Saeimu. No 2022. gada sākuma līdz šai baltai dienai turpinās iedzīvotāju skaita palielināšanās valstī, kurā tas iepriekš sarucis kopš pirmās dienas, kad valsts pastāv savā tagadējā teritorijā un lielā mērā ar to pašu cilvēku sastāvu, kura vārdā 1990. gada 4. maijā tika pasludināta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana.
Valsts tika atjaunota ar maksimālo cilvēku skaitu, kāds vispār jebkad dzīvojis Latvijā. Statistiķi glabā uz 1990. gada 1. janvāri savāktās ziņas par kopā 2 668 140 šādiem cilvēkiem. Viņu bijis par 3 tūkstošiem vairāk, nekā 1989. gadā, un par 10 tūkstošiem vairāk, nekā 1991. gadā. Kopš 1990. gada iedzīvotāju skaits sarucis līdz 1 875 757 cilvēkiem šā gada sākumā. Tātad sarucis par 792 383 cilvēkiem jeb 24,7 tūkstošiem cilvēku vidēji gadā, ja nesākam speciāli pētīt emigrācijas viļņus. Neatkarības atjaunošanas gadā Latvijā dzimušo 37 918 bērnu skaits pamanāmi pārsniedza 34 812 nomirušo skaitu, bet jau 1991. gadā 34 633 jaundzimušo izrādījās mazāk par 34 749 nomirušajiem. Kopš tā laika dzimstība vienmēr bijusi zemāka par mirstību un bijusi sarūkoša. Pašlaik tā tuvojas ap 10 tūkstošiem jaundzimušo gadā. Valsts iedzīvotāju kopskaits samazinās daudz lēnāk uz veco cilvēku rēķina bez ziņas un miņas, kurš gan finansiāli un aprūpes veidā nodrošinās šo cilvēku dzīvi līdz viņu bioloģiski noteiktajām nāves stundām.
Latvijas demogrāfiskais sarukums uz sabrukuma robežas jau gadu desmitiem uztur vārdu plūdus un naudas strautiņus virzienā uz ģimenēm ar bērniem. Milzīgas diskusijas par emigrācijas apturēšanu noveda līdz atziņai, ka īstenībā vajadzētu panākt jau izceļojušo Latvijas valstspiederīgo atgriešanos Latvijā. Pagaidām galvenais sasniegums šādas atgriešanās veicināšanā ir tās sākotnējā apzīmējuma “reemigrācija” aizvietošana ar daudz daiļāku un īsāku apzīmējumu “remigrācija”.
Uz pierastā, bet tāpēc ne mazāk šausmīgā valsts izmiršanas fona kā necerēts glābiņš nāk paši jaunākie statistiskie dati par iedzīvotāju skaita pieaugumu kopš 2022. gada sākuma:
Kāpēc gan šie skaitļi neparādās valdošo partiju priekšvēlēšanu plakātos, ka, lūk, - 2019. gada sākumā valsts varu pārņēmusī koalīcija un tās pilnvarotās valdības Ministru prezidents Krišjānis Kariņš personīgi ir izdarījis to, ko visas iepriekšējās valdības tikai solījušas kopš pirmajiem godmaņlaikiem 1990. gadā? Protams, 1,89 miljoni iedzīvotāju valstī nav ne tuvu kādreizējie gandrīz 2,67 miljoni, bet nevar no vienas valdības prasīt, lai tā izlabo visu, ko sabojājušas pārdesmit iepriekšējās valdības. Pirmais solis vai solītis vajadzīgajā virzienā it kā ir sperts.
Īstenībā visi zina, ka vienīgais sakars starp iedzīvotāju skaita pieaugumu Latvijā un Latviju ir tīri ģeogrāfisks valsts novietojums, ko K. Kariņa valdība nav ietekmējusi nekādi. Vienīgais, kuram Latvija var pateikties par savu iedzīvotāju skaita pieaugumu, ir Krievijas diktators Vladimirs Putins, kurš šā gada 24. februārī pavēlēja uzbrukt Ukrainai. Jau martā Latvijā nonāca paši pirmie bēgļi no Ukrainas, uz kuru rēķina iedzīvotāju skaita samazinājums Latvijā kaut tikai palēninājās. Tiešas robežas Latvijai ar Ukrainu nav, tāpēc bēgļu straume sasniedza Latviju vairākus mēnešus pēc kara sākuma un līdz šim brīdim nav izsīkusi. Tās tālāko intensitāti diktēs notikumi Krievijas-Ukrainas kara frontēs.
