Tie politiķi, kuri jau pavisam drīz pēdējo reizi vērs Saeimas durvis kā deputāti, vakardienas sēdē izmisīgi vēl mēģināja izdabūt cauri trešajā lasījumā tā saucamo Civilās savienības likumprojektu. Tas neizdevās, un šo visai strīdīgo jautājumu atkārtoti vētīs jau jaunā, 14. Saeima.
Steidzamajai rosībai iekļaut likumprojektu pirmspēdējā 13. Saeimas sēdē ir loģisks izskaidrojums - protams, no šā likuma bīdītāju viedokļa raugoties. Galvenie spēki, kuri nu jau gadiem dažādās slēptās un atklātās formās ņemas ar jautājumu par viena dzimuma pāru tiesībām, jaunajā likumdevējinstitūcijā būs stipri vien papluinīti. Pats galvenais “civilās savienības” sargs - “Attīstībai/Par” - laimīgā kārtā parlamentā neiekļuva. Ja tā tomēr būtu noticis, tad šīs apvienības tandēms ar “Progresīvajiem” būtu pavisam liels bieds visām mūsu sabiedrības pamatvērtībām, toties stiprs arguments tā saukto “liberastisko” ideju iedēšanai valsts likumos. Tomēr apmēram 270 “atparistiem” pietrūkušo balsu šādu scenāriju izslēdza.
Pa politisko skuju taku aizgāja vēl viena partija, kas visā savā darbošanās laikā 13. Saeimā paguva degradēt un apnicināt tās vērtības, kuras pati bija likusi savā nosaukumā, proti “Konservatīvie”. Drudžaini mētājoties starp kvēlu katolicismu un atklātu nostāšanos viendzimuma laulību legalizēšanas pozā, “bordānisti” nereti jau kļuva par atklāta izsmiekla objektiem, kas arī likumsakarīgi noveda pie šīs partijas izgāšanās vēlētāju acīs.
Kas tad no civilsavienības aizstāvjiem paliek 14. Saeimā? Protams, “Progresīvie”, kuri pat pirms Saeimas darba uzsākšanas ar savu uzbāzību un tukšvārdību nākamajiem kolēģiem jau paguvuši apnikt tik tālu, ka saņem vienu “kurvīti” pēc otra. Izskatās, ka šo personāžu ambīcijas tomēr nerealizēsies un būs vien jāpasēž kādi četri gadi opozīcijā. Bet opozīcijai, kā zināms, vismaz mūsu Saeimā ir gandrīz neiespējami izsist cauri savas ieceres. Un reizēm labi, ka tā.
Vēl jau ir “Jaunā Vienotība”, kas šobrīd cenšas izdabāt visiem vējiem, pašiem šādu locīšanos saucot par diplomātiju. Kariņa muļķošanās ar “četru partiju” koalīciju to labi raksturo. Tā nu īsti nav skaidrs, kāda būs JV pozīcija civilās savienības jautājumā pēc jaunās valdības apstiprināšanas. Lai gan pašlaik vārdos likumam tiek pausts atbalsts, politiskās konjunktūras maiņas gadījumā stingrā nostāja var kļūt ievērojami mīkstāka.
Divi citi Saeimā iekļuvušie spēki - Nacionālā apvienība un “Latvija pirmajā vietā” - noteikti nebūs tie, uz kuriem varētu cerēt civilsavienību alkstošie - ja NA teorētiski (lai gan mazticami) vēl varētu dažos jautājumos piekāpties, tad “šleseristi” drīzāk kolektīvi ielēks Daugavā nekā mainīs savu nostāju pret visu, kas svēts un dārgs “progresīvajam” galam.
Jaunpienācēji “Stabilitātei” šobrīd vairāk ir aizņemti ar savas Glorijas pestīšanu no ziepēm un pagaidām vismaz publiski savu nostāju civilsavienību jautājumā nav pauduši.
Vakardienas Saeimas sēdes sākumā jau šķita, ka likumprojekts trešajā lasījumā aizies rūkdams - vajadzīgās deputātu balsis tika veikli savāktas, un pavisam maz atlika līdz brīdim, kad, drusku pamanipulējot ar kvorumu, balsojums būtu noticis. Gluži kā Kaudzīšu “Mērnieku laikos” - tas ir beigts un nobungāts. Tomēr plāns sašķobījās.
Dīvaini pat to rakstīt, bet vakar ar visnotaļ sakarīgu uzrunu uzstājās deputāts Artuss Kaimiņš, kurš iepriekš publiku ar to nelutināja. Viņš norādīja, ka 74 no “tautas kalpiem” jaunajā Saeimā vairs tautai nekalpos, tāpēc nudien neesot pieņemams, ka šie vēlētāju “vilka pasi” dabūjušie politikāņi lemtu par valstij un tās konstitucionālajiem pamatiem tik būtisku likumprojektu.
Kaimiņa nostāju negaidot atbalstīja arī nesen vēl “konservatīvākais par viskonservatīvākajiem”, bet šobrīd vienkārši Juris Rancāns, kurš jau pavisam konkrēti prasīja likumprojekta izskatīšanu izslēgt no Saeimas sēdes darba kārtības. Laimīgā kārtā pietiekami daudz likuma atbalstītāju tobrīd vazājās pa Saeimas kafejnīcām vai vēl sazin kur, tāpēc sēžu zālē esošajiem izdevās panākt savu.
Ir liela sabiedrības daļa, kas uzskata, ka jautājums par Civilās savienības likumu būtu atmetams vispār. Citi turpretim trinas jau daudzus gadus, gaidot iespēju darīt to pašu, ko līdz šim, tikai tagad likumīgi. Lai nu kā, skaidrs ir viens - no juridisko jautājumu sakārtošanas izvairīties tomēr neizdosies. Visu šo juridisko mudžekli uzsāka Satversmes tiesa toreizējās tās vadītājas Sanitas Osipovas vadībā, kura gribēja un mēģināja faktiski uzkundzēties likumdevējam un sāka sniegt norādījumus augstprātīgā pavēles toni. Kā tas beidzās pašai Osipovai, ir visiem zināms, tomēr juridiskās kaislības bija iekvēlinātas. Šobrīd jautājums ir tiešām sarežģīts - Saeimai it kā ir jāpilda Satversmes tiesas spriedums, bet ko darīt tad, ja tas lielai daļai deputātu (un arī vēlētāju) šķiet atklāti antikonstitucionāls? Visticamāk, viegli nebūs, vērtēšana vēl būs ilga un pamatīga. Tādēļ vēlreiz var tikai atviegloti nopūsties, ka vakardienas “zibenskarš” likumprojekta jautājumā neizdevās.
To, ka pat tiesneši šobrīd maldās juridiskās trīs priedēs, apliecina arī nesen Liepājas tiesas lēmums, ar kuru atzīta par spēkā esošu divu viendzimuma personu laulība, kas noslēgta Dānijā. Pēc kādiem tiesību aktiem tiesa vadījās? Latvijas, Dānijas, ES? Nevēloties kaut ko pārmest tiesnešiem (jo skaidrības patiešām nav nevienam), laikam jau tomēr korektāk būtu līdz likumdošanas sakārtošanai šādus lēmumus izvairīties pieņemt. Citādi putra kļūs vēl biezāka un ķēpīgāka.
