Dalīs vietas valdībā, lai pēc tam dalītu miljardiem eiro  

© Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Pēcvēlēšanu naktī Neatkarīgā uzzināja vairāku 14. Saeimā ievēlēti neievēlēto partiju līderu priekšstatus par to, kā vispareizāk sadalīt valsts budžetu un citus valstij esošo resursus un kuras partijas viņi gribētu vai negribētu šajā dalīšanā iesaistīt. 

Krišjāņa Kariņa aizejošā koalīcija un valdība, kā arī paliekošā Finanšu ministrija atstāj mantojumā nākamajai koalīcijai, valdībai un finanšu ministram fiktīvu pārpalikumu Valsts kasē 19,1 miljona eiro apmērā. Dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām Finanšu ministrija publicēja atskaiti par astoņu mēnešu bilanci valsts 2022. gada budžeta izpildē: ienākuši 9,224 miljardi eiro un izdoti 9,205 miljardi eiro, kas vieglāk uztveramajā miljonu izteiksmē nozīmē 19,1 miljona eiro pārpalikumu. Taču šiem skaitļiem tūlīt seko Finanšu ministrijas komentārs, paredzējums vai brīdinājums, ka “šā gada nogalē izdevumi ļoti strauji pieaugs visos budžeta līmeņos, kas rezultēsies ar deficītu kopbudžetā”.

Fiktīvu naudu saņem - īstu naudu atdod!

Tagadējais pārpalikums ir fiktīvs, jo valsts ieņēmumi tiek balstīti uz valsts parādiem un izdevumiem. Proti, valsts 2022. gada budžeta likumā tika rezervēti 82,6 miljoni eiro neparedzētiem izdevumiem, bet jau 9. februārī Neatkarīgā atzīmēja, ka “Krišjāņa Kariņa valdības 2022. gada 6. janvāra lēmumam palielināt savus izdevumus par 300 miljoniem eiro sekoja ļoti loģisks 1. februāra lēmums atkal palielināt izdevumus tikai par 250 miljoniem, jo februāris taču ir īsais mēnesis un apgūt liekus 300 miljonus ministriem būtu pārāk grūti.” Tā, lūk, “budžeta deficītu valdība uzpūš reizi mēnesī”. Tieši tā valdība turpinājusi rīkoties visa līdz šim pavadītā 2022. gada garumā un palielinājusi savus neparedzētos izdevumus līdz 1 417 494 570 eiro, t.i., no nepilniem 100 miljoniem līdz 1,4 miljardiem.

Liela daļa no valsts ieņēmumiem ir tā daļa no valsts izdevumiem, ar kādu valsts skaitās aplikusi jebkurus izdevumus savā teritorijā. Tā kā valsts ir šajā pašā teritorijā ir lielākais darba devējs, preču pircējs un pakalpojumu pasūtītājs, tad atbilstoši daudz naudas valsts samaksā pati sev: samaksā sociālo nodokli par saviem kalpotājiem, samaksā pievienotās vērtības nodokli par saviem pirkumiem u.tml. No sevis iekasēto naudu valsts uzrāda kā nodrošinājumu jauniem aizņēmumiem, ko pārvērš nākamajos izdevumos ar nākamo ienākumu sastāvdaļu utt. Grūti paredzamu laiku šāda shēma tiešām darbojas kā mūžīgais dzinējs naudas ražošanā, taču galu galā par šo shēmu tiek piesūtīts rēķins. Latvijas valsts finanšu veidošana ir kopija no Eiropas Savienības normām, no kurām ar atrunu, ka tas tikai uz laiku, izslēgti pēc 2008. gada ieviestie ierobežojumi valstu parādu palielināšanai. Tāpēc rēķins tiek piesūtīts visai Eiropas Savienībai, liekot maksāt fantastiskas cenas par energoresursiem un pazeminot eiro kursu. Dabasgāzes cenas un no tām atvasinātās elektrības cenas neizriet no dabasgāzes deficīta pasaulē, bet kā nākamā finanšu mahinācija turpina iepriekš minēto mahināciju ar valstu parādu palielināšanu.