Viens no pavisam tuvas nākotnes variantiem ir milzīgs Ukrainas bēgļu skaits, ja izrādīsies, ka cilvēki nevar pārlaist ziemu pilsētās, kuru siltumapgādes u.c. sistēmas sagrāvusi Krievija ar apšaudēm un bombardēšanu. Turklāt izdzīvošanai neatbilstoši apstākļi var izveidoties arī sprādzienu neķertās vietās, ja tām nevar piegādāt pārtiku un kurināmo. Vēl melnāks ir scenārijs, ka Krievija izraisīs avāriju Zaporižjes atomelektrostacijā, lai aizsegtu savu neveiksmīgo karošanu ar radioaktīvo izmešu mākoni. Savukārt mulsinošāks ir jautājums, ko Latvijai iesākt ar bēgļiem no Krievijas un/vai Baltkrievijas, ja kara un starptautiskā spiediena dēļ sagrūst tajās valstīs valdošie režīmi un sākas varas pārdalīšana ar militāriem līdzekļiem, kuru dēļ mierīgajiem iedzīvotājiem jāmūk.
Pieņēmumu par iespējamo Ukrainas bēgļu skaita pieaugumu līdz ar ziemas iestāšanos izteica Latvijas Ārlietu ministrija pārstāve Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 7. septembra sēdē, kas bija speciāli sasaukta Ukrainas bēgļu uzņemšanas problēmu izskatīšanai. Sēdes norise apliecināja, ka koalīcijas partijām nav nekādas nostājas attiecībā uz ukraiņu bēgļu tālāko likteni Latvijā. Tādējādi nav arī ne gribas šo nostāju realizēt, ne sajēgas, kas tāpēc būtu darāms.
Iespēja apmeklēt sēdi klātienē atklāja, līdz kādam līmenim deputātus degradējis attālinātā darba režīms. No 14 komisijā ievēlētajiem locekļiem vēl bez tās priekšsēdētāja Andreja Judina (attēlā) uz sēdi ieradās četri, no kuriem divi īstenībā sēdēja nevis komisijas telpā, bet internetā un par apspriežamo jautājumu neizteica ne vārda, bet divas deputātes izmantoja sēdi kā fotosesiju, pēc kuras pasākumu tūlīt pameta. Sēdes saturs bija tāds, ka A. Judins caur elektroniskajiem saziņas līdzekļiem savāca statistiskos pārskatus par vairāku ministriju, Rīgas pašvaldības u.c. iestāžu darbu ar bēgļiem. Atbildes sniedza šo iestāžu amatpersonas ar zemiem rangiem, kas lika apklust tūlīt pēc skaitļu nolasīšanas un neļāva atbildēt uz A. Judina jautājumiem, ko iestādes darītu bēgļu skaita pieauguma apstākļos un ko tās darīs nākamgad, kad būs izsmēlušas naudu, kas tām šogad bēgļu dēļ piešķirta.
No komisijas locekļiem jāpiemin Mārtiņš Šteins, kurš sēdē piedalījās neklātienē kā Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs un uz A. Judina jautājumiem atbildēja tikpat izvairīgi kā visi pārējie.
A. Judina jautājumi jāsauc par retoriku. Viņš nebija apgrūtinājis savu partijas “Jaunā Vienotība” biedru, finanšu ministru Jāni Reiru. Proti, nebija uzaicinājis viņa ministrijas ierēdņus atklāt aprēķinus, cik daudz naudas valsts nākamgad varētu atvēlēt bēgļu vajadzību segšanai.
Pēc sēdes A. Judins “Neatkarīgajai” paskaidroja, ka jautājumu par naudu neesot iekļāvis komisijas sēdes darba kārtībā tāpēc, ka par nākamā gada budžetu taču balsos nākamā Saeima. Valdošās partijas acīmredzot vēlas, lai nākamā Saeima praktiski neatšķirtos no tagadējās Saeimas un nevēlas apgrūtināt savu darbošanos nākamajā Saeimā ar priekšvēlēšanu solījumiem, kas nav nav acīm redzami saistīti ar vēlētāju balsu savākšanu.