Politiķi rotē kā planētas

Latvijas specifika bija sakritība starp energocenu lēciena un parlamenta pārvēlēšanas laikiem, kas lika iekļaut šo lēcienu vēlēšanu cīņas retorikā un ne tikai retorikā. Valdība taču dalīja reālu naudu energoresursu lēciena satriektajiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas nodrošināja žilbinošus vēlēšanu rezultātus premjera partijai, bet ne tagadējās koalīcijas vairākumu nākamajā Saeimā. Šo vairākumu nāksies konstruēt no politiskajiem veidojumiem, starp kuriem gan valsts varas realizācijā jau dažādos laikos jau bijušu personu kombinācijas, gan jaunpienācēji, par kuru reālajiem nodomiem un spējām maz kas zināms.

Jau bijušo politiķu atgriešanos personificē bijušais premjers Māris Kučinskis, kurš augstajā amatā bija ar Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) mandātu. Savienība izjuka pēc pieticīgiem rezultātiem 13. Saeimas vēlēšanas, kas nobīdīja ZZS opozīcijā. Taču tagad M. Kučinskim līdzdalība Apvienotajā sarakstā (AS), kam tādi panākumi 14. Saeimas vēlēšanās, ka tā atstāšana opozīcijā šobrīd izskatās neiespējama. Labi panākumi “zaļo” pamestajai Zemnieku savienībai, taču tie lielā mērā balstīti uz tikai opozicionāriem pieļaujamām politdraiskulībam, kas tagad apgrūtina Zemnieku savienības uzņemšanu koalīcijā par spīti lielajam Saeimas deputātu balsu skaitam, ko partija var koalīcijai piedāvāt. Saeimā pēc vairāk nekā 10 gadu pārtraukuma atgriezīsies bijušais ekonomikas un satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, bet viņa pārziņā tik maz balsu, ka tās koalīcijai var ievajadzēties tikai tad, ja lielāko balsu pakešu turētāji nespēs vienoties ne par ko un viņu balsu paketes sāks izšķīst. Tas mazāk ticami nākamās valdības veidošanas fāzē, bet vairāk iespējams, ja nākamā valdība netiks galā ar energoresursu cenu krīzi un ar politiskiem kūleņiem centīsies novērst iedzīvotāju uzmanību no aizsalušiem radiatoriem.

Lembergs iecelts par galveno grēkāzi

Šajā reizē palūkosimies uz 14. Saeimā pārstāvēto politisko spēku savietojamību no valsts šā un nākamā gada budžeta jeb budžeta deficīta apsaimniekošanas viedokļa. Vēlēšanu rezultātu skaitīšanas naktī Zemnieku savienības stūrakmeņa loma pildītājs Augusts Brigmanis Neatkarīgajai pauda pārliecību, ka viņa partija tiks atstāta opozīcijā pilnīgi neatkarīgi no tā, cik lielā mērā tās nostādnes budžeta dalīšanā un jebkurā citā jautājumā sakrīt vai nesakrīt ar vietu koalīcijā sev jau sazīmējušajām partijām. Jā, Zemnieku savienība atļāvusies tādu draiskulību kā krimināllietas personāža Aivara Lemberga nosaukšanu par savu premjera kandidātu. A. Lemberga kā nevainīga cietēja tēls (viņa tiesāšana ir kā speciāli noorganizēta tādā veidā, lai šādu uztveri veicinātu) droši vien piesaistījis partijai vēlētājus, bet tagad ir ērts iegansts, lai partiju koalīcijā neņemtu. 14. Saeimas vēlēšanu rezultāti izrādījušies tādi, ka Zemnieku savienībai atbrīvota vieta, kurā 13. Saeimā vēl sēž “Saskaņa”, kas 14. Saeimā nesēdēs vispār. A. Brigmanis uzskatīja un premjera partijas “Vienotība” runasvīrs Arvils Ašeradens pēcvēlēšanu rītā atgādināja K. Kariņa prioritāti sākt saruna sar valdības veidošanu ar viņa tagadējā valdībā pārstāvētām partijām, kurām vispār izdevies iekļūt 14. Saeimā. Taču tādu vēl bez “Vienotības” tikai viena vai divas - Nacionālā apvienība droši un "Attīstībai/Par!” (AP) uz jautājuma zīmes līdz pēdējās balss saskaitīšanai arī no vēlēšanu iecirkņiem ārzemēs, kas droši vien nebūs beigusies raksta palaišanas brīdī. Tāpēc “Vienotībai” jāmeklē jauni sabiedrotie un K. Kariņš paplašināja kandidātu sarakstu ar cerību došanu Zemnieku savienībai, ka tā var tikt koalīcijā, ja tiks vaļā no A. Lemberga.

Konkurenti aug kā sēnes pēc lietus

Nenoteiktību koalīcijas iespējamās robežās Neatkarīgajai vēlēšanu naktī atzīmēja A/P “organizators” Edgars Jaunups, pretēji A. Brigmaņa uzskatiem apgalvojot, ka koalīcijas partijas vēlēšanās startējušas bez norunas noteikti savākties jaunajā koalīcijā, pat ja tas būtu tikai juridiski iespējams, bet bez politiskā izdevīguma. Konkrētajā gadījumā “Vienotībai” varbūt nepatiks A/P neveiksminieces tēls, pat ja tā tiks Saeimā. Visi citi un A/P jo sevišķi taču gaidīja daudz vairāk tāpēc, ka tās rīcībā bija tāds trumpis kā aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš Ukrainā notiekoša kara atskaņas Latvijā spējis, t.i., nav spējis izmantot - ekstrēmi atšķirīgi no K. Kariņa.

A/P jākonkurē gan ar stagnātu tēlu no defekta par efektu pārvērtušo Zemnieku savienību, gan ar A/P iepriekš aizņemtajā nišā ielauzties jeb pārsolīt spējušajiem “Progresīvajiem”. Tie nu gan jaunpienācēji, par kuriem visgrūtāk saprast, ko nozīmē viņu solījumi. Piemēram, ka tikšot “iedarbināta jauna, eksportā un pārnozaru misijās balstīta industriālā un inovāciju politika”, kā Latvijas sabiedriskie mediji citē “Progresīvo” premjera amata kandidātu Kasparu Briškenu. Pārāk daudz tādu frāžu dzirdēts ne vien pēc Latvija Republikas neatkarība atjaunošanas, bet jau pirms tās Atmodas gados.

Vai nākamā valdība atcels tagadējos projektus?

Aizkapa balsis pēcvēlēšanu naktī Neatkarīgā uzklausīja no Konservatīvo partijas vadoņa Jāņa Bordāna un aizejoša satiksmes ministra Tāļa Linkaita. Viņi norādīja, ka K. Kariņam turpmāk būs grūtāk balstīties uz vairāk nekā 20 deputātiem nekā līdz šim uz astoņiem, jo mazais deputātu skaits ļāvis K. Kariņam uzdoties tikai par moderatoru sarunās starp lielo frakciju partijām. Pirmkārt, ja viņš pats būs liels, tad no viņa vairāk prasīs. Otrkārt, viņš būs liels starp citiem lielajiem, gudrajiem, veiklajiem. Ar to pirmkārt domāts Apvienotais saraksts pēc deputātu balsu skaita un dalībnieku sastāva, kur daudz cilvēku ar viņu bijušo un tagadējo amatu uzkurinātu pašapziņu.

T. Linkaits konkretizēja attiecībā uz savu nozari, ka viņam bažas par viņa lielā mērā jau ievadītā Rīgas apvedceļa modernizācijas projekta likteni. Modernizācija izsmeltu visu naudu, cik ES apsolījusi Latvijas ceļu būves atbalstam 2021.-2027. gada plānošanas periodā. Tāpēc iespējams, ka Apvienotais saraksts aizvietos Rīgas apvedceļu ar Liepājas apvedceļu un dažiem maziem celiņiem šur tur. Tādā gadījumā valdīs vislabākā saskaņa starp Apvienoto sarakstu un Zemnieku savienību, kas specializējusies mazo celiņu labošanā laikā, kad Satiksmes ministrija bija atdota šai partijai.

Enerģētika pāri visam

Rēķinoties ar palikšanu opozīcijā, kaut ko ietekmēt uzņēmās Zemnieku savienības balsts Jelgavā, pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš. Viens, ka pa pašvaldību līniju vajadzētu atgūt piecus procentpunktus iedzīvotāju ienākumi nodokļa dalīšanā starp valsti un pašvaldībām, kas vēl atmiņā esošā pagātnē bija 80:20. bet tagad tikai 75:25 par labu pašvaldībām. Otrs, ka Saeimas un valdības pārformatizēšana varbūt dos iespēju pārdomāt, vai valstij patiešām jāiegulda miljardiem eiro vēja parkos. A. Rāviņa pieredze ir tāda, ka pašus parkus uzbūvētu privātuzņēmēji, ja valsts “Latvnergo” un tā meitas uzņēmuma “Sadales tīkls” personā nodrošinātu pienācīgus savienojumus starp enerģiju ģenerējošajiem un patērējošajiem uzņēmumiem.

Gatavs runāt tieši par enerģētiku izrādījās viens no Apvienotā saraksta dzinējspēkiem, Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks. Viņaprāt, apšaubāms ir sašķidrinātās gāzes pieņemšanas termināļa projekts Skultē, ja tas vēl aktuāls pēc Konservatīvās partijas atstādināšanas no varas. Par tālākām perspektīvām viņš sliecas domāt, ka stabilu elektroapgādi var garantēt atomelektrostacija, nevis vēja un saules parki.

No pašreizējām aktualitātēm M. Sprindžuks pauda atbalstu arī Neatkarīgajā iztirzātajam lēmumam, ar kuru “valdošā koalīcija iedzīvotāju pārziemošanai atvēl papildu 442 miljonus”. Viņš akcentēja to valsts izdevumu sadaļu, kurā naudas tiešie saņēmēji ir uzņēmumi, bet iedzīvotāji iegūst no inflācijas samazinājuma, ja uzņēmēji atskaitīs valsts piešķirto naudu no savu preču un pakalpojumu cenām. Cik viņam zināms, lēmums tapis, noraidot sākotnējo plānu par tā sauktajiem mērķētajiem pabalstiem tikai tiem, kas spēj pierādīt, ka viņiem bads jau klāt. M. Spridžuks atzina, ka arī šī naudas dalīšana turpmāk apgrūtinās dzīvi kā valsts parāds, taču tā esot nepieciešamāka, nekā tie parādi, kādus K. Kariņa valdība uzņēmās Covid-19 aizsegā.

A. Rāviņa un M. Sprindžuka uzskatu tuvību vairākos jautājumos viegli izskaidrot ar viņu identiskajiem amatiem. M. Sprindžuks veltīja labus vārdus vairākumam no Zemnieku savienības līderiem, bet neuzņēmās izšķirt vēlētāju balsu sadalījuma uzdoto jautājumu, ko darīt ar otro liekāko 14. Saeimas frakciju. Proti, vai ņemt šo partiju koalīcijā, ja tā atbrīvojas no A. Lemberga, vai arī piepulcināt koalīcijai pāris mazskaitlīgo frakciju partijas?

Izpēte

2024. gada 31. decembrī beigsies piecgades līgums starp Krievijas “Gazprom” un Ukrainas “Naftogaz” par gāzes transportēšanu caur Ukrainu. Pagājušā gada vasaras beigās Ukrainas valsts prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka Ukraina neturpinās Krievijas gāzes tranzītu caur savu teritoriju. Maskava neslēpj interesi par tranzīta turpināšanu, taču Kijiva plāno atteikties no ne tikai gāzes, bet arī naftas transportēšanas no Krievijas un aicina ES nepirkt Krievijas energoresursus, par kuru līdzekļiem Vladimirs Putins turpina finansēt karu pret Ukrainu. Kādu vietu ieņems Ukraina globālajā gāzes un naftas tranzītā, “Radio Brīvība” studijā savus viedokļus pauda žurnālists Vitālijs Portņikovs, bijusī Ukrainas ārlietu ministra vietniece eirointegrācijas jautājumos Lana Zerkala un naftas un gāzes nozares analītiķis, austrumvalstu pētnieks Mihails Krutihins.